Es tevi paturēšu noslēpumā kā nejauši uzietu zelta dzīslu.

Ne jau mantkārības vai savtīguma dzīts, bet gan saprotot, ka tas ir vienīgais veids, kā paturēt tevi tīru un tālu no visa cilvēciskā - no tā cilvēciskā, kurš jau sen ir atdalījies no dabas, visuma un no visa tā, ko mēs saucam par dievu.

Pasaudzēt tevi no pārvēršanas naudā, mērķī vai vienkārši līdzeklī, ar kura palīdzību iegūt vēlamo.

Paturēt tevi nesalauztu un neiznīcinātu, pat ja tas nozīmētu nekad tev nepieskarties.
Paturēt tevi noslēpumā, jo tā ir vienīgā vieta, kurā tu jutīsies kā mājās.
Paturēt tevi dabīgu un dievišķu. Un klusītiņām pielūgt.