Kas mūs abus divus vieno,
Tas mūs abus arī šķir.
Un starp divām stiprām klintīm
Tikai bezdibenis ir.

Viss jau kādreiz ir bijis.
Ar kādu citu, citur, citu iemeslu dēļ, nedaudz citādāk, citādos apstākļos.
Arī es biju cits.

Es torīt piecēlos ātrāk, lai uzrakstītu tev vēstuli.
Visu nakti sapņoju par tevi. Ir pagājuši vairāki gadi un es vēljoprojām sapņoju par tevi.

Es biju noklīdis pilsētas šauro ieliņu labirintā. Bija krēsla, nedaudz smīņāja lietus. Tikai dažos logos dega gaisma un ap laternu spožajām galviņām lidinājās dažādi kukaiņi un tauriņi. Stāvēju viens pats un nezināju, kur doties, visas ielas šķita tālas un svešas, drūmas un aukstas. Un tad kādā sānieliņā es sadzirdēju tevi iesmejamies. Strauji pagriezies ieraudzīju, ka tur tu stāvi. Savā garajā, baltajā kleitā, ko vējš ik pa brītiņam aizķēra aiz kāda strūra un parāva uz savu pusi. Tava galva bija piešķiebta un tu skatījies uz mani ar visskaistāko smaidu, kādu vien jebkad biju redzējis. Maigu un bērnišķīgi atklātu. Gaišu, gaišu smaidu. Acis bija nedaudz piemiegtas un no tām staroja siltums un tāds mīļums, kādu tavās acīs atceros manījis vien retos mirkļos.

Kad es paspēru soli pie tevis, tu strauji pagriezies uz papēža un rotaļīgi skriedama pazudi aiz kādas ēkas. Kad tiku līdz tai vietai, tevis vairs tuvumā nebija. Un tad es dzirdēju tavu papēžu klaudzoņu aiz stūra. Metos klaudzoņas virzienā un tur tu stāvēji ar nopietnu un gaidošu skatienu. Ieraudzījusi mani tu atkal iesmējies, pamāji man ar roku un pazudi aiz kāda stūra. Un tad es sekoju tavai svilpošanai, ķiršu cigarešu dūmiem, skaļai dziedāšanai, kailu pēdu dipoņai un tavu matu smaržai. Un pēc mirkļa es jau varēju sadzirdēt tavus sirdspukstus, sajust elpas radītās brāzmas un siltus pēdu nospiedumus un mitrā asfalta. Un es sekoju. Vienmēr aiz stūra tu biji un gaidīji ar ļoti nopietnu skatienu, it kā baidīdamies, ka es varētu neatnākt. Un vienmēr tavās acīs atmirdzēja prieks, kad tu ieraudzīji mani parādamies un tu uzsmaidīji ar visburvīgāko no saviem smaidiem.

Bet toreiz es patiešām neatnācu. Toreiz visa dzīve šķita kā šauru ieliņu labirints, no kura izeju neredzēju. Un, kad tu no manis lēnām slīdēji prom, man šķita, ka tu vienkārši aizej, nevis centies parādīt ceļu ārā no labirinta. Es gaidīju, kad tu teiksi "Nāc!", paņemsi mani pie rokas un vedīsi sev līdzi - uz to drošo, gaišo, mīlestības pilno pasauli ar nākotni. Tad es vēl nesapratu, ka tavs smaids ir vienīgais, ko gribu blakus sev redzēt vienmēr. Es neapjautu, cik svarīga un nozīmīga tu man esi un man nebija ne jausmas, cik svarīgs esmu tev. Man vajadzēja dzirdēt vārdiskus apliecinājumus par to, cik ļoti tu mani mīli un cik dārgs es tev esmu. Tad vēl nemācēju to visu izlasīt tavu matu smaržā, dzirkstošajās acīs, tevis izpūstajos ķiršu smaržas dūmos un klusajā svilpošanā. Es tevi nemācēju izlasīt. Es neatnācu.

Torīt es tev uzrakstīju vēstuli. Pavisam, pavisam īsu. Tik vien kā pāris smalkas līnijas uz balta papīra kā tādu mazu formalitāti. Ne jau vārdi ir tie, kas jālasa, būtiskākais nav vārdiem pasakāms.

Šovakar savā pastkastītē atradu tev sūtīto vēstuli. Uz baltās, nedaudz saņurcītās aploksnes lieliem burtiem bija uzrakstīts "Adresāts miris." Bet pat lielajos, smagnējajos burtos es atpazinu tava smalkā rokraksta noapaļotos burtiņus un asos ķeksīšus.

"Adresāts miris" bija tikai maza formalitāte, tieši tāpat kā manis pāris uzvilktās tintes līnijas.

Ne jau vārdi ir tie, kas jālasa. Paņēmis rokās aploksni es sajutu tavu roku siltumu, sajutu to, kā esi vēstuli glāstījusi ar pirkstiem, tad uz mirkli piespiedusi lūpām un pēc tam ilgi turējusi piespiestu pie vaiga. Aizvērtām acīm tu sēdēji un lasīji visu to, ko es vēstulē nepateicu ar vārdiem.

Klusējot par būtiskāko.

Mēs izšķīrāmies mierīgi, bez strīdiem un kliegšanas, bez pārmetumiem un aizvainojuma.
Satikāmies parkā, kur attiecību sākumā regulāri devāmies barot pīles. Viņa vienmēr apēda vairāk maizi, nekā visas pīles kopā - lauzdama gabalu pa gabaliņam, samīcīdama pirkstos un iemesdama mutē. Pīles skaļi brēkdamas pinās mums gar kājām un drošākās knāba biksēs, diedelēdamas vairāk maizes.

Es jau sapratu, ka kaut kas nebūs kā parasti, kad viņa mani uzaicināja uz to vietu. Mēs jau sen netikāmies mūsu īpašajās vietās, tikai pie manis, pie viņas, šad tad restorānos, šad tad teātros. Reizi nedēļā, ne biežāk.
Es atnācu pirmais, sēdēju uz soliņa un vēroju aizsalušo kanālu. Pīles tramīgi uzlūkoja katru garāmgājēju, cerēdamas dabūt ko ēdamu. Pēc tam nedaudz vīlušās nodūra knābjus un iebāza paspārnē, lai uz mirkli tos sasildītu.

Viņa nāca. Pelēkais pusmētelītis un zīdainie brūnie mati. Es piecēlos, lai apskautu. Viņa nedaudz skumji smaidīdama pasniedza rozes. Deviņas baltas garas rozes. Tieši kā runāts. Viņa apskāva nedaudz ciešāk kā parasti. Saspieda manu delnu, censdamies ieskatīties acīs. Es pētīju asfaltu starp mūsu kājām.

Ne vārda neteicis, es apsēdos atpakaļ uz soliņa. Pīles cerīgām acīm skatījās uz viņu, kad viņa čaukstinādama papīru, no somas izvilka maisiņu ar maizes šķēlēm un apsēdās man blakus. Gabaliņu pēc gabaliņa viņa atlauza no lielajām maizes šķēlēm un meta nosalušajiem putniem. Melnās ačteles sajūsmā mirdzēja.

Pēc tam viņa piecēlās un aizgāja, pirms tam noskūpstījusi uz vaiga. "Nenosalsti," viņa man teica, vēlreiz cieši paspieda delnu un aizgāja.
Viss bija kā runāts - deviņas baltas rozes sāpīgo vārdu "es aizeju" vietā. Nekad nebiju domājis, ka tās kādam no mums tiešām tiks pasniegtas. Tas viss bija licies kā spēle.

Es nosēdēju vēl kādu stundu. Aukstumu jutu vien tad, kad centos piecelties un paņemt rozes - pirksti bija tā nosaluši, ka neklausīja. Visbeidzot kaut kā tās satvēru un vilkos uz autobusu.

Uz tiltiņa stāvēja kāda meitene ar gaidošu skatienu un nosalužām rokām, kuras tā berzēja vienu pret otru un brīžiem sildīja pielikusi pie lūpām. Piegājis pie viņas es teicu "Viņa neatnāca. Es ļoti vēlētos, lai tu pieņem no manis šīs rozes un ceru, ka tev tās sagādās prieku." Ielicis ziedus viņas rokās un skumji uzsmaidījis viņas apmulsušajai sejai, aizgāju tumši mirguļojošā centra virzienā. Un domāju kaut tas, ko teicu, nebūtu bijis meli - kaut Viņa šovakar patiešām nebūtu atnākusi.

čūskas nemaina ādu
tik bieži kā mēs

- Tu kādu esi mīlējis tā kā mani?
- Nē, es nekad nevienu neesmu mīlējis kā tevi.

Varbūt stiprāk esmu, kaislīgāk, neprātīgāk, karstāk esmu mīlējis.
Dziļāk esmu mīlējis un tīrāk.
Bet tā, kā tevi? Nē, nevienu pašu.

Viņa negulēja ar visiem, viņa gulēja tikai ar tiem, kas viņu mīlēja.
Bet mīlēja viņu daudzi.
Viņu nevarēja nemīlēt.

Esmu sajaucies kopā ar saviem stāstiem.
Robežas nav.

Sieviete ir kā ģitāra.
Kā noskaņosi, tā spēlēsi.

Džeinai ir mati sausu jūrmalas smilšu krāsā, akmeņpelēkas acis, ceļgalos saplēsti džinsi un 21 gads. Viņas īstais vārds ir Jana un, kad mēs ejam uz piepilsētas mežu dzert aliņu, viņas pusaugu suņuks vienmēr nāk līdzi. Tad viņš riņķo ap mums un jautri riedams, guļ, iebāzis savu purniņu sūnās vai lēkā apkārt, ar zobiem ķerstīdams taureņus. Mēs ar Džeinu daudz runājam par to, kā ir citur, par to, kas ir pēc nāves un par pasaules galu. Viņa pirms dažiem gadiem ir mēģinājusi taisīt pašnāvību pārgriežot vēnas, tāpēc uz viņas rokām stiepjas garas rētas, kuras viņa mēģina slēpt, apsienot ap tām dažādus lakatiņus vai uzvelkot garus cimdus bez pirkstiem. Reiz viņa sēdēja savā treptelpā pie bēniņiem, izsmēķēja 2 cigarešu paciņas pēc kārtas un pēc tam uzkāpusi uz jumta, lai nolektu. Īsti nesaprotu, kas toreiz notika - vai viņa nobijās vai viņai palika žēl sevis vai ģimeni. Varbūt vienkārši saprata, ka tas nav tā vērts. Tagad viņa mīl dzīvi vairāk par visu, mīl skaļi smieties, mīl savu suni un mani mīl. Mīl savas rētas uz rokām un mīl savu pagātni. Un mīl visu to, ko viņai nesīs nākotne.

Leldei ir gari, gaiši blondi un nedaudz cirtaini mati, acis pērkona negaisu mākoņu krāsā. Viņa ir ļoti smalciņa, āda ir bāla, bāla, rokas vienmēr ir aukstas un parasti, kad viņa smaida, to dara tikai maigi iesārtās lūpas, bet acis paliek tik pat nopietnas kā bijušas. Viņa augstskolā mācās ekonomiku trešajā kursā, nedaudz interesējas par politiku. Reizi nedēļā vai nedaudz retāk mēs abi saposušies ejam uz teātri. Atbraucam katrs ar savu mikriņu līdz Dailes teātrim, kur es viņai vienmēr uzdāvinu ziedus un, paņēmis zem rokas, ievedu zālē. Viņa ir nopietna un tik pat vēsa kā viņas rokas, bet citreiz es pieķeru, ka viņa skatās uz mani un smaida. Nē, lūpu kaktiņi nav pavilkušies uz augšu, bet acis! Acis kļuvušas dziļas, pētošas un smaidošas. Burvīgas acis.

Nellijai es ziedus nedāvinu. Viņai esmu dāvinājis trīslitru gurķu burku, paša taisītu putnu būri ar psihodēliskiem (lasīt - atbaidošiem) zīmējumiem un pat paša iesietu grāmatu vienā eksemplārā ar stāstu par viņu. Nelei ir tumši sarkani čirkaini mati nedaudz pāri pleciem un gandrīz smaragdzaļas acis. Viņa mācās Mākslas akadēmijā, daudz glezno, zīmē, bet viņas sirdslieta ir fotogrāfija. Mēs bieži pavadām dienas un vakarus pie viņas dzerot vīnu, skatoties šizofrēniskas filmas un šķirstot fotogrāfiju albūmus. Viņai ir viens tāds ar mani - daudz dažādām manām, viņas fotogrāfētām bildēm. Reiz viņa visu nakti spēlēja man ģitāru un dziedāja, kamēr gulēju galvu atspiedis pret sienu un puspievērtām acīm viņu vēroju. Pēc tam uzdāvināja melnbaltu fotogrāfiju rāmītī, kur sēžu ar domīgu skatienu pie loga un smēķēju viņas pēdējo cigareti. Es nemanīju, pa kuru laiku viņa mani nofotografēja, bet tagad tā rotā manu sienu.

Vinetai ir ļoti skaists, zems balss tembrs, taisni, melni, gari mati un tumši brūnas acis. Šķiet strādā kādā advokātu vai notāru birojā un gandrīz vienmēr tērpjas sausos, lietišķos kostīmiņos - balta blūzīte, pelēka žaketīte, svārciņi līdz ceļiem, kurpītes uz papēža. Kaklā viņai vienmēr ir smalka zelta ķēdīte ar smalku zelta skorpioniņu. Viņa nerunā daudz, bet viss, ko viņa saka, ir svarīgs, vērtīgs un nozīmīgs. Nepatiesu vārdu vai glaimus no viņas nedzirdēsi. Un man ļoti patīk vērot, kā viņa no lietišķās lēdijas pārtop par brīvu cilvēku, kad nokāpj no saviem papēžiem, uzvelk sporta tērpu un botiņas, sasien matus brīvā mezglā un dodas skriet gar jūru. Mēs bieži vakaros satiekamies un skrienam gar jūru, krēslainās debesis palēnām kļūst pavisam tumšas, vējš kļūst stiprāks un skarbāks, mēs uz mirkli atlaižamies smiltīs, lai pēc mirkļa, ne vārda neteikuši, atkal pieceltos un skrietu atpakaļ. No rīta viņai atkal ir augstie papēži, nedaudz piepaceltā uzacs, viņa manās acīs vairāk tomēr ir vakaru jūras meitene.

Kristīne ir īsts mājas gariņš. Es bieži eju pie viņas ciemos un viņa mani cienā ar pašas gatavotiem pavārmākslas brīnumiem. Kamēr es sēžu pie galda un dzeru kādu tējiņu no viņas pašas vāktām zālītēm, viņa rosās gar plīti, klāj galdu un runā par to, kas šodien izdarīts un ko rīt plāno darīt. Man patīk viņu vērot un redzēt, cik lielu prieku viņai tas viss sagādā. Reiz uz Ziemassvētkiem viņa man uzdāvināja pašas adītas zeķītes un rakstainus dūrainīšus zili baltā krāsā ar ķeksīšiem un krustiņiem. Viņai ir mīksti šokolādeskrāsas mati un fantastiskas tumši zilas acis, piemīlīgi uzrauts deguntiņš un bedrītes vaigos. Šķiet, ka ar tādiem sadzīviskiem darbiem kā skapja durvju sataisīšana un slēdzeņu nomaiņa viņa tiktu galā daudz ātrāk un prasmīgāk par mani. "Kikī," es viņai šad tad saku "Ja es tomēr izdomāšu precēties, es noteikti nākšu lūgt tieši tavu roku!" un viņa man vienmēr smejoties atbild "Nemūžam!" Jā, viņas sirds patiešām pieder citam, bet tas ir diezgan skumjš mīlasstāsts.

Citreiz mums nejauši saskaras pleci un negrib atrauties, citreiz pastiepju roku, lai palīdzētu nokāpt no augstāka pakāpiena, bet pirksti vairs negrib raisīties vaļā. Citreiz es acīs ieskatos nedaudz par dziļu vai kāda balss nejauši iekļūst manī tālāk kā parasti. Un gadās, ka es nedaudz raudu, ielicis galvu kādā no viņas klēpjiem. Un viņas slidina maniem matiem cauri savus pirkstus un neko nejautā. Viņas zina, ka es viņas mīlu, un, ka es mīlu ne tikai viņas. "Es neko daudz neprasu, vienkārši mīli mani," es viņām mēdzu teikt un viegls glāsts, kas pārslīd pāri manam vaigam, apliecina - mīl, patiešām mīl.

Viņi abi stāvēja pieturā zem jumtiņa, visapkārt gāza lietus.
Viņa bija apķērusies viņam ap vidukli un nedaudz pastiepusies uz pirkstgaliem. Deguntiņu kā kaķis purniņu viņa pielika viņam te pie viena vaiga, te pie otra un viņš šķita neapmierināts un apvainojies par kaut ko un visu laiku centās aizgriezt galvu prom.
Vispār jau varēja redzēt, cik ļoti viņam tas patīk.
Un varēja redzēt, ka meitene redz, cik ļoti viņam tas patīk.
Neviens no viņiem nedusmojās, abi izbaudīja mirkli.

Trolejbuss aizbrauca lietū. Ar manu piespiesto pieri pie asarojoša stikla.

Smaids līdz lūpu kaktiņiem.
Smaids līdz ausīm.

Paralizējošas bailes kā mazi apziņas parazīti.

Man jums jāatklāj briesmīgs noslēpums.
Mēs visi esam kā Kilgors Trauts un mums katram ir savs Vonnegūts.

Man ir aptuveni divdesmit pieci gadi, pelēkas acis un tumši, paīsi, izspūruši mati. Jo tā gribēja Viņš - persona, ko es saucu par savu Radītāju. Man nav atļauts izpaust šīs personas vārdu, vecumu, dzimumu, rasi, materiālo un ģimenes stāvokli. Daudz vairāk par viņu es arī neko nezinu, jo viņš nav pagodinājis mani, iepazīstinot ar sevi.

Vispār, salīdzinot ar citiem, man iet tīri labi. Viņš nav nežēlīgs un skarbs. Viņš nemēdz iesprostot mani metāla būrī, savažot, sadzelžot, ierobežot. Nē, tas nav viņa gaumē. Viņš tikai uzceļ labirintu, ieliek mani tā viducī un saka "Ej!" un es eju. Viņš nerada nepārvaramus šķēršļus un, ja redz, ka es tomēr ar kaut ko netieku galā, vienmēr man palīdz.

Citreiz Radītājs mēdz piedzerties un ilgi raudāt. Tad es parasti sēžu uz akmens lauka vidū, nē, vientuļi stāvu kādas situācijas vidū, un nezinu, ko īsti darīt, jo uzdevums nav dots. Jā, tad es varu būt brīvs, padzīvot tīri pēc sava prāta. Robežu nav. Šķēršļu nav. Labirintu nav. Bet, ja tā padomā, arī manu prātu ir radījis viņš, bet tas tomēr ir mans prāts un es vienmēr pieņemu savus lēmums. Jā, viss nebūt nav tik vienkārši, kā varētu šķist.

Vispār man viņu dažreiz žēl. Gan jau viņam arī ir savs Radītājs, kas liek viņam dienām raudāt, dot tādus uzdevumus, kurus nevar atrisināt, dot tādas nastas, kuras nevar panest. Rausta viņu kā nevarīgu marioneti un skaļi ņirdz. Es patiešām nezinu, bet man šķiet, ka viss nemaz nav tik vienkārši, kā varētu šķist, ja es skatītos tikai un vienīgi no sava skatpunkta. Tāpēc es raugos uz savu Radītāju ar mīlestību un apbrīnu, dažreiz, protams, sanāk sadusmoties, ienīst, iespītēties, bet ziniet, tas ir tikai mirklīgi. Pārejoši.

Man šķiet, ka viņš ir skumjš un ļoti vientuļš cilvēks. Ierobežots kādā milzu būrī. Ierobežots laikā un telpā. Savās vēlmēs un rīcībā.

Ne jau velti viņš mani radīja pretrunu pilnu. Tādu, kas daudz dzer un smēķē, mīl bohēmu, saņurcītus, sviedriem piesūkušos palagus, skaļas un trokšņainas naktis. Tādu, kas iztukšo meitenes, izsūc viņas saucas un pēc tam izmet iztukšotas un izlietotas kā nevērtīgas cigarešu paciņas. Ne jau velti viņš liek man mīlēt nemīlamo, nicināt mīlošo un ienīst skaistumu mirklī, kad esmu no tā apreibis. Ne jau velti viņš neļauj man apstāties pusceļā, neļauj nolaist rokas, liek meklēt, nepasakot, ko tieši. "Aizej tur nezin kur, atnes to, nezin ko." Un man nekas cits neatliek.

Iespējams es iemiesoju to, kāds viņš vēlētos būt. Iespējams viņš caur mani skatās uz savām bailēm un mācās tās pieņemt. Iespējams viņš vēlas caur mani kaut ko atrast un saprast. Kas gan to lai zina?

Viņš man liek rakstīt draņķīgu dzeju un prozu. Un, ja netīšām gadās kaut kas labs, tad publicē to ar savu vārdu, mani pat nepieminot.

Bet citreiz Radītājs par mani aizmirst. Dienām, nedēļām ilgi. Tad man nākas par sevi atgādināt, citādi jūtos pamests. Nomaldījies. Vientuļš.

Varbūt pārāk daudz pateicu. Kad viņš pamodīsies un ieraudzīs, ko esmu sastrādājis, varbūt ieliks mani metāla būrī. Liks jums atvainoties un pateikt, ka šo visu izdomāju. Varbūt izdzēsīs šo ierakstu un izliksies, ka nekas nav bijis.

Visi Kilgori Trauti ir atkarīgi no saviem Vonnegūtiem.

Tā nu sanāca, ka es nomiru. "Kam negadās?" jūs teiksiet un kopumā es varētu piekrist.

Tas nemaz nebija tik briesmīgi, kā varētu šķist. Jā, bija kaut kādas asinis, bija sāpes, visa dzīve paskrēja gar acīm, izskrēja cauri prātam. Nu, jūs jau zināt, kā tas ir. Ja nu tomēr esat aizmirsuši, atgādināšu, ka pēc tam ir tie baltie mākoņi, kas atgādina nebeidzamu sniega klajumu, gludu, bez neviena grumbulīša, kalniņa vai ielejas. Un saule tur spīd tik spoži, ka nav iespējams atvērt acis. Un tomēr tu redzi sniegoto lauku un zini virzienu, kurā tev jāiet. Un tu ej.

Es toreiz kritu par upuri laupītājiem. Viņi siroja pa mūsu novadu un mani nogalināja, kad es nevēlējos atdot dzīves laikā nopelnīto un uzkrāto. "Muļķīgi," jūs teiksiet "Nekāda nauda nav dzīvības vērta" un kopumā es jums pat varētu piekrist. Bet toreiz, jā, toreiz es iespītējos. Nekad nespītējieties, ja pret jums pavērsts ierocis. Tagad es vairs nespītējos.

Pēc tam ir vārti. Klajuma vidū lieli, zeltīti vārti, kas šķiet bija izvijušies paši no kāda dzīva metāla. Es toreiz apstājos un ilgi uz viņiem lūkojos, jo kaut kas tāds nekad nebija redzēts. Pirmkārt es nevarēju saprast, kāpēc lauka vidū vajadzīgi vārti un otrkārt - kā metāla vārti var būt dzīvi. Šķiet nedaudz dīvaini, ka es par to aizdomājos, ja ņem vērā, ka biju miris un tas man šķita pašsaprotami. Apmetu pāris lokus ap vārtiem, metu lokus tik ilgi, līdz apstulbu - no kuras puses nācu un uz kuru pusi devos? Atbilde nāca pavisam negaidot.

Jāpiebilst, ka sniegotajos mākoņos viss bija pavisam kluss, tāds mīksts un maigs klusums. Pēkšņi klusums kļuva auksts un metālisks. Un pēkšņi ierunājās kāda balss. Šķiet, tā bija visaptveroša balss, kas nāca gan no manis, gan no mākoņiem, gan no vārtiem, gan no pagātnes un nākotnes, gan no kosmosa bezgalības, gan no katras manas šūnas dziļākajām dzīlēm. "Kas tu esi?" tā prasīja. "Kas tu esi?" un vairāk neko. "Šaels" es tiku atbildējis, bet tajā pašā laikā neizpratnē domāju par to, kāpēc TAM to vajadzētu dzirdēt no manas mutes, jo viņš taču ir visuresošs un visuredzošs. "Šaels," es tiku atbildējis un pēc neilga laiciņa piebildis "No Mokramīkas".

Šaels no Mokramīkas pastiepās, lai atvērtu vārtus un pēc mirkļa jau lēnām krita caur sniegotajiem mākoņiem cauri tumsai un attapās uz Zemes.

Pēc tam es nomiru vēlreiz. To, ka tā nebija pirmā reize, kad es miru, es atcerējos tikai pie tiem vārtiem. Viss bija tieši tāpat, tikai šoreiz es biju nomirusi aiz vecuma savā gultā. Es biju laimīga, ka varēju nomirt, jo es jau ilgāku laiku nevarēju pastaigāt, bērni un mazbērni mani kopa, baroja un visādi citādi pret mani jauki izturējās. Bet ziniet, ir grūti būt par apgrūtinājumu. Ir grūti noskatīties tajos skumjajos un nogurušajos acu skatienos, kad redzi - tu nevienam vairs nekādu prieku nesagādā. Tu esi smaga nasta, kuru nedrīkst un nevar nomest. Jā, bet ko nu par to, tātad es vēlreiz attapos pie dzīvajiem vārtiem. Vēlreiz apmetu pāris līkumus, domājot, ka iespējams kaut kas būs mainījies.

"Kas tu esi?" kāds atkal vaicāja. Man tiešām negribējās vēlreiz piedzimt, paciest pirmo zobu dīgšanu, pirmos kritienus, mācoties iet, visas tās dzīves grūtības un kļūdas, sāpes un ciešanas. Nē, nē, nē, pietika ar divām reizēm. "Esmu māte - daudz bērnus dzemdējusi un audzinājusi, stipri viņus mīlējusi un daudz viņu dēļ cietusi. Nekad nepadevusies un nekad nenolaidusi rokas!" pašreklāma, ziniet? Ar tādu raksturojumu man noteikti jātiek cauri vārtiem, ņemot vērā, ka nepateicu nevienu nepatiesu vārdu. Pastiepos, lai atvērtu vārtus.

Kritiens.

Šoreiz man palaimējās piedzimt, ja vien piedzimšanu var nosaukt par palaimēšanos, inteliģentā ģimenē. Tāpēc, nokļūstot pie vārtiem, prātā jau bija vesels saraksts ar to, kas es esmu. Sagaidījis ierasto jautājumu, spēru vaļā "Esmu dzimis tajā un tajā gadā, pabeidzis to un to skolu ar izcilību, iestājies universitātē, saņēmis augstākos apbalvojumus, daudz darba ieguldījis zinātnē, veicis pētījumus un atklājumus." Jā, nemelošu, biju patiešām izcila persona, citi pat nekautrējās mani dēvēt par ģēniju. Bet ko nu par to. Kam negadās?

Kritiens.

"Kas tu esi?", "Es esmu mācītājs, Dievs, nesu tavu vārdu pasaulē, sludinu Ticību, Cerību un Mīlestību!"
Kritiens.
"Kas tu esi?", "Es esmu Sieviete, esmu Dieviete, Mūza, Māte, Meita..."
Kritiens.
"Kas tu esi?", "Es esmu grēcinieks, esmu kļūdījies, esmu sāpinājis. Necilvēks. Nezvērs. Slepkava"
Kritiens.

"Kas tu esi?"
"Es esmu galdnieks, ķirurgs, karotājs, rotkalis, jurists, pāvests, pavārs, frizieris, bende!"
"Es esmu māte, meita, tēvs, dēls, māsa, brālis!"
"Es esmu čūska kokā, paradīzes ābols, vīģes lapa. Esmu ābola serde."
"Es esmu mīļākā, ienaidnieks, draugs, priekšnieks, padotais, parādnieks, nodevējs, labdaris!"
"Es esmu lietus lāse, avota straume, upes plūdums, jūras viļņi!"

Kad kārtējo reizi nonācu pie vārtiem, šķiet biju bijis jau viss. Es vairs negāju tiem apkārt, nebrīnījos par kustīgajiem vijumiem, necentos atvērt acis, spožā sniega apžilbināts. Es vairs nestiepos, lai atvērtu vārtus. Sakrustojis kājas sēdēju pie vārtiem, kamēr klusums vēl bija mīksts un maigs.

"Kas es esmu?" es skaļi prasīju?
Viss visapkārt bija balts un tukšs.
Viss manī bija balts un tukšs.
Vairs nebija jēga tam, kas es biju bijis, nebija jēga ne mātei, ne dēlam, ne mācītājam, ne bendem.

"Kas es esmu?" es prasīju un jautājums skanēja man visapkārt, man iekšā, skanēja pagātnē un nākotnē, visuma bezgalībā un katras šūnas dzīlēs.
Kas tu esi?" no visurienes atplūda jautājums.

"Kas es esmu? Es nezinu. Nezinu." mulsi atbildēju. Kādreiz, šķiet, zināju visu. Tagad vairs nezinu neko.

Lēnām atvērās zeltītie vārti un, pazaudējis sevi, es gāju tiem cauri.

"Tagad tu vari būt viss! Tagad tu esi viss!" un es sajutu, kā mans ķermenis izgaist un es kļūstu par pagātni, nākotni, visuma bezgalīgajiem plašumiem un visniecīgākās šūnas visdziļākajām dzīlēm.

Tagad es zinu, kas es esmu. Es zinu, kas esiet jūs, kaut paši to vēl neesiet apjautuši.

Man patīk tas, ko es redzu Tavā skatienā, kad Tu uz mani skaties.

"Kas tu man esi, kas tu man esi? Es nevaru saprast, vēljoprojām nevaru," viņa gulēja man blakus gultā un čukstēja. Maigie pirkstu spilventiņi glāstīja manu kaklu un galva bija uzlikta uz manām krūtīm. Es, protams, zināju, kas viņa ir man, bet neteicu. Ir lietas, ko sievietes negrib dzirdēt pat tad, ja ir uzdevušas tiešu jautājumu. Tāpēc es nepaziņoju "Tu esi mana bijusī sieviete, mana bijusī mīļotā," bet gan atbildēju "Iespējams, ka labākais, kas ar mani noticis". Balss nedaudz nodevīgi aizsmakusi nočerkstēja un viņa pacēla galvu, lai ieskatītos manā sejā. Nevēlējos, lai kāds neveiksmīgs vaibsts nodod manus mazos, baltos melus, tāpēc pastiepos pēc cigaretes un, skatīdamies griestos, lēni smēķēju.

Iespējams, ka tie nemaz nebija meli, bužinot tavus gaišos, cirtainos matus iedomājos, kamēr tu uzmanīgi klausījies manos sirdspukstos. Dūmu mutuļi izvijās kā atlasa lentes, izgaisdami krēslainajā istabā. Iespējams pat, ka kādreiz esmu tevi mīlējis. Bet ne kā tu to vēlējies un ne tā, kā to būtu gribējis es, ja man būtu bijusi iespēja izvēlēties.

Ir lietas, ko es tev nekad nepateikšu.
Man ir bijušas daudzas. Pirms tevis, pēc tevis un arī tobrīd, kad tu biji ar mani. Es nevēlos attaisnoties, bet es tobrīd citādāk nevarēju.

Un, ja tu man jautātu "Kāpēc?", es tev atbildētu "Jo tu esi Sieviete Klints."

Atlasa lentes atsitas pret griestiem un kā sīkas čūskiņas aizskrien loga virzienā. Pirkstgali glāsta kaklu. Aiz loga iegaudojas sirēnas un augšā kāds kaimiņš skaļi aizcērt durvis. Nemierīga nakts.

Es nekad sievietes neesmu iedalījis blondīnēs, brunetēs, melnmatēs un sarkanmatēs. Nekad man nav bijusi svarīga acu krāsa. Nekad neesmu pievērsis uzmanību izglītībai, vaļaspriekiem un materiālam stāvoklim. Svarīgi ir bijis tikai tas, vai tā ir Sieviete Zeme, Sievietei Gaiss, Sieviete Uguns vai Sieviete Ūdens - Sieviete Klints, Sieviete Tauriņš, Sieviete Ugunsgrēks vai Sieviete Jūra.

Visērtāk ir būt kopā ar Klinti. Viņas ir stipras, pamatīgas, drošas un mīlošas. Viņas nekad neaizies. Mīlēs, gaidīs, piedos, gaidīs, mīlēs. Vienmēr. Varētu pat teikt - mūžīgi. Tu vari pamest un atgriezties, viņu durvis vienmēr būs atvērtas, glāsti vienmēr būs maigi un silti, acis uzticības un mīlestības pilnas. Tieši viņas būs tās, kas grūtā mirklī pastieps roku, lai palīdzētu, viņas būs tās, kas atbalstīs, uzmundrinās un, ja vajadzēs, aizmirsīs par sevi pašu, lai tikai otram būtu labi. Sieviete Zeme. Sieviete Māte.

Visnedrošākās un nepastāvīgākās ir Sievietes Tauriņi. Viņas nekam nepieķeras, viņas mīl tikai sevi, pārējais ir aizraušanās. Viegli gaistoša un pārejoša, pēdas un rētas neatstājoša aizraušanās. Viņas uzplaiksnī kā zibens un pēc mirkļa jau ir pazudušas. Un tu sēdi un domā - bija vai nebija? Mīlēja vai nemīlēja? Palidoja garām vai arī tā bija vienkārši bezmiega, noguruma vai prāta izspēlēts joks? Nepieķerieties tauriņiem! Jebkuri pieskārieni nobružās spārniņus un tauriņi vairs nevarēs lidot.

Sievietes Ugunsgrēki ir viskarstākās un spilgtākās, bet visnesaudzējošākās un egoistiskākās. Visvairāk prasosšās. Lai pašas liesmotu, viņas aizdedzina visu to, kas viņām ir visapkārt. Un, jo tu ilgāk spēsi degt, jo ilgāk viņa būs tev blakus. Mīlošas un mīlamas. Viņas nemitīgi mainās un tu nekad nespēj vias iepazīt līdz galam. Bet mirklī, kad tu būsi atdevis visu, ko es varējis dot, un palicis par melnu ogli, viņas aizies, aizmirstot, ka tu esi bijis. Viņas mīl stipri un kaislīgi, bet pārejoši. Bet mēdz atgriesties, ja esi spējīgs viņas vēlreiz ar sevi aizdedzināt un ļauties sadegt.

Sievietes Jūra - stipras, pastāvīgas, apbrīnojamas un pamatīgas. Viņām nevienu citu nevajag - viņas ir pašas par sevi. Viņas ir vētras mētāti viļņi, viņas ir tumša dzelme, atvari un Bermudu trijstūri. Viņas mēdz būt rāmas kā spoguļi, neprātīgas kā viesuļvētras. Tu vari aiziet un atgriezties, bet viņas to pat nepamanīs. Mīlēs sevi. Mīlēs tevi. Bez jautājumiem, aizspriedumiem. Tu vari būt vējš, kas jūru saviļņo. Tu vari būt krasts, pret kuru jūra met savus viļņus. Tu vari būt klints jūras vidū, mēness stari ūdenī, atvari un bezdibeņi. Viņas mīlēs. Negaidīs, neprasīs. Dos tikai tik, cik pašas vēlēsies.

Atlasa lentes savijušas mūs cieši kopā. Tu guli man blakus, turot roku uz vēdera, un vēlies, lai es tevi apskauju, noskūpstu, pasaku, ka mīlu. Es to zinu. Es zinu visu par tevi, tev nav nekā slēpjama no manis. Un tava mīlestība ir tieši tik stipra, cik stipra esi tu pati.

Ja es varētu izvēlēties, es mīlētu tevi. Patiešām. Bez meliem. Bez lieliem tumšiem un maziem, baltiem meliem. Tu esi pelnījusi. Tu esi tā vērta. Un es vienmēr, kad Ugungrēks ir mani sadedzinājis un Jūrā ir bēgums, atgriežos pie tevis. Tā tas ir bijis vienmēr. Tā tas būs vienmēr. Jo tu ļausies. Gaidīsi. Mīlēsi. Nepārmetīsi.

Bet Jūrā atgriezīsies paisums. Un Ugunsgrēks mani atkal aizdedzinās. Tas nebeigsies nekad.
Tas nekad nebeigsies.

Atlasa lentes nokrīt uz Viņas plakstiņiem un uz manām krūtīm sāk līt asaras. Brīžiem man šķiet, ka Viņa visu zina un saprot.
Bet mēs mīlam viens otru tā, kā mēs mākam un varam, kaut gan iespējams būtu gribējuši un pelnījuši citādāk.

Vienu cilvēku mīlēt ir daudz grūtāk nekā mīlēt visu pasauli.

Asinis izpil vannā netīri brūnā krāsā.
No rubīna sarkanuma ne vēsts.