Es negribu izklausīties iedomīgs, bet, ziniet, dažreiz es sevī saskatu līdzības ar dievu. Tas notiek mirkļos, kad paņēmis rokās rakstāmo, es to pielieku pie papīra. Kā dievs reiz radīja pirmo cilvēku, tā es radu stāsta tēlus un lieku tiem dzīvot sevis radītajos apstākļos. Būtībā tas ir pavisam vienkārši, jāizdomā tikai KAS, KUR, KO un KĀ un tas viss jāsaliek kopā. Bet arī mirstīgie mēdz sacelties pret dieviem, tā arī manis radītie stāsta tēli brīžiem mēdz izdomāt, ka dzīvos tā, kā paši vēlēsies un es esmu tik nebūtiska persona, ka mani var neņemt vērā.

Tā, piemēram, izrīkojās kāds puisis, sauksim viņu par Albertu, kuru piekrāpa meitene, kuru sauksim par Līnu. Viņa to izdarīja pavisam aukstsirdīgi, ne jau kaut kādā neprāta karstumā, ko vēl varētu saprast. Izlēmu, ka pēc šāda gadījuma, Albertam Līna jānogalina. BLĪKŠ, jāiešauj tieši krūtīs ar revolveri, KRIKŠ, jāpārlauž spranda, ŽVĪKŠ, jāizgrūž pa logu no divpadsmitā stāva. Spēj tik izvēlēties! Pavisam vienkārši! Bet Alberts pēkšņi paziņo, ka viņš to nedarīšot. Mīlot taču. Piedošot visu un darīšot visu, lai Līna ar viņu būtu kopā. Viņš, redziet, pats ir bijis vainīgs, ka tā noticis. Muļķis, es viņam saku. Tavs uzdevums nav domāt, bet darīt! BLĪKŠ, KRIKŠ, ŽVĪKŠ un miers. Punkts.

-Tev viņa ir jānogalina.
-Nē.
-Vienkārši nogalini. Nedomā, dari.
-Nē, es to nedarīšu.
-Viņa tevi krāpa ar tavu draugu! Kur tavs lepnums un pašcieņa?
-Mana mīlestība ir stiprāka.
-Nogalini to kuci, ka es tev saku!
-Nē!
Un viņš ieiet savā istabā, aizcirsdams durvis man pašā deguna priekšā.

Labi, labi. Ja tu esi muļķis, tad esi. Es panākšu to, ka tu viņu nogalini. Pēc neilgas apdomāšanos, tālākais plāns gatavs. No visa viņu draugu pulka, izvēle krīt uz Edgaru, kam Līna būs jāpaved vēlreiz, lai Albertam tomēr neiztur nervi un viņš izdara, kā ieplānots. Manuprāt viņam pietrūkst pavisam neliels grūdiens vēlamajā virzienā.

Izvēle krīt uz Edgaru - visu sieviešu mīluli, sapņu vīrieti, perfekto džeku. Edgars ir no tiem, uz kuriem meitenes ielās atskatās, trolejbusos cenšās apstāties tieši blakus un līkumos pavisam viegli piekļauties. Visas viņa paziņas uzdod viņu par savu labāko draugu, paklusām cerēdamas, ka kādreiz varētu būt arī kas vairāk.

Edgars piedāvā man keksiņus. Svaigi izceptus, kūpošus, pārlietus ar baltu un rozā cukura glazūru. Jā, viņš perfekti taisa ēst, satriecoši izskatās, galanti māk runāt un uzvedās kā džentelmenis. Viņā paslepus esmu iemiesojis visu to, kāds gribētu būt. Tātad, kad es atnāku viņam paziņot savu plānu, viņš man piedāvā keksiņus, bet es nevaru ļauties iebaroties un kļūt pret viņu mīkstsirdīgs, tāpēc atsaku, viegli atstumjot šķīvi malā. Tiesa gan - ne pārāk tālu. Vidēji garas rokas stiepiena attālumā. Ilgi nevelku garumā un ķeros pie lietas, saku - tev jāpavedina Līna.

Lielas, izbrīnītas acis.
- Kā jāpavedina?
- Kas, tu nezini, kā? Man tevi vēl jāmāca būtu?
- Līna?
- Jā, Līna. Ziedi, šokolādes, mūzika, sveces, tu jau zini kā. Galvenais, lai tu viņu iedabū gultā.
- Bet es to nevaru. Es to nevaru!
Sākas. Kļūstu manāmi nikns. ES šeit esmu galvenais, kad viņi reiz to sapratīs? Es sāku runāt paceltā balsī.
- Kā nevari? Ko nevari? Tev nestāv, vai?
- Bet es esmu gejs!

Šajā mirklī gandrīz nokrītu no krēsla. Es nenoticu, man viņš vienkārši šķiet pārāk slinks. Vai arī morāle pie vainas un mirklī, kad es piedraudu viņu nogalināt pēc iespējas sadistiskākā veidā, ja viņš to nedarīs, viņš aiziet līdz savai gultai un izvelk no tās apakšas kaudzi ar pornožurnāliem, kur, tā saucamie vīrieši, viens otram dara visādas šausmu lietas. Pārliecinošs arguments. Pat man vairs nav, ko iebilst.
Sēžu un skumstu kā māte, kas nesaprot, kurā mirklī bērna audzināšanā pieļāvusi kļūdu. Varbūt mirklī, kad izlēmu, ka viņam būs jāstrādā par frizieri? Vai tad, kad izdomāju, ka viņš tiešām izpratīs sievietes?
Saprotu, ka būs vien jādomā cits plāns.
- Bet tu tiešām nevarētu...?
- Nē, patiešām.
- ...
- Tev, starpcitu ir superīgs dibens.
Aaaaaa!

Atgriežos pie Alberta. Saprotu, ka manos spēkos nav bijis radīt viņus visus tik perfektus, kā es vēlētos redzēt, tāpēc arī viņam noteikti ir vājais punkts. Man tikai jāatrod.
- Tev viņa IR jānogalina.
- Es jau teicu, ka to nedarīšu.
- Ja tu nenogalināsi viņu, es nogalināšu tevi. Tu iesi pēc cigaretēm un tevi nobrauks mašīna. Tu ieiesi vannā, aizmigsi un noslīksi. Tev iekodīs ērce, tu saindēsies ar svinu, tu nosmaksi dūmos. Vai arī uztaisīsi pašnāvību.
- Nu, ja tu tā vēlies...
- Nē, nogalini to kuci, NOGALINI TO KUCI, NOLĀDĒTAIS KRETĪNS!

Aizeju uzsmēķēt. Saprotu, ka šis stāsts nebeigsies, kā iecerēts. Trīc rokas, ieleju sev vienu glāzīti grādīgā un vienā rāvienā izdzeru, cenšoties saprast, ko es īsti daru nepareizi. Varbūt pārāk daudz ļauju izvēlēties? Cilvēks, sajutis brīvības garšu, prasīs vēl un vēl. Mirklī, kad ļauju izvēlēties, kā otru nogalināt, viņi pēkšņi saprot, kas ir izvēle, un iedomājas, ka to var attiecināt uz jebkuru savas dzīves jomu. Nolādēts!
Pieeju pie izlietnes un saslapinu seju ar aukstu ūdeni, apjausdams, ka auksta duša šobrīd būtu tieši tas, ko vēlos, tieši tas, kas vajadzīgs, skaidrai galvai.
Man pāri līst vēss ūdens, saslapinot matus un seju. Es lieliem malkiem dzeru to, kas pārtecējis pāri pierei un vaigiem. Neskaidri dzirdu, ka pie durvīm kāds klauvē. Es turpinu izbaudīt ūdens straumes, kas līst pāri ķermenim, patīkami atsvaidzinot un veldzējot. Pēc mirkļa jau kļuvis daudz labāk, es izkāpju no vannas un tieši tajā mirklī vannasistabā iebrāžas divi vīrieši, BLĪKŠ, nogāž mani gar zemi, KRIKŠ, atlauž rokas aiz muguras un ŽVĪKŠ, saslēdz rokudzelžos. Kamēr es, kails un mitrs, kā no mātes miesām nācis, guļu uz aukstās flīžu grīdas, bars ar vīriešiem izložņā manu māju, ieskatoties visos skapjos un pagultēs. Viss tukšs, es dzirdu sakām.
Es tikai pēc ilgāka laika spēju viņus pārliecināt, ka biju aizmidzis un murgojis šaušalīgas lietas. Acīmredzot tajā mirklī biju skaļi kliedzis, pats to neapzinādamies. Tā nu viņi man paskaidroja, ka kāds no kaimiņiem viņiem esot zvanījis un teicis, ka šeit notiekot nelabas lietas - kāds liekot kādam kādu nogalināt.

Un, kamēr specvienība piesedz mani ar dvieli un atvainodamies pamet manu mitekli pa izgāztajām durvīm, es pamanu, ka Alberts, Līna un Edgars klusi ķiķina par mani. Paķeru pusaprakstīto lapu, saņurcu, aizdedzinu un iemetu izlietnē. Es tāpat zinu, kas būs tālāk - Līna iemīlēsies Albertā pavisam neprātīgi, ieraugot viņa cēlo dabu, viņiem būs trīs bērni, māja, suns, kāmis un pavisam mierīga, varētu pat teikt - garlaicīga, dzīve, kura ne man, ne lasītājam nešķitīs interesanta. Un esmu sapratis, ka tiešām - muļķībai ir liels spēks un mīlestība var uzvarēt visu. Bet man, jāsāk viss no jauna.

Pasakiet vēl, ka dievam būt ir viegli.