"Mēs mīlam cilvēku, nevis dzimumu," rakstīja kāds cilvēks, kas jau gadiem, iespējams pat visu savu mūžu , slīga depresijā un, lai cik tas dīvaini (bet patiesībā - sasodīti skumji) neizklausītos - sapņoja par pašnāvību.

Pavisam nesen kāds mani nosauca par daudzslāņainu cilvēku, pasakot, ka ir bezcerīgi manos stāstos meklēt paralēles ar mani. Pēc tā, ko un kā rakstu, nevarot "atkost", kas es esmu. Jums gan varētu būt radies pavisam citāds priekštats, jo līdz šim esmu jums parādījis tikai šo savu slāni - Morganu jeb Spell, no kura nesekmīgi centos izravēt jebkādas sava dzimuma, vecuma, rases un ticības norādes, kas neattiecas uz maniem stāstiem, tajos pausto jēgu un emocijām, ja nu gadījumā tur tādas bija.

Un, ja es arī nevaru apgalvot, ka viss, ko es rakstu, ir noticis, es tomēr zinu, ka neesmu pateicis nevienu nepatiesu vārdu.

Manam dzimumam nav nekādas nozīmes. Ja latviešu valodā būtu nekatrā dzimte, noteikti rakstītu tajā, ja vien būtu iespējams, ja tas netraucētu stāstam. Jo šeit, galvenie ir stāsti, galvenie ir vārdi un to (sa)spēles, nevis tas, kas es esmu.

Iespējams, ka es esmu tā sieviete tavā piemājas Maximā, kas ar sarkanbrūniem matiem un zelta auskariem sagurusi sēž pie kases un neuzsmaida. Man ir pusnolupusi perlamutra nagulaka, pelēcīgas baltā krekla piedurknes un nelielas ūsiņas virs augšlūpas.

Bet varbūt es esmu cita sieviete - tā, ar tiem blondajiem matiem un kuces slavu, kas tev piektdienas naktī pabrauc garām uz Brīvības ielas savā Lexusā. Ar vīrieti esmu kopā tikai naudas dēļ un nedaudz tādēļ, ka viņš ir muļķis - neredz vai nevēlas redzēt to, kas notiek, tiklīdz viņš ir pagriezis muguru.

Es varu būt arī sētnieks, kas tevi no rītiem sagaida pie mājas ieejas un slauka rudenī uz trotuāra sakritušās lapas. Un daru to nevis tāpēc, ka citu darbu nevarētu dabūt. Nē. Man tiešām patīk sakopt vidi, skatīties, kā viss kļūst tīrs. Celties piecos no rīta, lai sešos jau būtu savā postenī un mundri sveicinātu garāmgājējus, novēlot labu dienu.

Varbūt tieši es esmu tas dzērājs, kas šļupstot paprasa tev cigareti, no kuras tu nevēlies šķirties. Un, kad tu nedod, sirdīgi nosaucu tevi par kropli un nospļaujos tev pie kājām.

Bet varbūt man ir savs bizness - firma, kurā strādā pārdesmit cilvēku, kuru algas un tātad materiālais stāvoklis un tāpēc lielā mērā ģimenes labklājība ir atkarīga no manis. Un es esmu par viņiem atbildīgs. Katru mēnesi braucu tikties ar darījuma partneriem Londonā un Ņujorkā, ik pusgadu braucu uz Ēģipti, Kanāriju salām vai Indiju, esmu pabeidzis 3 augstskolas un šobrīd mācos vēl divās. Un atšķirībā no lielākas daļas mans mērķis ir nevis iegūt papīru, bet zināšanas.

Varbūt tu esi ievērojis to meiteni, kas netālajā parkā sēž uz soliņa un raksta kaut ko blociņā, ik pa laikam paceldama skatienu vai izbērdama pie kājām maizes drupačas, lai pabarotu netālu dzīvojošās pīles?

Bet varbūt es ikdienas paeju tev garām, cerot, ka beidzot pienāks diena, kad tu mani pamanīsi.

Pamēģini paskatīties acīs. Nevis uzmest paviršu acu skatienu, bet ieskatīties. Pacenties saskatīt nevis virsējo slāni, kuru redz jebkurš, bet ieskaties dziļāk. Izurbies cauri. Un mirklī, kad tu būsi ticis cauri visiem tiem slāņiem, kas norāda uz dzimumu, vecumu, rasi un ticību, tu ieraudzīsi Cilvēku.

Es varu būt jebkurš no viņiem.
Es varu būt jebkura no viņām.

"Mēs mīlam cilvēku, nevis dzimumu," viņš rakstīja, un es zem šiem vārdiem varētu parakstīties ar savām asinīm, cenšoties izurbties cauri tiem jūsu slāņiem, kuriem manās acīs nav pilnīgi nekādas nozīmes.