Mana meitene smaržo pēc tikko mazgātiem matiem. Tā, kura ik rītu modās man blakus, ierāpās klēpī, piespieda plaukstu pie vaiga vai uzlika zodu uz pleca. Tā, kura basām kājām staigāja pa pilsētas parkiem, aiz auss aizspraudusi pieneni, tā, kas stundām pavadīja ceriņos meklējot laimītes un jūsmoja par baložu spilgti oranžajām acīm, vakaros atlaidās piemājas dārzā zālītē, nebaidoties sasmērēt drēbes, skatījās zvaigznēs un pie sevis klusi dziedāja un dungoja. Tā, kas jūras krastā meklēja akmeņus ar caurumiņiem, lasīja dzintarus, nebaidoties saslapināt kājas, nebaidījās no lietus, kas izmērcēja viņu līdz ādai.

Tagad viņa smaržo pēc saldas indes, ko uzsmidzina sev no greznām pudelītēm. Tagad viņa neapstājas aplūkot ziedus, neesot laika, jāskrien, jāskrien! Vairs nelasa jūrmalā akmeņus ar caurumiņiem, jo neesot jēgas un neceļ jūras smiltīs dubļu pilis. Manikīrs taču. Viņa vairs neko nevēlas, redzot krītošu zvaigzni un nedzied. Pat smiekli kļuvuši metāliski un sausi. Laikmets tāds, viņa saka. Viss plūst un mainās, man arī esot jāmainās, man arī esot jākļūst par citu. Tā esot jādara, visi tā dara.

Tagad tikai mirkļos, kad viņa iznāk no dušas ūdens pilieniņiem nosētu ādu, es apķeru un iebāžu degunu viņas mitrajos matos. Tas ir viss, kas man palicis no viņas. Pārējā viņa jau ir cita viņa.