Es arvien biežāk domāju par to, ka es arvien retāk par tevi iedomājos.

Tu uz mani skaties tā, it kā zinātu, kas es esmu.

Man, lūdzu, vienu cilvēcību. Pasniedziet pagatavotu pēc blakusbūšanas receptes bērnības gaumē, apkaisītu ar maziem bezrūpības gabaliņiem.

Zvaigznes noriet neatskatoties.

Uz mana spilvena ir palicis tavs mats. Jau trešo nakti uzmanīgi guļu tam blakus. Baidos nejauši notraust.

Es domāju par to vakaru, kad viņš tur nokļuva. Tu vienkārši piezvanīji pie manām durvīm un, kad es tās atvēru, klusēdama ienāci iekšā, vienā rokā turēdama vīna pudeli, otrā savas augstpapēžu kurpes. Mati bija izspūruši un zem acīm bija izplūdusi skropstu tuša, no ceļgaliem lēnām sūcās asinis un arī uz elkoņa bija redzams nobrāzums.

Iegājusi virtuvē tu attaisīji skapi, izņēmi no tā glāzi un pielēji to pilnu. Izvilki no uz galda stāvošās paciņas cigareti, aizsmēķēji, attaisīji logu, apsēdies uz palodzes un klusēji. Es stāvēju atspiedies pret durvīm un tevi vēroju.

Tu nāci vienmēr, kad tavā dzīvē kaut kas nojuka, izgāja no sliedēm. Tu ieradies pie manis iepriekš nebrīdinot un nekad nepaliki ilgi. Citreiz uz nakti, citreiz divām. Citreiz tu klusēdama neizgāji no virtuves, visu laiku smēķēji un dzēri, citreiz tu ienāci pie manis istabā, palīdi zem segas un uzliki galvu uz krūtīm it kā tevi vēljoprojām interesētu mans sirdspukstu ritms. Tas vairs nebija tāds, kā agrāk - stabils un drošs. Kad tu piekļāvies, sirds sāka auļot straujāk, kā dzīdamies kādam pakaļ. Kā cenšoties tevi noķert, zinot, ka tu tūlīt piecelsies un aiziesi. Un es tev to ļaušu.

Es nemaz nevarēju neļaut. Tāda tu biji - toreiz, kad centos tevi noturēt, šķita, ka tu lēnām izgaisti. Palika tikai tava ārējā čaula ar bezgala skumju acu skatienu. Ar bezgala skumjām rokām, skumjiem uzacu lokiem, skumju skropstu ietrīsēšanos un skumjiem smiekliem. Un toreiz es pateicu "Ej, ja vēlies." Es atraisīju savas rokas kā ķēdes no tevis un teicu "Ej, ja vēlies." Es ieslidināju pirkstus tavos matos, maigi pievilku tevi sev klāt, noskūpstīju uz pieres un teicu "Ej, ja vēlies."
Un tu aizgāji.

Reiz tu man pateici, ka esmu tavas mājas. Tavas vienīgās mājas. Tu sēdēji klēpī, elsojot raudāji un teici, ka mīli. Ka vēlies atgriezties mājās. Pavisam. Un jau nākošā dienā tu ne vārda nesakot biji aizgājusi.

Šķiet tas bija pirms gada vai diviem.

Es vēroju kā tu pēc kārtas izsmēķē trīs cigaretes, tad tu piecēlies, pienāci man klāt un uz mirkli piespiedi pieri pie krūtīm. Pēc tam tu iegāji dušā un, uzvilkusi manu kreklu, ieritinājies manā gultā. Es uzmanīgi ielīdu blakus un, kamēr tu gulēji, es ar acīm slīdēju pāri tavai sejai, matiem, rokām. Pārslīdēju pāri it visam, lai saglabātu tevi atmiņā līdz nākošajai reizei.

No rīta tevis vairs nebija.

Es sen vairs nedomāju, kā būtu, ja būtu. Es pieņemu tavu nākšanu un iešanu tāpat kā saules aušanu un rietēšanu. Tāpat kā paisumu un bēgumu. Tevi nevar apturēt, tevi nevar paturēt.

Uz mana spilvena ir palicis tavs mats.
Arī tas ir daudz.

Es esmu kā smags akmens, kas mācās lidot.
Tu esi kā viegls tauriņš, kas mācās pasēdēt mierā.

Nav necaurredzama migla.
Ir tikai aizvērtas acis.

Nenovilktas drēbes mētājas uz grīdas.

Kā mēs tik pēkšņi kļuvām sveši?

Es vienmēr cenšos apsēsties tā, lai redzētu Viņu.

Un varbūt tieši TEVIS dēļ es esmu uzrakstījis visu, ko esmu uzrakstījis.
Es esmu spēlējis visas tās lomas uz dzīves skatuves, vienmēr palikdams es pats, arvien parādīdams sevi no kādas citas puses, arvien atklādams sevī ko jaunu.
Tevis dēļ esmu cīnījies un tevis dēļ cietis.
Tev rakstījis visas tās vēstules un tevis dēļ nenosūtījis un sadedzinājis.

Tu esi kā visas manas mazās sistēmas centrs - milzu Saule, kurai es kā planēta Zeme nemitīgi riņķoju apkārt - te pietuvodamies, te attālinādamies, bet nekad nepiekļaudamies un nekad neaiziedams pavisam.

Meklēšana nekad nebeidzas.
Pat tad, kad pats nezini, ko meklē.
Pat tad, kad meklētais ir atrasts.

Saulstaru sildītājs.

Tu viņu ieraugi.
Nedaudz aizraujas elpa.

Tas var būt kādā trolejbusa pieturā mazā, nomaļā ieliņā, muzejā vai kino, piemājas veikalā vai parkā, kuram tu ik dienas mēdz ātri iziet cauri, steidzoties uz darbu.

Tu nevari novērst acis, skatoties, kā viņa iet, kā liek soli aiz soļa, kā kustās gurni, nedaudz uzraujas pleciņi. Tu pamani katru viņas kustību, izturēšanos, stāju, to kā viņa mirkšķina plakstiņus vai samiedz acis, kā atmet galvu, lai mati nekristu acīs, kā ar vienu pirkstu maigi novelk pa vaigu, novācot kādu vientuļu matu, kas nepaklausīgi skrāpējas gar ādu. Kā viņa nedaudz haotiski rokas pa somiņu, meklējot telefonu, un pēc tam viegli piešķiebj galvu, turot to pie auss. Tu uzmanīgi vēro katru izmaiņu viņas sejā. It kā nevilšus paej tuvāk, lai sadzirdētu viņas balss tembru, lai saklausītu, cik dzirkstoši vai sulīgi ir viņas smiekli. Pēc tam uzmanīgi noej garām tā, lai nebūtu pārāk tuvu, bet lai sajustu, kā viņa smaržo. Un tad tu saproti. IR.

Tālāk jau viss notiek ātri. Tālāk viss notiek gandrīz pats no sevis.

Smaids, pretsmaids, tuvošanās, pirmā saruna, telefona numurs, solījums piezvanīt, vakars ar domām par viņu, zvans, uzaicinājums uz tēju, satikšanās Rīgas centrā, pirmie sniegpulkstenīši viņai, gājiens uz tējas namiņu, gulšņāšana violeti pelēkos spilvenos, tēja ar kazenēm, kokosriekstiem un avenēm, smiekli, sarunas par grāmatām, suņiem, mūziku, draugiem, ceļojumiem, jūru un debesīm, dzirkstošas acis un tik pat dzirkstoši smiekli.

Viņa smaržo pēc vēja un brīvības, nedaudz saldi un nedaudz skābeni, tu esi apreibis un īsti nevari saprast. Sēdēdams viņai blakus tu viņu ieelpo, viņa virpina pirkstos savus matus, šad tad pieliecas tev pavisam tuvu, un tu apmulsti un gandrīz aizmirsti, ko viņai stāsti. Tu tici, ka tā būs vienmēr.

Atvadoties tu nejautā, vai drīksti viņai vēlreiz piezvanīt, jo zini, ka zvanīsi jebkurā gadījumā.

Tu brauc viņai pakaļ, ved uz teātri, baletu, operu, izstādēm, muzejiem, kino, tev ir vienalga, ko tu dari, galvenais, ka kopā. Tu ved viņu uz purva takām, dziļiem mežiem, Latgales ezeriem, Ventspils jūrmalu, Stokholmu un Tallinu. Jūs ejat viens otram blakus, plecu pie pleca, rokas dažreiz saskaras, dažreiz atraujas, un tad vienā mirklī vairs neatraujas, pirksti viegli savijas kopā un tu laikam nedaudz trīci, šķiet viņa arī, jūs piespiežaties viens otram ciešāk. Ir labi, sasodīti labi. Tu tici, ka tā būs vienmēr.

Tu nesteidzies viņu noskūpstīt, piekļaut sev cieši klāt un noraut drēbes, lai sajustu viņas kailumu. Visam ir jānotiek lēni.

Tu esi redzējis viņas prieku un dusmas, laimi un skumjas, šķiet, ka tu zini visu par viņas ģimeni, kaķi, suni, zivtiņām, par māju laukos, par izglītību, draugiem, mīļāko mūziku, svarīgākajiem dzīves notikumiem un mīļākajām grāmatām. Un tev viņā, šķiet, patīk viss, kā viņa smejoties atmet galvu, kā pārlec pāri peļķēm, kā dungo pie sevis kādu melodiju, kā aizķeras pie taviem grāmatu plauktiem, ilgi šķirstīdama sev interesējošās grāmatas, ar kādām kustībām pieber tējai cukuru un sagriež citronu, ar kādu sejas izteiksmi skatās uz tevi, kad satiekaties, runājat, smejaties un atvadāties, kā paņem divos pirkstos dzērvenes pūdercukurā un veikli iemet starp lūpām, kā viņa nemanot mēdz viegli noglāstīt sev kaklu un aplaizīt lūpas.

Un tad tu viņu noskūpsti, viņas lūpas ir mitras un vēsas, tu uzliec roku uz vaiga un āda ir silta un maiga. Un tu viņu pievelc sev tuvāk, pievelc pavisam tuvu un saproti, ka vaļā vairs nevēlies laist. Tu tici, ka tā būs vienmēr.

Un pēc mirkļa tavā vannasistabā parādās vēl viena zobubirstīte - viegli rozā ar maigiem sariņiem, plauktiņš ir piekrāmēts ar 10 dažādām pudelītēm, tavā skapī viena atvulkne tiek atvēlēta viņas sīkumiem. Uz galda parādās vāzīte, vāzītē ziedi, koka fotorāmītis ar jūsu kopīgo bildi, balts mežģīņu galdauts virtuvē, viņas krūzīte, viņas ķemme, maiņas drēbes, vēl pāris drēbes, vēl pāris. Un drīz tavā skapī viena atvilkne tiek atvēlēta taviem sīkumiem.

No rīta tu pieecelies pirmais, nolauz kādu ziediņu, ieliec vāzītē uz paplātes, kur jau kūp karsta kafija ar putukrējuma cepurīti un šokolādes skaidiņām (jo viņai tā garšo), grauzdētas maizītes, salātiņi un tuvējā konditorejas veikaliņā nopirkts tiramisu gabaliņš. Un tu modini viņu no rīta, noliekot paplāti viņai blakus gultā, ar smaidu vēro, kā viņa samiegojusies našķojas, pēc tam lēnām uzzīmē sev seju, tu pasniedz viņai mēteli, aizslēdz durvis, aizved viņu uz darbu, aizbrauc pats uz darbu, pusdienlaikā nopērc garu rozi un ieved viņai darbā vai pat centies izbēgt uz pusdienām, lai varētu papusdienot ar viņu kopā. Vakarā tu viņu sagaidi pie darba, aizved kādu koncertu, restorānu vai vienkārši pastaigājat gar jūru, aizbraucat mājās, ilgi runājat viens ar otru, piespiedušies viens otram tuvu, tuvu, pēc tam palienat zem segas, pieglaužaties viens otram tik tuvu, cik iespējams un mīlējaties gandrīz visu nakti.

Vēlāk jūs kopā ceļaties no rītiem, kopā taisāt brokastis, grauzdējat maizītes, cepat olas, spiežat svaigu apelsīnu sulu un graužat salātus (jo viņa tā vēlas). Jūs kopā aizslēdzat durvis, tu aizved viņu līdz darbam, brauc uz savu, pāris reizes dienā viņai piezvani vai aizsūti sms (jo viņa tā vēlas), vakarā sagaidi pie darba, iebraucat lielveikalā, nopērkat vakariņas un brokastis, dodaties uz māju, pagatavojat ēst, ieritinaties pie televizora, reklāmas pauzēs apspriežat dienas notikumus, vakarā ātri izberžat zobus un palienat zem segas, sabučojaties un, ja vēl ir spēks, ātri pamīlējaties.

Vēlāk tu mosties, dzirdēdams, kā viņa graujas pa virtuvi vai vannasistabu, ātri noberz seju ar aukstu ūdeni, aizej uz virtuvi, nogriez biezu maizes šķēli, apsmērē ar margarīnu, uzmet pa virsu desu un ātri aprij. Uzvelc kurpes un nepacietīgi gaidi, kad viņa savāksies, kamēr viņa čammājas, ej lejā uz mašīnu, ieslēdz mūziku un gaidi, kad viņa nonāks. Aizved līdz darbam, vai tuvākajam sabiedriskajam transportam (jo nav laika braukāt apkārt, jāstrādā, jāstrādā), aizbrauc uz darbu, strādā, vakarā iedomājies par viņu un aizsūti, ka pakaļ nebūsi, jo daudz darba, būsi tikai vēlu vakarā. Un tu atbrauc, jūs sabučojaties, palienat katrs zem savas segas un pagriežat viens otram muguru.

Un tad tu pamani garus matus savā vannas istabā, viņa pamana netīras zeķes skapī, tev sāk nepatikt, ka viņa katru dienu neskuj kājas, viņai nepatīk tavi asie bārdas rugājie un vēlais darbs vakaros, tev šķiet, ka viņa pārāk daudz tērē, viņai šķiet, ka tu pārāk maz dāvini viņai dāvanas, tev šķiet, ka viņa tevi ierobežo, viņai šķiet, ka tev ir vienalga, kas ar viņu notiek. Un tu vairs neredzi dzirksteles viņas acīs, viņa vairs nedzird tavus dzirkstošos smieklus, tu vairs nejūtu vēju un brīvību viņas smaržā, viņa vairs nejūt tavas stiprās rokas. Un tad tu arvien biežāk aizkavējies darbā, aizej uz bāru ar draugiem, negribīgi brauc uz mājām, viņa nav gulējusi, viņa gaida un kliedz, tu centies nepacelt balsi, bet viņas spalgie kliedzieni dod pa nerviem, tu uzrūc pretī, beigās tu skaļi kliedz, viņa sit pret zemi tavus šķīvjus, tavu vāzi, krūzītes, tu dusmās paķer fotogrāfiju un triec pret zemi, stikls sašķīst tūkstoš gabalos. Un jūs uz mirkli apstulbstat, un viņa kliedz, ka viņa tevi ienīst, ienīst no visas sirds un tu kliedz, ka tu viņu mīli, mīli no visas sirds, bet jūs abi zināt, ka melojat viens otram.

Un paiet viena nedēļa un otra, nekas nemainās, jūs guļat blakus, novēlat laburītu, grauzdējat maizītes, braucat vienā mašīnā. Jūs runājat, bet starp jums ir kaut kāds nesaprotams troksnis, kas traucē vienam otru dzirdēt. Tu vairs neskūpsti, tu vairs neapskauj, viņa nesmejas. Sen jau vairs nesmejas.

Un kādu dienu tu atbrauc mājās un nav ne viņas, ne viņas drēbju, ne tavu koferu. Nekā nav, vien maza lapiņa ar apdriskātu malu uz virtuves galda "Paliec sveiks!"

Bet tu viņu vairs nemeklē, tu viņai nezvani, kaut arī brīžiem gribās. Vairākas reizes esi uzspiedis viņas telefona numuru, bet nesagaidījis pirmos pīkstienus, steidzīgi nolicis klausuli. Pēc tam piedzēries.

Pēc mēneša tu jau jūties labāk, pēc diviem tu pieķer sevi mirkļos, kad skaļi smejies, pēc trim tu atceries, kā bija pirms viņas. Pēc pusgada tu saproti, cik labi ir bez. Un tu smaidi un satiecies ar draugiem, smejies, aizrautīgi runā par mašīnām un medībām, plāno izklaides braucienu uz Vāciju vai Holandi, apmeklē bārus un atkal kļūsti par sabiedrības dvēseli.

Un tad...



Tu viņu ieraugi.
Un tev nedaudz aizraujas elpa.

Tas var būt kādā trolejbusa pieturā mazā, nomaļā ieliņā, muzejā vai kino, piemājas veikalā vai parkā, kuram tu ik dienas mēdz ātri iziet cauri, steidzoties uz darbu.

Tu nevari novērst acis, skatoties, kā viņa iet, kā liek soli aiz soļa, kā kustās gurni, nedaudz uzraujas pleciņi...

Ar lodēm pielādēti ieroči tēraudu šauj.
Ar naidu pielādēti cilvēki uguni spļauj.

Akmeņkalim vakarā trīcēja rokas.

Šodien viņš bija kalis burtus un ciparus uz liela, pelēka un smaga akmens, kas saulē vietām vizuļoja iesārtos toņos. "Pārāk smagnējs akmens jaunai meitenei", viņš bija nodomājis.

"Ann" viņš bija lēni un rūpīgi kalis rīta pusē, mirkli pēc tam, kad bija izlasījis viņas vārdu uzvārdu un dzimšanas, miršanas datumus. Piedzima viņa pavasarī, noteikti plauka pumpuri, ziedēja pirmie sniegpulkstenīši, kā aptrakuši čivināja putni. Uz melnās zemes vietām vēl bija ledus kārtiņa vai kūstošs sniegs, bet saules stari to nepielūdzami kausēja. Bet tajā ziemas pievakarē noteikti jau bija satumsis. Uz pelēcīgi melnajām ielām plosījās putenis, cilvēki galvas noliekuši steidzās uz savām siltajām mājām pie mīļajiem. Pabāza rokas zem karsta ūdens, sasildījās, iedzēra siltu kafiju, un ietinušies siltā segā satupa pie televizoriem. Kaut kur mira viņa.

"ema" viņš ar viegliem bet drošiem cirtieniem kala nākošos burtus. Viņai bija trīspadsmit gadi, smalks ķermenītis, āda bāla kā krīts, lielas, dziļi iegrimušas tumši brūnas acis un nedaudz cirtaini gaiši mati. Rokas šķita pārāk garas viņas augumam, tās bija tievas un izstīdzējuši, pirksti kā zirnekļa kājiņas stiepās katrs uz savu pusi. Lūpas bija nedabīgi sarkanas, uzacis un skropstas tik bālas, ka bija grūti samanāmas.

"rija" viņš turpināja, domādams par viņu. Viņai bija tēvs ugunsdzēsējs un māte šuvēja. Viņai bija divi brāļi un zelta retrīvers Morgans ar acīm tumšām kā ogle. Viņai bija zivtiņas akvārijā, kas nepārtraukti dzemtēja mazuļus, apēda tos, dzemdēja un apēda...

"Vilc", akmeņkalis agrā pēcpusdienā turpināja kalt. Viņa savos trīspadsmit gados lasīja Dikensu un Londonu, dienām neizgāja no mājas, dienām neizgāja no istabas, vecāki nāca pie viņas, lai atgādinātu, ka jāēd un jāguļ. Viņa zīmēja ar eļļas krāsām uz molberta haotiskus laukumus ar izteiktām malām un asiem stūriem, dramatiskus un izteiksmīgus. Viņa lasīja sengrieķu mitoloģiju un sapņoja, ka varētu būt nimfa - mūžam jauna meitene, kas nekad nenoveco. Nomirst ilgi dzīvojusi, bet jauna.

"iņa" jau gudreni tika izkalti pēdējie burti. Viņai bija vilka dvēsele. Alkstoša pēc sabiedrības, alkstoša pēc dziļas vientulības. Dziļi pretrunīga. Radoša un postoša. Kaislīga un savaldīga.

Uz vizuļojoši pelēkā akmens ar smagnējiem burtiem bija uzrakstīts "Annemarija Vilciņa". Akmeņkalis bija centies noapaļot burtu asos stūrīšus, bet vienalga uzraksts šķita pārāk smags un drūms. Akmens šķita pārāk nomācošs. Zārks, kurā viņu guldīs, šķita pārāk ciets, kaps pārāk dziļš, koku paēnis pārāk drūms, zeme pārāk sasalusi un neviesmīlīga.

Akmeņkalim vakarā trīcēja rokas. Aizgājis mājās viņš izņēma no skapīša pudeli, pielēja glāzi un vienā rāvienā izdzēra. Izdzēra otru. Šis darbs bija kļuvis pārāk smags, vai arī iztēle pārāk spilgta. Trešo un ceturto.

Viņš aizmiga turpat pie galda. Mirkli pirms aizmigšanas viņš ieraudzīja vilku ar meitenes acīm. Mirkli raudzījies akmeņkalī, tas pagrieza muguru un aizskrēja pāri pļavai, izskrēja cauri mežam un pēc mirkļa akmeņkalis vilku kā sīku punktiņu pamanīja jau tālu esošajās klintīs.

Spīdēja mēness.

Es atceros to gaiši zilo kleitiņu, kas vējā plandījās ap tavu augumu. Tev bija iziruši mati, sulīgi brūni, viegli cirtaini tie vijās ap taviem pleciem, un, vēju plosīti, glāstīja tavu seju. Jā, tev bija saulē iededzis augums un tu basām kājām gāji par pašu jūras malu, ļaudama viļņiem apskalot kailās pēdas. Tu mēdzi skriet pretī vējam, viegli kā kāds putns, un pēkšņi tu pagriezies un skrēji pa vējam, ļaujot tam sevi nest. Un tad tu iebridi jūrā līdz ceļiem, līdz gurniem, viduklim, krūtīm, matu cirtas kļuva slapjas un nostiepās tev pāri lāpstiņām, tu ieniri zem ūdens kā nāra, un es nezināju vai vispār kādreiz atgriezīsies. Es lēnām gāju gar jūras malu, rokā turēdams tavas vieglās kurpītes. Un tu izniri, un lēnām nāci krastā, vieglprātīgi smiedamies, kleitiņa bija pielipusi pie tava auguma, padarīdama skaidrākas tava ķermeņa aprises. Un tu iznāci krastā, ieskatījies man acīs, skaļi iesmējies, pamāji ar roku un atkal kā putns aiztraucies no manis prom, viegliem soļiem skriedama pa krasta līniju.

Kas gan tu esi, es mēdzu sev vaicāt, bet atbildes kā nebija, tā nebija. Un tu nāci un gāji prom, nāci pie manis, bēgi no manis, aizgāji, atgriezies un tā visu mūžu. Un es nekad no rokām neizlaidu to gabaliņu no tevis. Kaut vai tās būtu tikai vieglas vasaras kurpītes.

Tikai tie putni, kas nebaidās nokrist, paceļas spārnos.

Mirstot cilvēkam, zvaigznes ievēlas vēlēšanos.

Nevajag pirmos pavasara tauriņus, paliksim ziemā, nevajag tauriņu ap kaklu, tas žņaudz, tas vairs nav modē, nevajag ņirbošus tauriņus vēderā, esmu veģetārietis, ziniet? Un jūs man mēģiniet ieskaidrot, ka tas tauriņš nav gaļa, bet gan kukainis, bet es zinu, ka viņš varbūt pat ir putns, iespējams plēsīgs, asinskārs dzīvnieks.
Ziniet, man ticība neļauj audzēt tauriņus vēderā, mācīt tiem stāvēt uz bumbas un lidot cauri uguņojošiem riņķiem, izdresēt, cērtot ar pātagu, turot metāla būros un kliedzot draudzēt pārdot kādam šausmīgam cirkam par klaunu.
Kā tev šķiet, tauriņiem ir lūpas? Ja nav, kā tad viņi skūpstās? Vai viņi mēdz apķert viens otru un glāstīt ar saviem mazajiem radziņiem? Kāda ir viņu tiesu sitēma - nāvessodi ir atļauti? Nocērtot galvu vai spārnus vai vienkārši kaislīgi noglāstot pulveri nost no trauslajiem spārniem un atstājot pļavā vai zem kāda plaukstoša krūma vientuļi nomirt?
Vai viņu spārnos var izlasīt nākotni, ziedošas pļavas, plūstošus strautus un mirkli pirms nāves? Vai krāsas viņu spārnos liecina par viņu raksturu - maigu pakļaušanos vai savas gribas nesaudzīgu uzspiešanu? Varbūt draisku bērnišķību vai pārlieku nopietnību?
Ka tev šķiet, viņi dzied saviem bērniem šūpuļdziesmas? Maigi ieaijā miegā vai pamet savus bērnus tūlīt pēc piedzimšanas? Vai viņi pasniedz viens otram brokastis gultā un kopā pavada nedēļas nogales?
Pastāsti man visu par tauriņiem, pastāsti man visu.