Neknāb, cālīt, pašai sāpēs.

Ja es nemeklēšu atbildes
Tās meklēs mani?

Vineta iegāja savā gaiši zaļajos toņos iekrāsotajā virtuvītē. Tā bija tik maza, ka diviem cilvēkiem tur būtu grūti ietilpt, un, ja viņi vēl mēģinātu kustēties un pārvietoties, notiktu neizbēgama sadursme. Pie loga stāvēja mazs galdiņš, uz kura būtu vieta tikai diviem šķīvjiem, divām glāzēm, diviem ēdamrīku pāriem, sviesta trauciņam, maizes šķīvītim un, ja saspiestu visu ciešāk, varbūt pat sāls un piparu trauciņiem.
Bet nebija nekas jāsaspiež, jo Vineta dzīvoja viena pati un nevienu ciemos negaidīja, izvilka no ledusskapja savu iecienīto lāceņogu jogurtu, apsēdās uz krēsla, un skatīdamās ārā pa logu, laiski slidināja karoti baltajā, krēmīgajā masā.
Starp zobiem kraukšķēja sēkliņas.

Gaiši zaļajā virtuvē pie galda sēdēja Ojārs. Viņam bija tumši pelēkas bikses ar izstaipītiem ceļgaliem, gaiši brūnas, novalkātas kurpes un padilusi uzvalka žakete. Viņam bija piecdesmit deviņi gadi, īsa sirma bārdiņa, sīkām rētām noklātas raupjas rokas, kabatas pulkstens ar ķēdīti zeltītā krāsā. Katru rītu viņš modās sešos trīsdesmit, pēc pusstundas izlīda ārā no gultas, noskaloja seju ar aukstu ūdeni, devās uz virtuvi, uzcepa dienišķās trīs olas, četrus cīsiņus, nogrieza rupjmaizes riku, uzvārīja melnu, stipru tēju un pavadīja pusstundu ēsdams un domādams. Tā bija viņa mīļākā dienas daļa. Pēc tam viņš vienmēr devās uz savu darbu - sīku kurpnieka darbnīciņu kādā daudzstāvu mājas pagrabā.
Šļūkādams kājas viņš izšļūca no istabas.

Vineta ar Ojāru dzīvoja vienā laikā un vienā telpā.
Šķiet dimensijas bija citas, bet varbūt arī kas cits bija cits.
Viņi nekad nesatikās.

Bet Ojārs katru rītu dzirdēja nesaprotamu krakšķēšanu otrpusgaldam, bet Vineta - dīvaino šļūkšanu cauri virtuvei uz ārdurvju pusi.

Kad tu man nejauši ienāci prātā,
Visas citas izkrita ārā.

Spēlējos ar krāsām.
Ielas un asfalts ir salātzaļš, Čakielas ēkas piesātināti violetas, sarkanoranžas, oludzeltenuma krāsā. Debesis smaragdzaļas, cilvēki varavīkšņoti ņirboši.

Ejot mēdzu aizvērt acis un visu to redzēt.
Dīvaina enerģija.

Kurš dzemdē enģelīšus?

Akmens taureni nesaprot.
Akmens taureni neizjūt.
Akmenim taurenis ir tik pat svarīgs kā ceļa putekļi, lietus un sūnas.
Pavisam nenozīmīgs. Nejaušs gadījums.

Kāds guļ aprakts zem bruģa un izmisīgi dauzās gar cilvēku papēžiem.
Neviens nepamana, ka tie nav papēži, kas klab.

zīdains zīdainis

Viņai bija rudi mati, zaļas acis un koši dzeltena plastmasas rokassprādze ap roku. Viņa sēdēja bārā pie paša loga, dzēra kafiju ar rumu un smēķēja mentola cigaretes. Kreisās rokas zeltnesī mirdzēja masīvs gredzens ar smaragda aci. Ar tādu skatienu varēja domāt tikai par karu.

Atradu pazaudētās robežas.
Saspraudu zemē kā kokus.

Zem sniega kārtas viļņo izkususi zeme.

Kapsētā šodien dzīres. Jauniņais.
Tārpi neēd miroņus, miroņi ēd tārpus.

Spoguļi ir cilvēku ārējās acis.

Kapi ir pilni ir mirušajiem.
Dzīvie ir pilni ar kapiem.

Ieva norāva čūsku no Laba un Ļauna atzīšanas koka un aptina ap pirkstu.

Pilni tauriņi ar ņirbošiem vēderiņiem.

Vilkā gaudo nakts.