Spogulīt, spogulīt saki man tā...

Aiz loga plosās vētra. Vējš sit nebeidzamu lietus lāšu straumi logā un skaņas, kas izveidojusies triecienā, liek kaut kam dvēselē novibrēt.

Vientuļa laterna deg uz ielas stūra, ar savu dzelteni blāvo gaismu radot zeltainu atspīdumu asfalta ietvē. Gaismas atspīdums logā tiek lausts caur lietus lāsēm, uz palodzes stāv pusizdzerta tējas krūze un fonā skan Portishead, kā skaņas viļņi liek atbalsoties pašai sevī.

Tatad cepumini... Uz galda skivti stav cepumini un man pec dzilakas butibas ir vienalga. Visnotal loti vienalga. Bet tad (!!!) kads panem cepuminus nost no galda un peksni galva ir si neiznicinama doma par cepuminiem. Gandriz ka neizravejama nezale ta doma iesaknojas smadzenes un moka mani ar cepuminu murgiem un iluzijam. Un kapec - tikai tapec, ka kads no galda panema nost cepuminus...

Iemacities ignoret cepuminus, pilnigi un galigi, aizmirst par cepuminiem un izravet vinus no prata. Ka to ir iespejams uztrenet? Jo cepuminu analogija iederas jebkas.

Tu esi atbildīgs par to, ko pieradini.

Palasīju nelaimīgo cilvēku, kas nezin, ko iesākt ar savu dzīvi vai skumst pēc kāda ierakstus un sapratu, ka 'es nagus ielaidīšu stiprāk' un ja mani kaut kur nesīs, tad ar visu.

Kaut kā pasaule sašķobijusies zem kājām. It kā pilnīgi ne bez iemesla. Laikam iztraucēja, izrāva mani no manas klusi lolotās ilūziju pasaules.
Tas pavisam noetikti ir uz labu. Kā Dženisa šodien teica, vismaz es būšu gatava un apzinos, kam pretī eju nevis cenšos ticēt patiesībā nepamatotām cerībām, par kurām sestā iekša jau sen teica, ka nebūs.
Tas gan nemaina to, ka mani ir labi un es gribu palikt laimīga cik ilgi vien iespējams.
Paranoja ir kaut kā piezagusies un grib izraut man no rokām manu mieru un drošību par nākotni. "... atgriezties vienmēr, vienmēr kaut vēlu ..."

Laikam jebkurš liels nogurums man tagad asociēsies ar TO nogurumu pēc vairāk kā diennakts universitātē. Tā sajūta, ka smadzenes jau sen ir atslēgušās, nervi kaut ko savā nodabā tricina rokas un sirds ir tik smaga, ka kļuvis grūti elpot.
Es vairs neesmu paredzēta vēlajām naktīm un agriem rītiem.
Vakardienas sagurums pēc cilvēku burzmas.
Un man joprojām gribas nošaut mazo, bezpalīdzīgo Bembiju. Man laikam vienkārši ir alerģija pret maziem un bezpalīdzīgiem Bembijiem.

Cilvēki nav mana publika - kaķi, kompji un sīči (viņi neskaitās) - tā ir cita lieta. Nekādu pazemojošu publisku piezīmju, nekādas Bembiju ucināšanas un nekāda bezgalīgā nervu saspringuma cilvēku klātbūtnes rezultātā.

Life is strange. Sometimes too strange. And as years go by I get stronger and stronger feeling that we are guided by what we believe in. Of course it is a miracle to achieve something by sitting on a couch doing nothing, but the moment you go out there it starts to happen. It might be a superstition or just seeing things the way I want to see them, however in a way isn't that what's world is about? About the things we believe in, that gives hope so that we would get out of beds in the morning.
It's "be careful what you wish for, because you just might get it" in the sense that you really do, but hardly ever the way you planed to.

Krūtīs kāds saplēsis stikla lampu un simtiem mazu lausku rada smeldzošu sāpi. Ā, jā - un gaismiņa arī nodzisa.

Pasaule sazverejusies. Vajag kadu kas mani saprastu, bet divainus nesaprot. Bet tai pasa laika es neesmu vieniga. Tikai kapec man butu jabut tai ar moralo lepru?

Si ir pedeja. Cerams uz krietnu laiku. Ja vien izmisigi nesavajadzesies naudu, nu ta ka gluzi uz ielas met lauka un est nav galigi neka. Bet ceru ka sads ekstremisms mani nekad nepiemekles.

Nav neka negantaka par nakts mainu. Varbut vienigi darbs telemarketinga. Ja, tas man sagadaja tiesam sirds dzilu riebumu. Nakts mainas ir tikai nogurdinosas. Sonkat man nebija ne speka, ne velme ar viniem visiem cinities. Taisit savu troksni mazie neciesamie dzeraji un utopisti. Maksat 400 lai dzivotu cita valsti un dzertu - vai tiesam ir ta verts?! Un ja tad jau, protams, ir ari anglu valodas macisanas, kas dizi talak par klases telpu nestiepjas, jo seit visi tapat bliez savas valodas.

Lai ari cik tas divaini nebutu man sak paradities iluzija, ka saku apjaust spanu valodu. Laikam jau vesela vasara ar viniem un vel seit mistiski ir kaut ko devusi...

Šodien saņēmu savu pirmo hūdiju. Ķipa M, bet sajūta tāda, ka es tur varētu pazust. Un vīrietis pie izsniegšanas vēl teica, ka M vairāk velkot uz S nekā M. Šausmas. Krāsa tāda zili zaļa - pēēēē. Galīgi nav mans...
BET es sāku apsvērt iespēju kļūt par hūdiju nēsātāju - t.i. meiteni, kas izskatās visai resna un neglīta gigantiskā džemperos ar kapuci. Šī valsts mani no mežģinēm ir novedusi līdz milzīga izmēra kapučdžemperiem gada laikā.

**** smagi sērīgi iecirtās tas, ka man ir jāizvelk līdz nākamajam rudenim ar to, kas ir un vasarā būtu jānopelna vēl tik pat cik šovasar (kas prasīja regulāru 13 un vairāk stundu darba dienu). Aprēķini visnotaļ bija nepareizi un te es sevi atkal varu oficiāli pasludināt par studentu - tātad nožēlojamu bomzīti, kas velk dzīvību, kāri nostaigā gar saldumu plauktiem, bet tad izlemj par labu tunča bundžiņai no kā kopā ar rīsiem sanāk divas maltītes.

Šīs ir mini ardievas visiem tiem labumiem, kurus pēdējā laikā sev atļāvu. Viens ķīniešu takeaway ir 4 vai 5 daļa mana nedēļas ēšanas budžeta. Cadbury šokolādes no Tesco ir vienkārši ņirgāšanās par ēdienu, jo, ja man tiešām gribās šokolādi tad 3 paundu vietā par divām, es par 35p varu nopirkt n-tās parastākās šokolādes LIDLā.
Rīt pēdējā nakts maiņa, kas nozīmē arī ardievas muffiniem, jo to našķi ikdienā man vienkārši nevajag, jo varu tikt pie mājās gatavotas paikas.

Vienīgais, ko domāju atstāt buržuju līmenī ir augļi. Banāni, pa reizei bumbieri, kāds mango uz atlaidi vai granātābols.

Lai gan savā ziņā labi, ka kļūdu aprēķinos atradu tagad, jo citādi beigās būtu smags iztrūkums.

Mans pēdējais buržujiskais pirkums ir sildītājs par 10 paundiem. Jā - ja man ir jāmaksā par trīs pārējo sildītājiem, tad es lieku mīksto un negrasos salt.


Un vēl viena ideja, kas šodien maisa galvu ir par vīriešiem un emocijām. Būtu vīrišķīgam ir neizrādīt emocijas?! Tiešām?!?! Jeb tas attiecas tikai uz pozitīvo kā prieks, pieķeršanās, sajūsma, aizrautība - jo tas viņus vienkārši padara cilvēcīgākus. Tādus dārgumus kā īgnums, nogurums, aizkaitinājums, neapmierinātība, vīriešu kārtas pārstāvji vis pie sevis neizvēlas paturēt.

Izlasīju bloga ierakstu par čalīti, kas 48 stundas pavadījis liftā, jo draugi nevarējuši viņu dabūt ārā,bet policija vienkārši domājuši, ka viņus rauj uz muļķi vai kā. Visbeidzot no lifta viņu izlaiduši strādnieki atjaunojot elektrības padevi pirmdienas rītā.

Viņš tur sabija bez labierīcībām un ēdiena, kas ja tā padomā ir visai morāli briesmīgi, ne tikai fiziski.

Note to myself: Nekad nelīst pamestu māju liftos brīvdienās.

Choices, choices...

Emotional or intellectual failure? Which shall it be?

Visai mokosas galvas sapes. Tada si vakar kopeja noskana.

Es saku labak izprast vecakus. To piekersanos, ziedosanos, velmi palutinat. Gluzi gan ne tada konteksta, bet tomer. Man prieksa stav kolas bundzina, kuru sobrid labprat aizsutitu uz Latviju. Tas sagadatu tik daudz lielaku prieku neka vinas izdzersana.

Sems pirmdien brauc prom. Mana sis zemes "gimene" lenam izput. Pa vienam vien vinu dzives dodas citus celus, kamer maneja paliek piekalta sejienei.

Studenta dzives vajprats. Peksni it ka esmu atbrivota no burisa. Man vairs nav jakaujas tikai par izdzivosan un jaknapinas lidz pedejam sikumam. Vismaz tadu iluziju rada papildus nauda, ko nopelnisu ar darbu. Tas nekas, ka vel nekas nav sanemts. Es jau esmu atradusi simts un vienu lietu, kur to visu notriekt. Mans sapnis par DLSR ir atdzivojies, sapnis par lcd planseti ari atdzivojies. Jau sis divas lietas vien notriektu visu manu algu un vel biskit. Tad ari jauna web kamera nenaktu par launu. Vismaz tad skats uz draugu butu kaut kas vairak par nesakarigam formam. A ja un tad vel protams jaunas sporta botas, lai varetu atkal skriet.

Un kaut kur ta visa jukli galigi piemirsies, ka es totali nokauju savu veselibu uz ta visa rekina. Ka jau tagad jutos ka pedeja lupata. Sirds klape, elpot smagi, bet man galva tikai tas, ka uz mirkli izbegsu no muzigas knapinasanas. Man ir tie sapni, kas gaida jau gadiem. Soruden pec divu gadu klusas ceribas beidzot nomainiju savu veeeeeeeeco pleyeriti ar kadiem 500 MB atminas un 2 h darbibas laiku. Lidz sim vienmer bija likusies parak liela grezniba notriekt 25 paundus lieta, kas sagadatu man prieku, nevis kalpotu basic vajadzibam ka ediens un ziepes. Un ja - ari austinas par 20 ls ir kaut kas tiiiiiiiiiiik karalisks ko nebiju atlavusies gadiem ilgi.

A ja un vienigais, kas mani visa laika,ko esmu seit izbidija lauka no manas pilsetas bija ciemins, kam griejas paradit apkartni. Prieks sevis vien ta vienmer likas mulkiga bezjedziba.

Un ta - lai ari ka man gribetos uz mirkli uzdzivot vai vismaz palutinat sevi ar ne-pirmas nepieciesamibas lietam, kaut kur fona atkal iezogas taupitaja balss. "cik ilgam laikam pietiks? Ko tu darisi, ja laicigi neatradisi darbu? Tu jau tapat esi terejusi bez savas jegas... " Un ta talak nebeidzami argumenti, lai iebaztu sevi atpakal buriti.

Man gribas pelnit, gribas lietas, bet tai pasa laika negribas ari visu muzu iesprust saja sudu bedre. Gribas stradat sava industrija, bet tam man skiet vel isti nepietiek zinasanu un prakses. Un tad nu ir - macies, macies, macies un knapinies ka muzigais students.

Mini vājprāts. Parastais. Pašienīstošais. Tas, kas pleš uz pusēm. Sanāk tāda bezgalīga cīņa ar sevi, kur puse kliedz apstājies un puse nosit viņu. Ak, kļūdīties ir cilvēcīgi? Tad man būs miers tikai tad, kad būšu necilvēks. Nelaimīgi vientuļš morālais kroplis. Tumšs pašiznīcināšanās dēmons, kas sēž, paslēpies kādā drēgnā dvēseles nostūrī, un gaida iespēju izlauzties. Sen viņam tāda nav dota, tāpēc uz kļūdām viņš izspļauj savu indi un saindē dvēseli. Tad nekāda loģika vairs nelīdz. Prāts tiek pārkliegts un vienīgā balss, ko es dzirdu, pieder iznīcībai.

Sanāk tāds nebeidzamais riņķa dancis starp prātu un viņu. Reizēm gribētos to cīņu vienkārši izbeigt, bet tas nav risinājums. Tas būtu punkts visam.

Vēl labāk. Visi mani katli ir aizņemti! Lieliski "Vakariņas top".

Man viņa nepatīk, kretinē laukā, riebjas. Man vienkārši gribas viņu no šejienes izsviest. Izmest. Pārāk pūkaini, priecīgi, jauki un mierīgi. Pretīgi, vienkārši pretīgi. Vācies!!!

Nekad neesmu ticējusi labajiem cilvēkiem, jo tādi 99% gadījumu nav. Un nē arī, ja šis ir tas viens procents man uzspļaut!