Mūsu ārējie - saklausāmie, saskatāmie un fiziski sajūtamie dialogi sastāv no bezgala daudziem iekšējiem monologiem.
Iekšējie monologi sastāv no tūkstoš iekšējām cīņām un strīdiem ar sevi, kas radušies negulētās naktīs vai tieši otrādi - kas izraisījuši negulētas naktis.

Ja mēs būtu bezgalīgi, mūsu saruna ilgtu mūžību. Mēs esam izstiepuši laiku, kā gumijas diegu un turam katrs aiz sava gala. Dienas šķiet garas kā nedēļas, nedēļas kā mēneši, bet mēneši atgādina gadus. Tas ir vienīgais veids, kā mēs mākam novērst nenovēršamo. Attālinam to no sevis tik tālu, ka prāts apjūk - tas nekad nav spējis aptvert bezgalības un mūžības jēdzienus.

Ja palaidīsim vaļā, laiks pēkšņi sarausies un nokritīs smagi uz zemes kā ievainots dzīvnieks. Paliks tikai pāris pēdējie elpas vilcieni, kas vedīs arvien tuvāk un tuvāk visa beigām.

Katra tava ziņa ir kā milzīgs labirints un es taustos ilgi, lai to izprastu. Es nekad nesteidzos -izbaudu katru soli, izbaudu katru grubuļaino, drēgno sienu. Izbaudu drūpošos ķieģeļus un negaidītās bedres, asos līkumus, indīgos zirnekļus, kas slēpjas ar efejām aizaugušās ejās. Izbaudu katru tevis rakstīto burtu, katru vārdu noglāstu un atkārtoju pie sevis neskaitāmas reizes. Pirms aizmigšanas, miegā, austot saulei, atverot acis, es tos atkārtoju vēlreiz un vēlreiz. Izbaudu tā, it kā tas būtu vienīgais, ko man savā dzīvē būtu lemts sajust.

Nav necaurejamu labirintu. Citreiz tas prasa dienas, citreiz nedēļas. Citreiz veselus mēnešus, bet jebkuram labirintam ir izeja. Un es izbaudu katru sekundi, katru soli, jo tas ir ceļš pie tevis, kuru otreiz izbaudīt, man nebūs iespējams.

Varbūt tu mani tieši tāpat meklē manās atbildēs, kuras parasti saņem tikai pēc vairākām nedēļām. Citreiz tie ir pāris vārdi, citreiz dažas rindkopas, bet tās vienmēr izsaka pilnīgi visu. Saprotot, ka nedrīkst kļūdīties, katrs vārds un teikums ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Gadās, ka īstā atbilde atnāk pie manis nakts vidū un ne mirkli neapdomāta, tiek nosūtīta, un tikai no rīta pārlasot es saprotu dažu vienkāršu vādu patieso dziļo jēgu.

Tā jau vairākus gadus mēs taustāmies cauri tumšiem labirintiem, meklējot viens otru, cenšoties izprast. Brīžiem mēs attālināmies viens no otra, tā vietā, lai pietuvotos. Brīžiem pietuvojamies viens otram bīstami tuvu. Laiks kā nospriegota gumija vibrē mūsu pirkstos. Ja mēneši kļūst par gadiem, tad gadiem jākļūst par mūžību.



Galu galā mēs varbūt vienkārši baidāmies, ieraudzīt viens otru. Atrast un saprast. Pieņemt. Sajust. Mīlēt.
Ja nu gaisma tuneļa galā ir tikai beigas, nevis jauns sākums.
Ja nu iziets labirints ir beigas, nevis brīvība.

Mūžība pārtrūkst uz pusēm un nokrīt pie mūsu kājām.
Mēs esam tikai divi bezpalīdzīgi dzīvnieki.