Es esmu nogurusi no šī visa.

Tu apzinies, ka tā bija ieilgusi slimība, kas progresēja - tā sāka indēt it visu tev apkārt, neļaujot nekam augt un plaukt, un nest augļus. Un, kad tavās saknēs iemetās puve, tad, tikai tad tu sajuti tās postošo dabu, bet tevī vairs nebija spēka to apstādināt.

Tu apzinies, ka tas bija kā augonis, ko vajadzēja izgriezt, kamēr tas nebija pārņēmis visu tavu prātu, tavu būtību, katru šūnu un katru elpas vilcienu. To vajadzēja apstādināt, kamēr tevī vēl joprojām bija vairāk tevis paša, nevis šī nesaudzīgā, alkainā svešķermeņa, kas nerimstoši turpināja savu uzvaras gājienu.

Tu nezini, vai tālākais bija Dieva svētība, laimīgs gadījums, Liktens pirksts vai nejaušība, bet tikai tā tu varēji tikt ārstēts.

Un tomēr tu nevari piedot skalpelim, kas pārgrieza tavu jau tā trauslo ādu, pāršķēla miesu līdz pašam kaulam, līdz pašai dvēselei. Asmens dīvainā deja, kas atgādināja kādu tikai ar muguras smadzenēm atpazīstamu aizvēsturisku rituālu, saplosīja tevi no iekšienes, pārgrieza asinsvadus, atkailināja nervus un beigu beigās izgrieza augoni, saplosot un saārdot it visu tam apkārt.


Tagad no tā visa palikušas tikai pāris niecīgas rētas, pāris nebūtiskas atmiņas un ārkārtīgi vērtīga pieredze.
Tu esi izārstēts. Tu esi vesels.

Un tomēr tu nevari piedot skalpelim, kas tev nodarīja sāpes.

Tik tikko. Pirms pāris elpas vilcieniem. Pirms vēl atvēru acis, tā bija manā priekšā - skaidra un nepārprotama. Ne ar ko nesajaucama.

Dzeltenzaļa. Zaļidzeltena. Nedaudz no sūnām, nedaudz no saullēkta starp priežu zariem, tāda maigi zeltīta. Tāda, kādu es to atceros kopš saviem pirmsākumiem. Tā ir iedzinusi manī saknes, bet varbūt otrādi - tās saknes ir dzinušus asnus, ir izaudzis stumbrs - sākumā vājš, vārīgs, viegli noraujams, nolaužams, izpostāms, vēlāk jau stingrs un plecīgs kā bravūrīgs puika, pēcāk izauguši zari, parādījušies pumpuri, izplaukušas lapas un ziedi. Un kādā no tiem ziediem, kā auglis piebriedu es. Tumši sarkans, protams, es citādāks nemaz nemāku būt. Bet pati galotne iedūrusies debesīs, uzdūrusi debesis sev virsū, drosmīgi nes. Varbūt tikai pietur, lai nenogāžas. Gluži kā mēs, pirms vēl paspējām aptvert, kas notiek.

Es samirkšķinu acis un cenšos ieraudzīt vēlreiz. Atmiņas ir, bet krāsa pagaisusi, izbalējusi. Blāva un tukša, kā izlijis mākonis asarās samirkušu vaigu.

Bet es to atceros - dzeltenzaļa, zaļi dzeltena. Kā toreiz, atceries, jūras krastā pavasarī. Viss pavasaris bija piebiris pilns ar putekšņiem, dzelteniem kā medus drupačiņas, viscaur, visapkārt. Lai kur tu ietu, lai ko tu darītu - visur dzeltens. Arī jūra bija dzeltena, cik vien skatiens tālu spēja aizsniegties. Tajās dienās, tajā laikā mēs dzērām kā jukuši, jo citādāk nemācējām. Būt blakus, būt kopā, būt atsevišķi. Rokas stiepiena attālumā, cieši piekļāvušies viens otram, pašu radītās realitātēs, tu manās rokās, es tavā sirdī, savijušies un sapinušies - velc aiz kura diega gala vēlies, uzmetas mezgls. Kārtējais lielais un nepārvaramais šķērslis jau tā negludajā ceļā, kuru nemācējām iet - plecu pie pleca, rokas stiepiena attālumā, cieši piekļāvušies viens otram...
Atceries, kā jūra uzbangoja pavisam pēkšņi. Dzeltenie putekšņi, kas bija pārklājušies rāmajam ūdenim kā plēve, sajaucās ar zaļo dzelmi. Dzeltenzaļais, zaļi dzeltenais.

Es piespiežu plaukstas aizvērtām acīm un redzu tumsu, kurā viena pēc otras uzņirb dažādas krāsas. Purpura sarkanais. Maigi violetais. Sarkani zeltītais. Zili sudrabainais. Un es uzdodu sev tūkstoš jautājumus. Vai tu man pietrūksi? Militārā parāde, sinhronas kustības, neaptverama precizitāte, kā spogulis spogulī - tūkstoš vienādi, ritmiski "vai tu man pietrūksi?" skaļi sizdami kājas izsoļo man cauri. Mēs tikmēr guļam kā nocirstas priedes mežā, sakrautas kaudzē, sāns pie sāna, plecs pie pleca. Nocirstiem zariem, atdalītām saknēm, ne ziedu, ne pumpuru, ne čiekuru, ne galotņu, kurās uzdurtas debesis. Mēs apaugam sūnām un kļūstam par mājvietu kukaiņiem un pelējumam. Mūsu dzeltenzaļais mirklis ir beidzies. Gaiss smaržo pēc trūdiem. Atdalīšanās, sadalīšanās, aiziešana.

Diez tu jau nojaut, ka es neatgriezīšos?

Visas rētas ir aizvilkušās ciet.
Visa pagātne ir pazudusi no ādas.


Tu, uzrāpusies nelielā kļavā izskaiti visas debesis - mākoņus, putnus, nokrāsas un toņus, antenas uz māju jumtiem, kas kā durkļi iedūrušās debesīs, lidmašīnu atstātās sliedes, līdz vairs nav nekā, ko skaitīt - debesis izskaitītas pilnīgi tukšas; tu karotēm ēd baltu cukuru no sudrabaina cukurtrauka, līdz tev kāds sāpīgi uzšauj pa pirkstiem, un vēlāk tu noglaudi kaķi, sajūtot tā vijīgo muguru izliecamies zem tavas niecīgās rokas smaguma. Kad viņš drīz pēc tam nomirst, tu nevaino nāvi, tu vaino cilvēkus. Un tas kļūst par ieradumu - vienmēr visā nesaudzīgi vainot cilvēkus. Ieskaitot sevi.

Pēc tam ir Tā nakts un, negaisa pamodināta, tu baidies no caurvējā plīvojošiem aizkariem, kas, haotiski kustoties, piepilda lielāko daļu telpas, lielāko daļu no mirkļa, no tavas dzīves. Šī sajūta nepamet tevi visu mūžu.

Un pēc tam tu krīti. Nepārtraukti. Nerimstoši. Un pieņem, ka citādāk nemaz nevar būt.

Kaut kur tam visam pa vidu ir makaroni burtiņu formā, vaniļas dezodorants, ieritināšanās tēva milzīgajā vilnas jakā, trīsdaļīgs spogulis, brālis, brālis, trauks ar sudraba pieclatniekiem, ceptu zivju smarža un zvīņām noklāta virtuves grīda. Kaut kur tam visam pa vidu ir saulē izbalējuši mati, pirmās atmiņas par māti, tēja ar pienu, rīts, kad pagalmā nozāģēja Tos kokus, gājiens uz dārzu pie upes, vedot aukliņā iedomātu suni, velnišķīga krusa uz tavas ādas un krāsaino, jūras nenogludināto stikliņu kolekcija, kas vairākas nedēļas vākti pie veikala durvīm.


Tādas bija manas atmiņas par tavu dzīvi.
Visas rētas ir aizvilkušās ciet.
Visa pagātne ir pazudusi no tavas ādas.

Nav vairs nekas, kas liecinātu par to, kas mēs esam.
Varbūt kļava, ko torīt nozāģēja.
Varbūt debesis, kas izskaitītas tukšas.
Šī sajūta nepametīs visu mūžu.

Nemiers.
Iekšã plosãs stãsti. Brauna kustíba.
Nestãjas vãrdos, teikumos, rindkopãs. Haoss.

Nãc iedvest maní mieru.

Rudens.
Tu jau zini, ko tas nozīmē.
Blakus nepieciešamībai elpot ir nostājusies nepieciešamība rakstīt.

Es domāju par to, ko juta māte, ierakstot savā dienasgrāmatā "Labāk savu bērnu redzu mirušu, nekā aizgājušu neceļos" - mirkli pēc tam, kad viņas dēlu ielika cietumā. Tad viņa vēl nezināja - jaunākajiem dēliem lemts iet bojā, straumei paraujot tos zem biezas ledus kārtas - puscaurspīdīga, duļķaina zārka vāka, caur kuru  nojaušami knapi ziemas saules stari.

Es domāju par varbūt pavisam nebūtisku, bet gaužām ikdienišķu, strīdu ar vīru, kuru dēļ viņa saviem bērniem pateica "Ejiet ārā spēlēties!" Tikai tāpēc, lai pasargātu no kliedzieniem. Tikai tāpēc, lai pasargātu no sitieniem paceltas rokas. Un no alkohola radīta neprāta tajos, kuriem būtu tevi jāpasargā.

Es domāju par piedošanu sev pašam. Par mūžīgu un nepārejošu vainas sajūtu, kas vajā ik uz soļa, ik sapnī, ik elpas vilcienā. Nenoplēšamu kā āda, nenovēršamu kā nāve.

Un tā cilpa, kurā viņu atrada karājamies? Tā tiešām izbeidza visas ciešanas un reizē ar pēdējo elpu atņēma arī spēju just sāpes?
Un vai solis - pēdējais no visiem viņas ceļā, veda uz mūžīgo gaismu vai tieši otrādi - arvien dziļāk drūmā muklājā, purva slīkšņā, no kuras izglābties vairs nav iespējams?

Vai tiešām tev tiek dots tikai tik, cik esi spējīgs panest?
Vai tiešām tev ir jādzīvo un jāturpinās par spīti visam?

Ir jābūt robežai.
Ir jābūt.

Mēs apstājāmies aptuveni pusē, lai nedaudz atvilktu elpu un, novērsuši acis no ceļa, paraudzītos lejup. Tumši zila kā izkusis safīrs tā lēni un pamatīgi vilņojās, brīžiem izmetot kādu lielāku vilni, kas izšķīda sīksīkās ūdens pērlītēs un baltu putu ieskauts atkal saplūda ar pārējo ūdens masu. Klinškalni, melni un spīdīgi kā ogle, izauga tieši no jūras dzelmes un draudīgi slējās pretī debesīm. Nepavisam nebija grūti iedomāties, ka tā ir milzu tapa, ko kādas varenas rokas šeit iedzinušas, lai jūra ar debesīm turētos kopā. Varbūt pat tieši šeit ir atbalsta punkts zemeslodes pacelšanai.


- Esi pārdomājis?
- Nē, protams neesmu.
- Es jau teicu, ka nebūs viegli. Tu drīksti pārdomāt. Tev ir tiesības nobīties, neviens to neuzskatīs par padošanos. Laivu es piesēju kārtīgi, ja nu tev sagribās atgriezties, zem sola ir pārtika vēl trīs, četrām dienām, līdz tuvākajam krastam ir tikai divas. Tev viss pietiks - gan spēks, gan ēdamais.

Debesis bija pārklājušās ar pelēku sudrabainu mirdzumu un saule izskatījās vien kā nedaudz gaišāks plankums vienmuļajās debesīs.

- Nē, es esmu izlēmis, es sen jau esmu izlēmis. Es neatgriezīšos.
- Labi, tad turpinām. Ceļš uz Ceļa galu vēl nav beidzies.

Vārdi noslāpa ātri, šķita, ka tie iekrīt kādā acīm neredzamā vatē. Tie nebija piederīgi šai vietai un atgādināja cilvēku izmestus atkritumus gadu tūkstošiem lolotā un saudzētā dabas nostūrī. Un, ja cilvēki nav tāds pats atkritums, ko kāds nezināmais šeit uz Zemes ir izmetis, tad kā viņi par tādiem kļuvuši? Mēs esam tik pat neiederīgi starp kokiem un ezeriem kā samīcītas skārda bundžas.

Mēs rāpāmies augšup, mesdami lokus ap stāvo klinškalnu, virpuļu virpuļiem līkumojot augšup. Ķermenim un garam - katram bija sava gravitācija, viena vilktin vilka uz leju, likdama man klupt un krist, saskrāpēties un noberzties līdz asinīm, otra tiektin tiecās debesīm - uz pašu klints virsotni, kur mūs rāms un nesteidzīgs gaidīja Ceļa gals. Ik pa laikam garām palidoja milzīgi jūrasputni tumšiem spārniem un arī tie neizdvesa ne skaņas.

Jau kopš sevi atceros, viss bija šķitis svešāds un neīsts. Milzu teātris, kurā katrs cilvēks bija piešķīris sev pirmo lomu un iedomājās sevi spēlējam uz galvenās skatuves. Neviens uz viņu neskatījās, vien daži spēlēja, ka skatās, būdami absolūti pārliecināti, ka galvenā loma ir šīs izrādes, sauciet to par dzīvi, skatītājam. Kāds aizvēra priekškaru, kāds nodzēsa gaismas. Īstā dzīve norisinās tumsā, kad skatītāji izklīduši. Bet evolūcija ar laiku pielāgotu cilvēku arī spēlēšanai tumsā un pilnīgā vientulībā.

Visi mani centieni saprast dzīves jēgu bija cietuši neveiksmi. Visi mani mūžīgie laimes meklējumi nebija devuši rezultātus. Es nemanot biju kļuvis pārāk truls un kurls, lai ieklausītos sevī. Atlika tikai Ceļa gals - tas bija atrisinājums visam.

Vējš strauji bija pieņēmies spēkā, jūras vilņi sitās arvien augstāk pret mūsu klinti. Jūrasputni, sasēduši klinšu radzēs, sāka ķērkt un klaigāt tramīgās balsīs.

- Te nu mēs esam. Ceļa gals ir klāt. Padod somu, iekārtosimies.
- Tātad šeit Ceļš beidzas?
- Šeit. Tieši šeit tas arī beidzas.

Mēs abi ietināmies segās, lai nenosaltu un apsēdušies, atspiedāmies pret kādu klints izaugumu. Saule lēnām ieslīga safīra jūrā, debesis pārklājās ar piķi un putni palēnām pieklusa. Sadzirdama bija tikai jūras dunoņa, mūsu elpa un vēja sišanās pret oglesmelno klinti. Tādi, lūk, būs mūsu pēdējie mirkļi.

Palēnām domas norima - tās sāka plūst arvien lēnāk un lēnāk, līdz apstājās pavisam. Un, būdams niecīgs gruzītis pašā klints virsotnē mirkli pirms beigām, es biju vienīgajā vietā, kur jebkad biju juties piederīgs. Dzīvs un pulsējošs.

Es pamodos, kad kāds mani mierīgi modināja, saspiežot roku. Mana galva bija atspiedusies pret viņa plecu.
- Tūlīt ausīs saule.

Un atvēris acis, es vakardienas safīrzilās jūras vietā ieraudzīju klajumu purpura toņos - violetā krāsa mijās ar lillā, ņirbēdama un vizēdama tūkstoš dažādos toņos, bet vietā, kur kuru katru mirkli bija jāpaceļas saulei, jūra iekrāsojās koši oranža. Saule lēnām pacēlās no horizonta, no tumši oranžas kļūstot koši dzeltena, bet purpura jūra kļuva gaiši zila un gandrīz caurspīdīga. Saule meta loku, mēs mēmi sēdējām un aizgrābti vērojām.

Mirklī, kad saule bija tieši virs mums, es neizturēju.
- Šis patiešām ir Ceļa gals?
- Patiešām.
- Un vairāk nekā nav un nebūs? Šeit viss tā vienkārši beigsies?
Uzlicis roku man uz pleca, viņš ilgi vērās man acīs.
- Tu tomēr esi pārdomājis.
Un redzot manu klusēšanu, viņa acīs iezagās sīkas dzirksteles un acis sāka silti smaidīt.
- Šis patiešām ir Ceļa gals. Šis ceļš ir beidzies. Bet jebkura ceļa beigās sākas cits ceļš.
- Un šis ir ceļa...
- Sākums. Šis ir Ceļa sākums, tieši tā, mans draugs.

Piecēlies kājās, viņš pastiepa roku manā virzienā, palīdzot piecelties.
- Laivā zem sola termosā ir tēja un maizītes. Iestiprināsimies un dosimies mājup.
- Dosimies mājup!

Ja Ceļa sākums ir tik brīnišķīgs, turpinājumam jābūt fantastiskam.
Es esmu atradis atbalsta punktu un varu pacelt pasauli.

Skaudra attālināšanās sajūta.
Mēs attapsimies pazuduši viens otram.
Mēs attapsimies bez sava laika un bez savas vietas.
Ja attapsimies.

Ilūzijas izgaist reizē ar sapņiem.
Un, kad tu paliec viens, aci pret aci ar realitāti - drūmu un nomācošu, kādu tu nekad vēl to neesi redzējis, kādu tu pat neesi spējis iedomāties, dzīve nešķiet dzīvošanas vērta. Un tad gribās aiziet.

No tevis pavisam.
No tevis. Un pavisam.

Pavasaris ir sācies.
Mūza ir mirusi.

Pārslēgšanās notiek pavisam vienkārši, it kā galvā būtu slēdzis. KLIK.
Karš. Izvēlies, kurā pusē gribi būt. KLIK.
Sirdsapziņa. Neitralizēt. KLIK.
Mīlestība. Vienaldzība. KLIK. KLIK. Un tu jau esi tur.

Nav nekā vienkāršāka.


Nav tā, ka tas būtu noticis uzreiz. Bija, protams, sāpes, biji tu.

Svaigi uzsnigušajā sniegā varēja redzēt tevis iemīto ceļu. Bija ziema un tikai tāpēc varēju redzēt, uz kuru pusi esi aizgājusi.
Svaigi uzsnigušais sniegs ar savu neprātīgo baltumu apžilbināja acis, padarot mani aklu. Bija ziema un tikai tāpēc es nevarēju redzēt, uz kuru pusi esi aizgājusi.

Izvēlies - sekot vai palikt. KLIK.

Tikai un vienīgi mēs esam tie, kas sper šo liktenīgo soli. No mīlestības uz naidu. No naida uz mīlestību. No mīlestības uz vienaldzību. KLIK.

Jebkurā mirklī tev ir dota iespēja izvēlēties. Jebkurai bezizejas situācijai ir vairākas izejas, jebkuram neprātam sava miera osta. Ikvienam mākonim zeltīta maliņa.

Jebkurā medus mucā piliens darvas. Jebkurā baltā krāsā neliela atblāzma no citas. Jebkuros melos kripatiņa patiesības. Stindzinošā ziema, sniega neprātīgā spozme, padari mani aklu! KLIK.

Vari uzskatīt šo par atzīšanos mīlestībā.
Vari uzskatīt šo par atvadu vēstuli.

KLIK.

Laiks apstājies?

Kaut kas ir zudis. Varbūt tā ir kāda no dimensijām, kurā es dzīvoju paralēli.
Manu ikdienu aizņem brokastis, darbs, pastaiga cauri pilsētai uz mājām. Manu ikdienu aizņem televizora un datora mirguļojošie ekrāni. Manu ikdienu aizņem dēļu grīda, nolaistas žalūzijas un aluskausā dziestoša tēja.

Kaut kas ir zudis.
Brīžiem šķiet, ka šī ir vienīgā pasaule, kurā jebkad esmu dzīvojis - Brokastis Darbs Mājupceļš. Tik truli un nožēlojami. Tik piezemēti un vienkārši.

Tu vairs neesi mani Amazones džungļi, tu vairs neesi mans Argentīnas tango. Katrs tavs vārds vairs neizraisa sprādzienu manā apziņā un katrā kustībā vairs nav jūtams vētras mestā viņļa iznīcinošais un kaislīgais spēks.
Tu esi pavirša vērotāja. Garāmgājēja.

Kaut kas ir zudis. Varbūt priekškars kas nodalīja pustumsā sēdošos skatītājus no lampu gaismā dzīrojošiem spēlmaņiem. Un līdz ar to zudusi arī ilūzija, ka tieši uz skatuves, tieši aiz šī priekškara notiek īstā dzīve, īstā spēle. Zudusi ilūzija, ka tieši otrpus realizējas visi sapņi un piepildās visas cerības. Un dzīve kūsā, dzīve aumaļām rit uz priekšu.

Kaut kas ir zudis.
Un aizverot acis es redzu vien tumšu bezgalību, kas kā lielais, melnais caurums sasūcis sevī visu to, kam kādreiz manās acīs bijusi jebkāda vērtība.

Purvs vārdā Ilūzija.
Par Mīlestību, protams.
Citādāki purvi nemēdz būt.

Okeāns. Zivju spīdīgās zvīņas. Nogrimis kuģa vraks.
Nomest ādu kā čūskai, kā mani mācīja.

Ugunskurs. Izmisis kliedziens. Sūnām apaudzis kaps.
Nenovēršama transformācija.

Pārrauta ģitāras stīga. Čīkstošas durvis. Vējaina nakts.
Dievs norauj baltos karogus, kuri plīvo.

Pēdējie piecdesmit grami. Tumsa. Sveces kūpošā dakts.
Izvēles nav līdz es iemācīšos, kā dzīvot.

Es šonakt pamodos un sapratu, ka esmu iedevis tev gredzenu.
Manā rokā bija granāta, manā rokā bija granāta.

Tikai divi no jums par mani ir izteikuši savu viedokli iekš http://threewords.me/morgans
Tas man liek domāt, ka esmu visnotaļ neizteiksmīga persona.
Bet ziņkārība dara savu.