Bernadetas nav un nebūs.
Bernadetas nav un nebūs.
Bernadetas nav un nebūs.
Nez vai vispār bija.

Mūsu ārējie - saklausāmie, saskatāmie un fiziski sajūtamie dialogi sastāv no bezgala daudziem iekšējiem monologiem.
Iekšējie monologi sastāv no tūkstoš iekšējām cīņām un strīdiem ar sevi, kas radušies negulētās naktīs vai tieši otrādi - kas izraisījuši negulētas naktis.

Ja mēs būtu bezgalīgi, mūsu saruna ilgtu mūžību. Mēs esam izstiepuši laiku, kā gumijas diegu un turam katrs aiz sava gala. Dienas šķiet garas kā nedēļas, nedēļas kā mēneši, bet mēneši atgādina gadus. Tas ir vienīgais veids, kā mēs mākam novērst nenovēršamo. Attālinam to no sevis tik tālu, ka prāts apjūk - tas nekad nav spējis aptvert bezgalības un mūžības jēdzienus.

Ja palaidīsim vaļā, laiks pēkšņi sarausies un nokritīs smagi uz zemes kā ievainots dzīvnieks. Paliks tikai pāris pēdējie elpas vilcieni, kas vedīs arvien tuvāk un tuvāk visa beigām.

Katra tava ziņa ir kā milzīgs labirints un es taustos ilgi, lai to izprastu. Es nekad nesteidzos -izbaudu katru soli, izbaudu katru grubuļaino, drēgno sienu. Izbaudu drūpošos ķieģeļus un negaidītās bedres, asos līkumus, indīgos zirnekļus, kas slēpjas ar efejām aizaugušās ejās. Izbaudu katru tevis rakstīto burtu, katru vārdu noglāstu un atkārtoju pie sevis neskaitāmas reizes. Pirms aizmigšanas, miegā, austot saulei, atverot acis, es tos atkārtoju vēlreiz un vēlreiz. Izbaudu tā, it kā tas būtu vienīgais, ko man savā dzīvē būtu lemts sajust.

Nav necaurejamu labirintu. Citreiz tas prasa dienas, citreiz nedēļas. Citreiz veselus mēnešus, bet jebkuram labirintam ir izeja. Un es izbaudu katru sekundi, katru soli, jo tas ir ceļš pie tevis, kuru otreiz izbaudīt, man nebūs iespējams.

Varbūt tu mani tieši tāpat meklē manās atbildēs, kuras parasti saņem tikai pēc vairākām nedēļām. Citreiz tie ir pāris vārdi, citreiz dažas rindkopas, bet tās vienmēr izsaka pilnīgi visu. Saprotot, ka nedrīkst kļūdīties, katrs vārds un teikums ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Gadās, ka īstā atbilde atnāk pie manis nakts vidū un ne mirkli neapdomāta, tiek nosūtīta, un tikai no rīta pārlasot es saprotu dažu vienkāršu vādu patieso dziļo jēgu.

Tā jau vairākus gadus mēs taustāmies cauri tumšiem labirintiem, meklējot viens otru, cenšoties izprast. Brīžiem mēs attālināmies viens no otra, tā vietā, lai pietuvotos. Brīžiem pietuvojamies viens otram bīstami tuvu. Laiks kā nospriegota gumija vibrē mūsu pirkstos. Ja mēneši kļūst par gadiem, tad gadiem jākļūst par mūžību.



Galu galā mēs varbūt vienkārši baidāmies, ieraudzīt viens otru. Atrast un saprast. Pieņemt. Sajust. Mīlēt.
Ja nu gaisma tuneļa galā ir tikai beigas, nevis jauns sākums.
Ja nu iziets labirints ir beigas, nevis brīvība.

Mūžība pārtrūkst uz pusēm un nokrīt pie mūsu kājām.
Mēs esam tikai divi bezpalīdzīgi dzīvnieki.

Tu man teici, ka Tev ir salauzta sirds un Tu nekad vairs nevarēšot nevienu mīlēt. Bija vēls vakars, krēsla jau bija aptinusies ap potītēm un pleciem, un es vēlējos precizēt, par kuru sirdi tu runā - par to, kas pieminēta lielajā medicīnas enciklopēdijā, vai par to, par ko mēdz rakstīt diži rakstnieki. Es jau no tādām lietām maz ko saprotu. Negribējās izlikties par muļķi, pēc acīm tev to nevarēja nolasīt, tāpēc nācās paļauties uz tavu mazo, nedaudz trīcošo rociņu, kas man bija ieķērusies elkonī, ejot pa vecpilsētas bruģi.

Jā, es atceros, tovakar bija lijis, visa iela bija vienās peļķēs un tu biji nosalusi. Es tev apliku ap pleciem savu jaku un tu tajā burtiski noslīki un piekļāvies tik tuvu, cik vien iespējams, un es tevi pievilku sev cieši klāt, cik tuvu vien iespējams. Lai siltāk, protams.

Es atceros, ka tovakar tu ievilki dūmu katru reizi, kad pieliku savu cigareti tev pie lūpām. Dažreiz tu pēc tam klepoji. Brīžiem tu lūdzi man iedot cigareti un paturēt savā rokā. Vispār man nepatīk, ka meitenes smēķē, bet skatā, kā tu izpūt dūmus no MANAS cigaretes un turi to savos smalkajos pirkstos, bija kaut kas neatvairāms. "Šī cigarete mūs vieno," pie sevis es nodomāju. Mūs vienoja dūmi, ko ieelpojām mēs abi, vienoja peļķes zem kājām, spraugas starp bruģa akmeņiem ielās, aizslēgtās kafejnīcu durvis un spožās izkārtnes, noklīdušais, izmirkušais suns vārtrūmē mūs vienoja un tava trīcošā roka manā elkonī.

Es zināju, ka rīt no rīta, līdz ar pirmajiem saules stariem, kopīgs mums nebūs it nekas. Tā jau tas parasti notiek, biju to piedzīvojis neskaitāmas reizes. Nejauša satikšanās vakarā un pašsaprotama šķiršanās no rīta. Kopīga nakts, kopīgi palagi, kopīgi sviedri. Kopīga kafija no rītiem, kopīgs "Es tev piezvanīšu!", kopīga durvju noklaudzēšana. Arī aizmiršana kopīga un neatcerēšanās.

Tu teici, ka tev ir salauzta sirds un tu vairs nekad nespēšot mīlēt. Es gāju tev blakus, vērodams laternu atspīdumus peļķēs, un domāju par to, kā gan tu esi mīlējusi. Vienmēr biju spējis katru meiteni ar acīm izģērbt, iedomāties kailu guļam gultā, iedomāties visneķītrākās pozās darām vispiedauzīgākās lietas. Bet tevi iedomāties pat noglāstam kāda vaigu man šķita dīvaini. It kā tā būtu ielaušanās kādā slēgtā telpā, neatļauta un nosodāma.

Es iedomājos tevi sēžam parkā un lasām grāmatu. Tādu biezu, biezu grāmatu, zaļos un samtainos vākos. Tu kāri pāršķīri lappusi pēc lappuses un tad kāds teikums vai vārds tev atmiņā atsauca kādu no tiem, ko tu tobrīd mīlēji. Un palēnām burti izplūda acu priekšā, tu ilgi raudzījies, neredzot neko. Nē, tu raudzījies cauri viņiem, redzot pilnīgi visu. Un tad tu lēnām pacēli galvu un raudzījies apvāršņa virzienā ar gandrīz nemanāmu smaidu uz lūpām.

Un tad vēl es redzēju tevi no rīta uzvelkam viņa zilpelēki svītraino kreklu un vāram kafiju. Un pēc tam tu noliki Viņa krūzīti uz galdiņa pie gultas, apsēdies uz netālā krēsla un, lēni malkodama no savas krūzītes, vēroji viņu guļam. Jā, tā tu noteikti mīlēji. Maigi un saudzīgi, neuzkrītoši, lēni un plūstoši, izbaudot katru mirkli.

Un tad es iedomājos, kā tu atglaud viņa matus no pieres, kā tu ieslidini roku viņa kabatā, lai savītu pirkstus, vai kā tu padzeries no viņa glāzes, noņem diedziņu no viņa žaketes, vai ar pirkstu noglāsti viņa fotogrāfiju, kad viņa nav blakus.

Un tad pēkšņi tu apsēdies uz bruģa un aizliki rokas priekšā sejai. Kad tu noņēmi tās nost, es redzēju vistukšāko skatienu, kādu vien jebkad biju redzējis.

Pēc vairākām minūtēm tu piecēlies, pieliki manu roku sev pie vaiga, noskūpstīji plaukstu, pagriezies un steigšus aizgāji pa līkumotajām vecpilsētas ieliņām.

Jā, tajā mirklī es pavisam noteikti sevī sajutu to sirdi, kuru nekad nebiju jutis.
To, kuru piemin dižie rakstnieki.

Vasara ir kā sakaltusi maize.

Prieks par rudeni.
Izlijis prieks.
Atgriešanās prieks.

Mana meitene smaržo pēc tikko mazgātiem matiem. Tā, kura ik rītu modās man blakus, ierāpās klēpī, piespieda plaukstu pie vaiga vai uzlika zodu uz pleca. Tā, kura basām kājām staigāja pa pilsētas parkiem, aiz auss aizspraudusi pieneni, tā, kas stundām pavadīja ceriņos meklējot laimītes un jūsmoja par baložu spilgti oranžajām acīm, vakaros atlaidās piemājas dārzā zālītē, nebaidoties sasmērēt drēbes, skatījās zvaigznēs un pie sevis klusi dziedāja un dungoja. Tā, kas jūras krastā meklēja akmeņus ar caurumiņiem, lasīja dzintarus, nebaidoties saslapināt kājas, nebaidījās no lietus, kas izmērcēja viņu līdz ādai.

Tagad viņa smaržo pēc saldas indes, ko uzsmidzina sev no greznām pudelītēm. Tagad viņa neapstājas aplūkot ziedus, neesot laika, jāskrien, jāskrien! Vairs nelasa jūrmalā akmeņus ar caurumiņiem, jo neesot jēgas un neceļ jūras smiltīs dubļu pilis. Manikīrs taču. Viņa vairs neko nevēlas, redzot krītošu zvaigzni un nedzied. Pat smiekli kļuvuši metāliski un sausi. Laikmets tāds, viņa saka. Viss plūst un mainās, man arī esot jāmainās, man arī esot jākļūst par citu. Tā esot jādara, visi tā dara.

Tagad tikai mirkļos, kad viņa iznāk no dušas ūdens pilieniņiem nosētu ādu, es apķeru un iebāžu degunu viņas mitrajos matos. Tas ir viss, kas man palicis no viņas. Pārējā viņa jau ir cita viņa.

Viņa guļ slimnīcā.

Esot centusies noindēties, pārgriezt sev vēnas un nodedzināt māju.

Viņa tikai centās sadedzināt savas dzejoļu skices, visas savas vecās fotogrāfijas un atmiņas. Viņa tikai centās izgriezt to seno rētu no savas rokas, lai tā vairs neatgādinātu. Viņa tikai centās tikt vaļā no savas pagātnes.

Viņa jau nedēļām rija tabletes - visas, kas pagadījās pa rokai. Gan pirka, gan ņēma no draugiem, gan zaga no aptiekām. Citreiz sabēra visas saujā, radot krāsainu tabletīšu jūkli, sameta tās visas mutē un norijot uzdzēra ūdeni. Citreiz visas saberza starp zobiem, bet citreiz lēnām vienu pēc otras lika uz mēles un ar savdabīgu prieku izbaudīja visu rūgteni savelkošo, saldeni pliekano garšas buķeti, ļaujot tām lēnām izkust, savelkot muti čokurā un mirkli paralizējot mēli.

Tagad viņa guļ slimnīcā. Tā arī netikusi vaļā no pagātnes, bet zaudējusi tagadni. Iespējams arī nākotni.

Bernadeta neiziet no prāta.
Iedomājos par viņu gandrīz katru dienu.
Es par tevi uzrakstīšu, es tevi uzrakstīšu, es tev uzrakstīšu, Bernadeta!

Kurš no mums vispār māk mīlēt?

Viņi galvā runā un atsakās nākt laukā.
"Tikai ne pie dzīvajiem, nē, tikai ne pie dzīvajiem!" Un, kad es cenšos iebilst, ka viņi taču paši kādreiz, viņi mani rupji pārtrauc sakot, ka tas neesot iespējams.

Es tā arī nekad nesaprotu, no kurienes viņi uzrodas. Sākumā domāju, ka tie ir mirušie, bet laika gaitā viņi spēja mani pārliecināt, ka tā nemaz nav. Viņi apgalvo, ka nekad neesot miruši, bet, kad apjautājos, vai viņi maz ir dzīvojuši, iestājas ilgs klusums. Dažreiz kāds no viņiem tad apvainoti aizgriežas un aiziet, citreiz veikli pārlec uz kādu citu tēmu un sāk stāstīt par ķimeņotiem kliņģerīšiem vai karburatoriem, un man nekas cits neatliek, kā paklausīgi sēdēt un klausīties. Par visu mazāk gribās viņus sadusmot. 

Tiem, kas parādās tā biežāk, esmu iedevis vārdus vai iesaukas. Un laika gaitā viņi man kļuvuši mīļi un dažreiz es pat gaidu viņu parādīšanos. Patiesībā viņi ir mani vienīgie draugi un, kad viņi uzrodas, es jūtos tā, it kā viņi būtu atnākuši ciemos. Pametu visus iesāktos darbus, lai uz mirkli pabūtu ar viņiem.

Dāma labākajos gados ar Kungu, protams, labākajos gados ierodas diezgan bieži. Reizi nedēļā vismaz apsēžas pie maza plastmasas galdiņa zem klajām debesīm, izvelk kāršu kavu un spēlē. Viņš ir uzvilcis brilles ar stikliem bieziem kā pudeļu dibeniem un tām pa virsu vecas un saskrāpētas saulesbrilles - lai nevarot redzēt acu zīlītes. Viņa - milzīgā baltā platmalē vienmēr apsēžas tā, lai ēna kristu pāri viņas acīm, padarot tās tumšas - lai nevarot redzēt acu zīlītes. Un kā viņi iekarst! Spēle norit neizrunājot ne vārda, šad tad kāds puspieceļas no krēsla, lai tūlīt pat atkal apsēstos, pret galdu plīkšķ kāršu muguriņas un šad tad kāds dusmīgi piesit ar kāju zemei, skaļi nokunkstas vai dusmīgi ierūcas. Bet spēle vienmēr beidzas ar to, ka viņa pielec kājās, izmetot uz galda pēdējo kārti un skaļi kliedz "Dāma sit kungu! Dāma sit kungu!" Nekad savādāk. Dāma vienmēr sit kungu.

Ūdensmeita vienmēr runā par ūdeni. "Es esmu lēna upe," viņa mēdz teikt "Lēna, bet dziļa upe." Vietā, kur upe ietek jūrā, esot tirpas, ūdenskritumi esot izmisums, vietā, kur pazemes avoti iznāk virszemē, ūdens kļūstot akls un redzi atgūstot tikai pēc pāris noskrietiem kilometriem. "Nekad nemet akmeni ūdenī," viņa mēdz teikt "Ūdenim tad jāsastingst. Tā ir kā maza nāvīte." Viņa man stāsta par to, kā elpo jūra un dzied strauti, kā koki ūdeni uzsūc saknēs un kāpēc mākoņi veidojas tieši tādi. Es ne vienmēr saprotu visu, ko viņa man stāsta, un, kad es to pasaku, viņa nedaudz vīlusies nopūšas un nosaka "Tu esi tāds tuksnesis!" bet tūlīt pēc tam, nezaudējusi cerību pārvērst mani par lietuslāsi rasas tīklā vai ezera spoguļaino virsmu (kā nu kuro reizi) stāsta man savus ūdensstāstus. Viņai ir slaidas bronzaskrāsas kājas un tas man šķiet pavisam nedabīgi, jo daudz labāk viņai piestāvētu gara un slaida nāras aste.

"Vēl tikai divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit piecas dienas!" vienmēr precīzi uzskaita vīrietis, tērpies baltā uzvalkā un rokā turēdams viskija glāzi. "Un tad viņa atbrauks, viņa noteikti atbrauks. Atceries to namiņu kalnos - es to šoziem viņai nopirku, šobrīd viņš ir zilu ziedu ieskauts. Katru dienu iekurinu kamīnu gadījumam, ja viņa atbrauc ātrāk. Viņai ir sasodīti zilas acis, tu tik zilas acis nekad nebūsi redzējis. Mēs uzkāpsim visās kalnu virsotnēs, ka es tev saku! Viņa noteikti atbrauks. Mēs plūksim tos zilos ziedus un spraudīsim viņas tumšajos matos. Mēs gulēsim uz segām pie kamīna, mēs lasīsim grāmatas, mēs klusi dziedāsim dziesmas, mēs modīsimies no rīta blakus, mēs, mēs, mēs... Viņa noteikti atbrauks! Vēl tikai divi tūkstoši septiņi simti... " viņš aizrautīgi stāsta, bet es viņam nesaku, ka iespējams, viņa nemaz neatbrauks. Viņš pats nemana, ka ar katru reizi atlikušais dienu skaits par vienu pieaug, nevis samazinās. Ar katru dienu viņas ierašanās mirklis attālinās par vienu.

Zīlīte vienmēr sēž pie loga, skatīdamās uz ielu. Dažreiz es redzu, ka viņa stikla atspulgā mani vēro, bet parasti viņas skatiens ir plūstošs un izklaidīgs. Viņai ir sirmi mati, putnu barotava uz palodzes un pilna palodze ar saulespuķu un ķirbju sēkliņām un dažādiem graudiņiem, kurus viņa ar nedaudz trīcošu roku mēdz iebērt savādā koka silītē. Zīlīte nekad nerunā, bet viņa pazīst katru putnu, kas nolaižas paēst. Un tad var dzirdēt, kā viņa pie sevis paklusi svilpo dažādos ritmos un intonācijās, te dobji, te smalki un izstiepusi savu bālo roku viņa maigi noglāsta katru putniņu kā nemanīdama, ka starp viņiem ir stikla siena.

Nekad nevajag viņiem iebilst - viņi kļūst dusmīgi un neaprēķināmi. Citreiz pazūd acu skatienam, bet sāk kliegt necilvēcīgā balsī, kas turpinās pat vairākas dienas, pat nedēļas. Skaļi un izmisīgi, kā trauksmes sirēnas, bez apstājas un atelpas. Un tad vienīgā iespēja ir kliegt pašam, lai nebūtu dzirdami šie necilvēcīgie kliedzieni, kuru dēļ iespējams sajukt prātā. Un tad es kliedzu. Dažreiz dienām ilgi, nedēļām ilgi. Citreiz viņi sadusmoti izsmej katru manu darbību, ņirdzoši un nesaudzīgi. Un tad es kļūstu tramīgs, pametu visus iesāktos darbus, pametu visas nesamās mantas un bēgu prom, skriedams, cik ātri vien varu. Un cilvēki visapkārt skatās uz mani un smīn, un smejas, un ņirdz. No cilvēkiem aizbēgt var, bet no viņiem nevar, tāpēc citreiz es smejos pretī, lai nedzirdētu viņu ņirgšanu. Smejos dienām, pat nedēļām ilgi.

Miera periodos, kad nekliedzu un nesmejos, šad tad mani kāds apciemo. No dzīvajiem. Saka, ka pēc dienas, divām, piecām, desmit viss būs labi, it kā nemanīdami, ka ar katru reizi atlikušo dienu skaits pieaug.  Noglāsta mani kā bālā Zīlītes roka, it kā nemanīdami, ka starp mums ir neredzama stikla siena.

Pirmajam šīpavasara taurenim bija lielas, zilas acis. Uz spārniem.
Bet dzeguze nokūkoja vien divas reizes. Bet vismaz nauda kabatās bija, tātad dzīvošu vēl tikai divus, bet lustīgus gadus.

Pat labākiem aktieriem kādreiz jāizkrīt no lomas.
Tie, kas nekad neizkrīt, nenovēršami sajūk prātā.

Kad kāds cilvēks ir kļuvis par pienākumu, par ko esi kļuvis tu pats?

Māte ir māte visu laiku, nevis tikai tad, kad bērns ir blakus.
Rakstnieks ir rakstnieks visu laiku, nevis tikai tad, kad sēž un raksta.


Es sevi atrodu, kad eju maldu ceļus. Ne tos pašus taisnākos. Ne tos.

Kaut mēs abi nebūtu tikai izdomāti.

Spilveni vairs nesmaržo pēc tevis, tāpēc naktīs guļu daudz mierīgāk.
Vairs tik bieži nepamostos, lai apskautu un noskūpstītu uz pieres.

Viņa pēdējā laikā klīst apkārt ar lepni paceltu galvu un negaistošām bedrītēm vaigos. Mati pland vējā, solis drošs, skatiens uz priekšu, nekad atpakaļ, nekad uz sāniem, nē - tikai uz priekšu.

Bet es redzu, kā viņa sev galvā ir uzbūvējusi veselu labirintu, lai nenonāktu aci pret aci ar Situāciju. "Viss ir sarežģīti," viņa pie sevis nosaka un apmierināta risina galvā visādus pašas izdomātus rēbusus. Iznākums zināms jau iepriekš, bet nekad nevar zināt - pietiks spēka, pacietības un vēlmes šo rēbusu atrisināt? Varbūt apstāsies pie nākošā? Nevar jau mūžīgi risināt, pienāks reize, kad rokas nolaidīsies un acis pievērsīsies kam citam.

Un arī esošajā Situācijā, viņa nemeklē iespējas kaut ko izdarīt, bet meklē attaisnojumus, lai kaut ko nedarītu. "Nē, nē, nē!" viņa saka katru reizi, kad redz, ka kaut kas varētu mainīties. Ar visādiem NĒ jau ir piebāztas kabatas un viņa ar pilnām saujām klīst apkārt, cenšoties sev un citiem iegalvot, cik ļoti, ļoti NĒ.

Viņai vienkārši ir bail. No tā, kas varētu notikt, no tā, ka tiks zaudēta kontrole, no tā, ka viss varētu nebūt tā, kā ir izsapņots. Kaut gan, viņa sen jau nesapņo - par rītdienu domā tikai tad, kad tā ir pienākusi. "Tā ir vieglāk elpot! Tā tu izdzīvo dzīvi, nevis skumsti par to, ka nav tā kā sapnī" viņa citiem mēdz stāstīt, sēdēdama savās labirinta mūra sienās. Elpot? Izdzīvot? Vai gan to ir iespējams izdarīt baidoties...

Kad Viņa nostājas blakus Viņam, Viņš pat nenojauš, ka starp viņiem abiem ir nedrošu ieliņu, knapi iemītu taciņu un šķēršļiem un lamatām pilnu celiņu labirints, ko apjož augsti mūri. Viņam ir tikai plecs pie pleca un Viņas tuvums. Viņai ir viens no viņas dzīves rēbusiem. Viņam ir Viņas elpa, Viņai ir bailes. Viņam ir pilna kabata ar Viņas roku siltumu, Viņai ir pilnas kabatas ar NĒ.

Viņa pēkšņi saprot, ka tas ir tikai un vienīgi viņas labirints. Citi pienāk pavisam tuvu, iziet cauri sienām, drošiem soļiem pāriet pāri visām lamatām, apskauj, noskūpsta uz pieres un ieslidina pirkstus matos. Labirintam nav nekādas jēgas. "Jābēg!" viņa izlemj un, pagriezusi muguru sāk skriet. NĒ, NĒ, NĒ skaļi grabēdami viens pret otru sitas kabatās, liekot skriet vēl ātrāk.

Parasti sanāk aizbēgt. Labirinta mūri tiek būvēti arvien biezāki, stiprāki un pārliecinošāki. "Vairs nekad!" viņa gandrīz dusmīgi saka, izlikusi baisas lamatas uz katra stūra. Šoreiz viņa uzmanību nezaudēs. Nē, nē, nē!



Aizveru acis un nometu spoguli zemē. Nesaplīst. Viņš nekad nesaplīst, it kā zinādams, ka vienīgi tā es spēju uz sevi palūkoties.
Un viņš zina, ka nespēšu aizmirst redzēto. Iešu pie tevis, paņemšu aiz rokas un vedīšu uz jūru, lai stāvot ūdenī līdz ceļiem, vilktu viens no otra kabatām ārā visus NĒ un mestu tālu prom pretī horizontam kā smagus akmeņus. Jūra palēnām izskalos viņus atpakaļ krastā.

Bet līdz tam mums ir laiks. Elpot. Dzīvot.

Nebaidoties.

Tu būsi mans pēdējais teikums.

Viņai bija suns Džimijs, kuram pašos labākajos gados uzbrauca virsū piedzēries kaimiņš.
Klibodams viņš, Džimijs protams, aizskrēja uz netālo mežu un visi domāja, ka viņš vairs neatgriezīsies.
Pēc trīs dienām viņš atgriezās un, kāri izrijis visu viņam pasniegto barību, mierīgi ieritinājās savā guļvietā.
Džimijs laimīgi nodzīvoja vēl 4 gadus un, šķiet, ka vienīgās pārmaiņas viņa dzīvē bija tās, ka aste turpināja dzīvot no viņa neatkarīgu dzīvi. Tā luncinājās nepiemērotās situācijās, virpuļojot griezās pati ap sevi, iežmiedzās kājstarpē, ļengani nokārās vai izslējās gaisā kā antena. Un bija tik pat haotiska un neprognozējama, kā dzērušais kaimiņš, kas pie šī haosa bija vainojams.