Šodien kaut kāds sentiments par dzīvi uznāca. Laikam, jo klausījos lekciju, kas parasti tiek stāstīta potenciālajiem studentiem.

Un es sāku atcerēties, kā kāds manis diezgan ausgtu vērtēts cilvēks, kamēr vēl biju Latvijā, nolika web dizainu kā studiju iespēju. Tas ir bezjēdzīgi. Vai tu vispār no tā kaut ko saproti. To pats var pagūt, priekš kam mācīties... Bla, bla, bla... Mazliet, bet pašapziņu iedragāja. Un labi vien, ka neklausīju.

Protams, nevar teikt, ka visiem dzīvē veicās un tā tālāk, bet ja es salīdzinu sevi un viņu at this point es esmu tikusi tālāk. Tas nav ne labi, ne slikti, tādā izpratnē, ka es sevi uzskatītu par labāku, es esmu šeit un tas cilvēks cīnās ar vidsskolu. Joprojām. Es teiktu, ka pat mazliet skumji, jo smadzenes konkrētajam cilvēkam man liekas, ka strādāja tīri labi. Bet nu tas tā.

Vienkārši lika aizdomāties par to, ka reizēm citi noliek mūsu ieceres un nolaupa vismaz daļu no entuziasma. Kas savukārt visnotaļ liek ieceres labāk paturēt pie sevis. Ir, protams, brīži, kad gribas visai pasaulei paziņot, bet tur ārā ir daudz skauģu un skeptiķu. Un kāpēc gan viņus barot?

Stāstam vienmēr ir divas puses un parasti mēs izvēlamies aizstāvēt to, kura ir tuvāka mūsu pieredzei.

Tā kā nu vairs Latvijā esmu tika reizēm, tad gribās aizdoties apēst kādu sushi kamēr vēl šeit esmu.
Domāts darīts.

Gan bei tieši atlaide Philadelphia maki, tad nu izvēle krīt uz šo restorānu, konkrētāk to, kas Origo.

Jau iepriekšējā reizē man tur apkalpošana bija likusies nu tāda, so so, tad kopš Ziemassvētkiem, viņu līmenis ir pašļūcis vēl uz leju.

Ieejam iekšā - "Novelciet mēteļus, lūdzu". Nu labi. Man gan nepatīk, ka man saka, ko darīt, bet nu lai būtu. Novelkam mēteļus un uzreiz dzirdu "Apsēžaties". Ēēēē... Es pati izdomāšu, kad gribu apsēsties un kur! Sajūta tāda, ka mani bez maz vai stumdītu riņķī - dari to, dari šito.

Labi, izvēlamies vietu un apsēžamies. Abi blakus vienā galda pusē. Tas taču nav nekas briesmīgs vai ne? Oficiantam gan nepatika, jo manus kociņus un soju viņš novietoja tā it kā es sēdētu nevis draugam blakus, bet ieslīpi pretī. WTF? Vai tad viņš neredz, ka es tur nesēžu? Laikam, ka nē.

Nākamais bija viņa "graciozās" sojas ieliešanas trauciņā kustības, kas noveda pie tā, ka soja nopilēja garām abas reizes. Ļoti profesionāls piesitiens viņa tā jau "patīkamajai" attieksmei. Tad nu mūs beidzot atstāj vienus.

Pēc tam jau pasūtam sushi. 2 Philadelphia un vienu savādāku izmēģināšanai. Viņš kaut ko klusi nosaka un aiziet (tas ko it kā varēja sadzirdēt bija "Paldies, ka pasūtījāt... ). Vai nu runā skaidrāk vai paklusē būtu mans vērtējums.

Mums atnes tikai 2 sushi vienu philadelphia un to otru. Tā kā viņš aizejot vēl kaut ko neskaidru nomurmina, nodomājam, ka trešais vēl tikai nāks.

Kad viņš atnāk paņemt traukus, draugs uzprasa, kur ir trešais sushi, jo mēs taču pasūtījām 3 uz ko atbilde ir "Es pierakstīju, ka tikai vienu Philadelphia". Labi mums pietiek, pasakām, ka trešo negribam un vēlamies rēķinu. Dzeramnaudu, protams, neatstājam.
p
Kopējais iespaids par apkalpošanu bija riebīgs. Vīriešu kārtas viesmīļi šajā konkrētajā Gan Bei apkalpošanas ziņā likuši vilties ne pirmo reizi. Nezinu kāpēc tieši tur tādus pajoliņus pieņem. Iespējams, ka šī konkrētā viesmīļa krievu akcents norāda un nespēju skaidri saprast latviešu valodu, kad riņķī ir kņada, bet tad varēja pārjautāt vai precizēt, jo mans draugs runā pietiekami skaļi un skaidri.

Laimīgi tikām no šī iestādījuma laukā. Tomēr savu otro Philadelphia jutāmies pelnījuši. Un tad mums radās ideja doties uz Kabuki, to, kas uz Dzirnavu ielas. Vienmēr lieliska apkalpošana un laipnas viesmīles. ( Un akcija pēc sešiem vakarā - jā mēs esam studenti.)
Ir jau mazliet dārgāk kā Gan Bei, bet savu prieciņu gribās un vienreiz pusgadā jau var atļauties.

Dodaies iekšā. Mūs sagaida laipni. Nekur nestumda un brīvi ļauj izvēlēties kur sēdēsim. Tā teikt viesmīle seko mums nevis otrādi.

Atveram ēdienkartes un tieši mūsu Philadelphiai ir akcija! Lieliski, pasūtam. Un vienu alvejas dzērienu arī.
Vēl pirms sushi mums atnes alvejas dzērienu. Divas glāzes ar salmiņiem, kaut arī dzēries pasūtīts viens. Patīkami, ka tas tiek saprast bez papildus prasīšanas. (Pēc iepriekšējās pieredzes tas tika īpaši novērtēts.)

Arī sushi tiek uzservēti ātri un bez aizķeršanās, KĀ ARĪ soja, kas tiek salieta trauciņos, pa galdu nopilināta netiek, cik jauki vai ne?
Tā nu kopīgi paēdam savus suhi un dodamies.

Kopsavilkumā:

Origo Gan Bei es tiešām vairs negribu atgriezties. Sushi nav ne vainas, bet lai es bojātu savu omu, tāpēc, ka tur ir par daždesmit santīmiem lētāk - neparko!

Pāris pēdējos gados pirms aizbraukšanas esmu ēdusi sushi pietiekami daudzos dažādos restorānos Rīgā un ,salīdzinot, šī pieredze bija līdz šim viss sliktākā un nepatīkamākā.

Kabuki savukārt vienmēr ir bijis ar patīkamu gaisotni un lielisku apkalpošanu, pat tajās dienās, kad nācās stāvēt rindā, lai tiktu pie galdiņa, jo restorāns bija pārpildīts.

Ir situācijas, kas atklāj iekšējās traumas. Mani nepamet sajūta, ka manī viena tāda dzīvo jau krietnu laiku. Liela. Un es par viņas eksistenci loģiski esmu sākusi domāt relatīvi nesen.
Ir, protams, arī daudzas maziņas, kā piemēram sveši netīri trauki izlietnē, kas kombinācijā ar "turēsim virtuvi tīru" no tā paša cilvēka manī izraisa īstāko dusmu izvirdumu. Tas tā, no reizē tīrības un netīrības apsēsta izbijuša dzīvokļa biedra.

Un tad nāk tās traumas, ko izraisa citu dusmu izvirdumi, negācijas un dzēlīgās piezīmes. It kā jau nekas dižs tas nav, ātri uznāk un ātri pāriet... Viņiem, ne man. Ar laiku man ir palicis bail no tām negācijām, kas kā trauki lido un šķīst manā virzienā. Es atpazīstu toni un situācijas, kas to varētu izraisīt. Un es darīšu visu, lai no tām izvairītos, jo man ir bail no kārtējās traumas un iekšējās sāpes.

It kā man nebūtu sava viedokļa, savu lēmumu, apsvērumu un izvēles. Izvēle ir un tai pašā laikā viņas nav, ja es gribu izvēlēties mierīgo ceļu. To ceļu, kas sevī neietver uz mani izgāztas negācijas. Es laikam nemāku cīnīties, pastāvēt par sevi. Es vienkārši bēgu un izvairos, jo tas laikam pēc dziļākās būtības ir manā dabā.

Nekad neesmu īsti cīnījusies par savu vietu tiešā "kautiņā" - neatkarīgi vārdiskā vai dūru.

Pat tagad, kad esmu sākusi to visu saprast es tomēr raustos nostāties pret - provocēt darot pa savam. No viņiem tas pazūd daudz ātrāk nekā no manis... Ja vispār pazūd. Laikam jau, gluži tāpat kā dažas citas idejas manā dzīvē, nepazūd, bet tiek noglabāts līdz nākamajai traumai.

Pati sev šobrīd liekos kā sacietējis plastilīns - minimāla pretestība līdz pirmajam pamatīgajam satvērienam.

Fantastiska īsfilma. http://www.youtube.com/watch?v=vORsKyopHyM

Es it kā saprotu, ka tā bija labāk, ka tā ir labāk. Un ka šodien viss ir atkal labi. Un man par to būtu jāpriecājas un laimīgi jādzīvo tālāk. Ķipa. Bet kaut kur iekšā sēž maza sāpe, kas par spīti visam tur paliek un kurai ir sarežģīti pārkāpt pāri. Viņa tur vienkārši sēž un grauž mani. Ne ta apvainojums, ne ta aizvainojums, ne gluži atriebība vai vēlme noslēgties pa visam. Bet es pa visam noteikti jūtu, ka mana sejas izteiksme ir tālu no laimīgas.

It looks like IMP's has gone from "Happy Christmas and New Year" into happy coading mode. :D

Šoreiz tā apziņa jau nāk daudz skaudrāk. Kā otro reizi pie zobārsta - tu jau nojaut un zini kā tas būs un tas visu padara tikai vēl smagāku. Pamest savu laimes un bezrūpības zemi un doties atpakaļ ikdienā. Tajā, kas angliski runājoša un citāda. Es gribu viņu naudu, viņu pabalstus, atbalstus, bet negribu pieņemt to zemi kā tādu. Tā ir viens liels mistrojums.

Visa dzīve jāsāk no jauna un ne jau brīdī, kad es pēc tā ilgotos.

"Our background and circumstances may have influenced who we are, but we are responsible for who we become."

Dienas citāts: "Tu esi sieviete - tev nemaz pašai savas olas nevar būt..."

I guess every person comes in to our lives for a certain reason. And we have to learn to appreciate what those people bring. And then let them go. Because only few of all the great personalities we meet will stay close to us for years.
It's like ride with train. A lot of people will get in, accompany you for a few stops and then get out. Only few will really find that they are heading the same way as you and stay.

So what I have learned this time? That projects take your thoughts of everything else if you are really engaging and it's great way of denial and escape from your problems (except if your project is you problem :D ). (I have to practice that more as I still fight with thoughts that don't leave me alone even when I try to do something. I'll try to improve my power of concentration.) And that life is too short to give a fuck about many things - after a while in this world you have gone through so much of shit that you just don't care any more. (I'm simply not old enough for that yet, but I will get there.)

So thank you for teaching me these things. I will try to use them and don't forget them in my life. But now I guess it's time for me to move on. I have invested enough time and nerves in something that is only one way communication. And that makes me kind of sad. But not all things in life can work both ways, don't they?

And I hope that this will be the place where you will find happiness as you can't hide in projects for rest of your life. Once you will have to face reality and I wish you will sort it out to be a great one. :)

Viens draugos klīstošais citāts lieliski noraksturoja Angliju "Saņem sevi rokās,un uztaisi mīļu smaidu,jo visiem tāpat pie kājas tavas problēmas."

Majas biedrene, muzigi aiznemtais cilveks, kas tomer atrod laiku, pat stundas prieks citiem. Njaaa... taa vien prasas pec attieksmes mainas no manis. Un ne uz to labako pusi. Nenokturigs, daleji pa gaisu, neipasi uzticams cilveks. Ka man tadi krit uz nerva. Pat ne isti uz nerva, vairak gan es no tadiem censos izvairities... Ta ka mani nakamie menesi tur bus interesanti. It ipasi zinot to, kada esmu es. Un to ka man vajadzes majas biedrus nakamajam gadam.

Un par cilveku izmantosanu runajot - vai tad jebkura mijiedarbiba nenotiek tapec, ka mums kaut ko vajag, kaut vai kadu ar ko parunat?


p.s. ne pa teemu - klaviertura vienkarsi pretigi lipiga. Fuj!

Pagajuso nedelu biju uz lugu 5 go killing. Tiri ta neko monoluga. No meitenes, galvenas slepkavas skatu punkta. Tiri ekstencialistiskas idejas. Vecu cilveku nogalinasana bez ipasa iemesla. Ka maza apsestibas ideja. Nogalinat tapat vien, jo vini tapat driz mirs. Nogaliat bez iemesla, bez pamatojuma.

My biggest revelation of the week: The people you think won't get you at all actually understand you the best! It comes from those from which you don't expect it.

Tik miniatūri mīlīgi!!!!

There is still happiness in my life. Pūkaina laime.

Random phrase I just heard in library : Russians are so beautiful, but they are so stupid. :D
Ko tik visu negadas dzirdet garam ejot :D

Iepatikās:

"Expecting the world to treat you fairly because you are a good person is a little like expecting a bull not to attack you because you are a vegetarian"

Es gribu noskatīties Karali Lauvu. Vienīgais, ko no bērnības atceros ir, ka ļoti raudāju, kad nomira lielais lauva...

Netīšām uzdūros vienai mīlīgai ainiņai.

http://www.youtube.com/watch?v=OBE_T-K8nhY&feature=related