Es esmu vispatiesākais, kad neskatos acīs.
Ticēt man var tad, kad es klusēju.

Un, kad es atraisu pirkstus, lai izslidinātu tos cauri saviem matiem vai aizmēķētu cigareti, es nemaz nevēlos smēķēt. Varbūt vienkārši atraisīt mūsu pirkstus, lai pēc tam savu roku ieslēptu dziļi kabatā. Varbūt pat krampjaini sažņaugtu dūri.

Un klusēt par būtiskāko ir kļuvis par nepieciešamību. Ne tāpēc, ka es baidītos no vārdiem, bet varbūt tāpēc, ka baidos no patiesības.