Cilvekatkariba. Tas ir ka it ka es vairs nespetu but viena. It ka vienatne palikusi par tadu ka biedu un es p
ar sarunu narkomanu.

Jaunais gads, mācību gads... Gada maiņas nozīmē pārmaiņas un pārmaiņas nozīmē pārdomas. Tāda kā atskatīšanās uz to, kas bijis ir un to, kas vēl tikai priekšā. Tas ir brīdi, kad iestājas nostaļģija par pagājušo, jo nu tas reiz ir pārciests un beidzies. Un tad jau ar visām četrām iekšā jaunajā un nezināmajā.

Jaunie gadi un mācību gadi vienmēr pavelk uz tādu dīvainu sajūtu. Gribētos uz brīdi apstādināt laiku un tur vienkārši būt. Sēdēt uz kāda jumta un vērot pasauli, kas nekustās.

Bērnība ar puķēm un jaunām klasēm/skolām bija interesanti satraucošs laiks. Universitāte ir jau daudz lielāks po par visu.

Darbs izdzēš vienu no atskaites punktiem, jo pārtraukumu un beigu īsti nav. Vismaz nav zināmas. Un tās divas atvaļinājuma nedēļas gadā neskaitās, jo atgriežoties viss ir tā pat. Darbs nemainās. Un tad dzīve iekrīt rutīnā, jo pastāv daudz mazāka iespēja uz pozitīvām pārmaiņām un dažādību.

Cilvēki - pieradums pie sabiedrības un sarunām. For f*** sake! Kas ar mani notiek? Tas ir kā pīpēt zāli - saproti, ka vairs neesi komforta zonā tikai tad, kad krājumi beidzas.
No ko attiešanas fāze.

1 diena.
Sajūta ne visai, bet man lielā mērā po, jo mani gaida duša un miegs. Rīt agrais rīts. Galvenais beigt klimt pa interneta bezgalīgajiem gaiteņiem meklējot kārtējo devu.

Izksatās ka nosacīti "vergošu" līdz pēdējam. Kad iepriekš pateica, ka būs jāiet prom nedēļu ātrāk, jo nepalieku līdz pašām beigām likās ok, bet tomēr nebiju apmierināta, ka zaudēju darba dienas naudiskā izpratnē. Bet tagad, kad tā nedēļa tomēr, ir atkal zajebs, ka knapi mantas spēšu pārvietot un ka vēl nedēļu būšu vergot pieskatot sīčus. No rītiem ceļoties 7os un 8os no rīta mani pie dzīvības turēja doma, ka tas būs vēl tikai nedēļa. It kā pozitīvo var atrast visur, bet besi arī.

Bet kaut kur nepamet doma, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Tā gandrīz vienmēr ir bijis. Rīt maiņa no septiņiem rītā līdz pieciem dienā un tad brīvība. Mans pirmais plāns ir doties pie draugiem un moš jau stumt kādas mantas uz jaunu vietu.

Moving is quite exciting, though tiring as well. Gribas ātrāk visu savietot jaunajā mini istabiņā. Dzīvoju virs gaiteņa un ieejas tā kā mana staigāšana nevienu naktī netraucēs, kas mani ļoti priecē. Negribētos kādu izbesīt dancojot pa galvu. Un visas meitenes ceram būs samērā klusas, tā kā nākamais gads izskatās panesams, lai neteiktu labs.

Un tam visam pa virsu jau trešo/ceturto nedēļu netieku vaļā no klepus un iesnām, kas mani pārmaiņus neliek mierā un nu pēc sajūtas liekas, ka lēnām sāk ieperināties dziļā plaušās. Līdz brīdim, kad tikšu vaļā no darba, šķiet būs jau pilnīgi ******** savu veselību. Mans nākamais rīcības plāns laikam ir sapirkt vitamīnus, jo neejot saulē un neēdot svaigas ogas un dārzeņus, pieņemu, ka esmu iztērējusi visas savas imunitātes rezerves.

Garīgais tāds mazliet uz pēēē nošļūcis. It kā jau iemesla nav tomēr ir. Nav. Ir. Nav. Varbūt. Laikam jau, ka tas darās tikai manā galvā. Īsti nav par ko runāt. Un tas kaut kur iekšā mazliet baksta. Dzīve ir totāli vienmuļa. Miegs - darbs - miegs - darbs - problēmas - miegs - darbs - pasēdēšana pie draugiem un kādu h - miegs - darbs - miegs - darbs un tā kā kāmja ritenī. Nebeidzami un garlaicīgi. Vēlēšanās kaut ko apgūt arī tuvu nullei. Koncenrēšanās spējas un motivācija arī nekāda.

Un tam visam pa virsu nav sarunas. Nav temata. Ir tikai divas visai nošķirtas dzīves ar nu jau visai mazu savienojumu. Nogurums, slinkums, nevērība...

Rīt cerams es beidzot varēšu doties un nokārtot savas lietas. Un tad miegs un maiņa.

Vakar bija labākā maiņa manā darba vēsturē. Otra hoteļa pavārs ir kādreiz strādājis augsta līmeņa restorānos un gatavo vienkārši dievīgi. Kā viņš pats saka, ka tikai spēlējās ar ēdienu! Tas ir kā ēst restorānā tikai par brīvu! Vakar bija seafood with pasta - nekad nebiju ēdusi tik fantastiski garšīgi pagatavotu seafood maltīti. Like es gribētu tur dzīvot tikai ēdiena pēc vien.

Un pēc maltītes man bija maiņa kopā ar vienu no jautrākajiem un draudzīgākajiem kolēģiem. Viņš vienmēr ir priecīgs un smaidīgs. And on top of that viņš spēlēja ģtāru lielāko vakara daļu. Daudzas pazīstamas dziesmas, kurām gan es gan tie pāris sīkie, kas tur bija varējām dziedāt līdzi. Like how awesome is that for a shift... Un hotelī bija totāls klusums atnāca tikai pāris sīkie un viss. Labāku maiņu laikam būtu grūti vēlēties.

Darbs morāli iztukšo un fiziski arī. Nepārtrauktā sēdēšana rada zināmu riebumu pret sevi.

It kā jau savā ziņā pat forši, jo daļā laika man maksā par lūrēšanu kompī un nekā nedarīšanu. Bet pārējā iet vaļā cīniņi ar arābiem un citiem zvēriem. Īsti nekas liels nav paveikts. Ok, viena mājas lapa, bet bez mobilās versijas un tas tā pa lielam arī viss. Skumji kaut kā. Ambīcijas bija milzīgas, bet paveiktais nu tā... Ne īpaši apmierina. Gribās wordpressu un after efektus čubināt, bet tas prasa koncentrēšanos, ko šajā darbā lai arī īsti darīt nav ko visu laiku kāds tomēr kaut ko nāk prasa, saņem, atdod un tā gandrīz nepārtraukti.

Nakts maiņa beidzot ir tas brīdis, kad lielākā daļa laika pieder man. Un tikai man. Sīkie guļ un pielējušies 18gadnieki parādīsies vēlāk.

Šodien palīdzēju saviem indiešu mājas biedriem ar viņu masters projektiem. Tā kā dienas "kaut kas jēdzīgs ir padarīts" deva vairāk vai mazāk izpildīta. Šajā gadījumā es visai daudz laika ieguldīju cilvēkos ar kuriem man nav tik lieliskas attiecības tā kā sajūta ir visai jocīga. It kā es pati būtu sev nozagusi laiku, bet tai pašā laikā es iemācījos šādas tādas lietas tā kā gluži bezjēdzīgi laiks nav iztērēts.

Laiks tiešām ir dārgums. Līdzcilvēku vērtību es lielā mērā sveru laikā. Jo vērtīgāks cilvēks, jo vairāk laika es būšu gatava patērēt. Lai arī izklausās drausmīgi - nezinu vai šie cilvēki bija mana laika vērti. Bet no otras puses gribas palīdzēt. No trešās atkal - cik daudz citu lietu es būtu varējusi paveikt, kas visdrīzāk tāpat nebūtu patiesība.

Šodien no viesnīcas aizbrauca viena krievu grupa ar viņu superīgo vadītāju. Bez viņas šeit viss ir mazliet tukšāks. Arī nakts uzraugs šodien nav tā kā lielākoties valda totāls klusums. Vadītāja, šorīt aizbraucot, atstāja man putras, tēju, šampūnus un kosmētikas noņēmējus :D
Savā ziņā pietrūks naktis, kad viņi abi pīpēja zāli un runāja muļķības, jo tajā visā bija uzjautrinoši klausīties...

-They can't use name chicken wings in KFC, cause they are not made from chicken.
-So what are they made from?
-African children. Mmmm Unganda...

Arābi katru vakaru jādzenā pa istabām un izrādās, ka 18gadnieki čalīši kāpj laukā pa logu un pa balkoniem iet uz nākamo hoteli piedāvāt seksu. Simply amazing! :D

Eh... Ir lietas un cilvēki, kas atgādina cik dzīve tomēr ir skaista. Un visur ir iespējams saskatīt pozītīvo, lai arī kā reizēm gribas pažēloties. Being able to see the good feels like a gift.

Otrā nakts maiņa pēc kārtas. Šonakt es pat vairs īsti nepūlos doties apgaitā reizi stundā pēc 3jiem naktī. Visi Saūdu Arābijas sīkie jau sen guļ. Aplējušies briti ir tie, kas taisa īsto troksi. Tas ir kā Vecrīgā... Viņi visi bļaustās, izskata stulbas piezīmes un nāk runāties.

Šajā situācijā (un diemžēl tikai šādās) ,man par laimi, mana default izteiksme ir nedraudzīga, kas nozīmē, ka viņi atkarās no manis pat ļoti ātri.

Sava stulbuma pēc aizmirsu piektdiena atdot atslēgu accommodation offisā, kas nozīmē, ka ziedošu vismaz savas 2h lai aizripotu līdz universitātei, atdotu atslēgu, atripotu atpakaļ, ielektu dušā un laicīgi paspētu uz darbu, jo rīt ir sīko check in diena, kas nozīmē gatavās šausmas, kad viņi visi ierodas barā. Maiņa sākas 10 no rīta un beidzas 8os vakarā. Kas visnotaļ nozīmē ~ 2,5 gulētas h un 10 stundu darba dienu. Officially FML. Tas par to, ka nepadomāju par atslēgu piektdien. Bet tai pašā laikā nest atslēgu rīt un maksāt par to 30 paundus arī kaut kā negribās.

Izskatās, ka šonakt būs vēl pietiekami laika, lai pabeigtu nedēļas spēles mājas darbu, kas šoreiz būs iesniegts izcili laicīgi.

Centos sameklēt kādu jauku sporta klubu, bet visos ir "lieliskās" iestāšanās maksas, kas visu sadārdzina līdz finansiāli nepieņemamam līmenim. Tā tāda maza sāpe, jo man tiešām pietrūkst iespējas morāli atslēgties.

Lēnām pārtaisu savu mājās lapu un drīz būs laiks pieķerties arī pie citiem projektiņiem, cerams.

Pēdējā laikā mani vajā vēlme kaut kur uzkāpt vai ielīst. Tā kā esmu augšējā stāvā no loga iespējams izkāpt uz nelielu jumta paplašinājumu. Tas laikam būs mans mazais dzīves prieciņš, kad beidzot būšu dabūjusi pietiekami daudz miega.

Es jau jūtu kā lēnām piezogas sirdi klapējoši/smacējošā sajūta, kas rodas, ja esmu neizgulējusies vai pēkšņi parādās fiziska slodze un rīt no rīta būs divi vienā. Tā sajūta tiešām šķiet tāda, ka mani drīz ķers sirds trieka.

Dienas atklāsme - nekad nesit kompi - viņam sāp!

Eh... Ko tik visu cilvēkiem nenodara uzmanības deficīts. Iekšējās traumas, kas laužas uz āru. Es! Mani! Man! Tas ir kā bērns veikalā pievēršot uzmanību un pārbaudot, kas salūzīs pirmais - vecāki vai viņam pašam pieriebsies?

Reizēm liekas, ka iekšējā harmonija ir gandrīz vienā vērtībā ar pašu dzīvi.

Šodien kaut kāds sentiments par dzīvi uznāca. Laikam, jo klausījos lekciju, kas parasti tiek stāstīta potenciālajiem studentiem.

Un es sāku atcerēties, kā kāds manis diezgan ausgtu vērtēts cilvēks, kamēr vēl biju Latvijā, nolika web dizainu kā studiju iespēju. Tas ir bezjēdzīgi. Vai tu vispār no tā kaut ko saproti. To pats var pagūt, priekš kam mācīties... Bla, bla, bla... Mazliet, bet pašapziņu iedragāja. Un labi vien, ka neklausīju.

Protams, nevar teikt, ka visiem dzīvē veicās un tā tālāk, bet ja es salīdzinu sevi un viņu at this point es esmu tikusi tālāk. Tas nav ne labi, ne slikti, tādā izpratnē, ka es sevi uzskatītu par labāku, es esmu šeit un tas cilvēks cīnās ar vidsskolu. Joprojām. Es teiktu, ka pat mazliet skumji, jo smadzenes konkrētajam cilvēkam man liekas, ka strādāja tīri labi. Bet nu tas tā.

Vienkārši lika aizdomāties par to, ka reizēm citi noliek mūsu ieceres un nolaupa vismaz daļu no entuziasma. Kas savukārt visnotaļ liek ieceres labāk paturēt pie sevis. Ir, protams, brīži, kad gribas visai pasaulei paziņot, bet tur ārā ir daudz skauģu un skeptiķu. Un kāpēc gan viņus barot?

Stāstam vienmēr ir divas puses un parasti mēs izvēlamies aizstāvēt to, kura ir tuvāka mūsu pieredzei.

Tā kā nu vairs Latvijā esmu tika reizēm, tad gribās aizdoties apēst kādu sushi kamēr vēl šeit esmu.
Domāts darīts.

Gan bei tieši atlaide Philadelphia maki, tad nu izvēle krīt uz šo restorānu, konkrētāk to, kas Origo.

Jau iepriekšējā reizē man tur apkalpošana bija likusies nu tāda, so so, tad kopš Ziemassvētkiem, viņu līmenis ir pašļūcis vēl uz leju.

Ieejam iekšā - "Novelciet mēteļus, lūdzu". Nu labi. Man gan nepatīk, ka man saka, ko darīt, bet nu lai būtu. Novelkam mēteļus un uzreiz dzirdu "Apsēžaties". Ēēēē... Es pati izdomāšu, kad gribu apsēsties un kur! Sajūta tāda, ka mani bez maz vai stumdītu riņķī - dari to, dari šito.

Labi, izvēlamies vietu un apsēžamies. Abi blakus vienā galda pusē. Tas taču nav nekas briesmīgs vai ne? Oficiantam gan nepatika, jo manus kociņus un soju viņš novietoja tā it kā es sēdētu nevis draugam blakus, bet ieslīpi pretī. WTF? Vai tad viņš neredz, ka es tur nesēžu? Laikam, ka nē.

Nākamais bija viņa "graciozās" sojas ieliešanas trauciņā kustības, kas noveda pie tā, ka soja nopilēja garām abas reizes. Ļoti profesionāls piesitiens viņa tā jau "patīkamajai" attieksmei. Tad nu mūs beidzot atstāj vienus.

Pēc tam jau pasūtam sushi. 2 Philadelphia un vienu savādāku izmēģināšanai. Viņš kaut ko klusi nosaka un aiziet (tas ko it kā varēja sadzirdēt bija "Paldies, ka pasūtījāt... ). Vai nu runā skaidrāk vai paklusē būtu mans vērtējums.

Mums atnes tikai 2 sushi vienu philadelphia un to otru. Tā kā viņš aizejot vēl kaut ko neskaidru nomurmina, nodomājam, ka trešais vēl tikai nāks.

Kad viņš atnāk paņemt traukus, draugs uzprasa, kur ir trešais sushi, jo mēs taču pasūtījām 3 uz ko atbilde ir "Es pierakstīju, ka tikai vienu Philadelphia". Labi mums pietiek, pasakām, ka trešo negribam un vēlamies rēķinu. Dzeramnaudu, protams, neatstājam.
p
Kopējais iespaids par apkalpošanu bija riebīgs. Vīriešu kārtas viesmīļi šajā konkrētajā Gan Bei apkalpošanas ziņā likuši vilties ne pirmo reizi. Nezinu kāpēc tieši tur tādus pajoliņus pieņem. Iespējams, ka šī konkrētā viesmīļa krievu akcents norāda un nespēju skaidri saprast latviešu valodu, kad riņķī ir kņada, bet tad varēja pārjautāt vai precizēt, jo mans draugs runā pietiekami skaļi un skaidri.

Laimīgi tikām no šī iestādījuma laukā. Tomēr savu otro Philadelphia jutāmies pelnījuši. Un tad mums radās ideja doties uz Kabuki, to, kas uz Dzirnavu ielas. Vienmēr lieliska apkalpošana un laipnas viesmīles. ( Un akcija pēc sešiem vakarā - jā mēs esam studenti.)
Ir jau mazliet dārgāk kā Gan Bei, bet savu prieciņu gribās un vienreiz pusgadā jau var atļauties.

Dodaies iekšā. Mūs sagaida laipni. Nekur nestumda un brīvi ļauj izvēlēties kur sēdēsim. Tā teikt viesmīle seko mums nevis otrādi.

Atveram ēdienkartes un tieši mūsu Philadelphiai ir akcija! Lieliski, pasūtam. Un vienu alvejas dzērienu arī.
Vēl pirms sushi mums atnes alvejas dzērienu. Divas glāzes ar salmiņiem, kaut arī dzēries pasūtīts viens. Patīkami, ka tas tiek saprast bez papildus prasīšanas. (Pēc iepriekšējās pieredzes tas tika īpaši novērtēts.)

Arī sushi tiek uzservēti ātri un bez aizķeršanās, KĀ ARĪ soja, kas tiek salieta trauciņos, pa galdu nopilināta netiek, cik jauki vai ne?
Tā nu kopīgi paēdam savus suhi un dodamies.

Kopsavilkumā:

Origo Gan Bei es tiešām vairs negribu atgriezties. Sushi nav ne vainas, bet lai es bojātu savu omu, tāpēc, ka tur ir par daždesmit santīmiem lētāk - neparko!

Pāris pēdējos gados pirms aizbraukšanas esmu ēdusi sushi pietiekami daudzos dažādos restorānos Rīgā un ,salīdzinot, šī pieredze bija līdz šim viss sliktākā un nepatīkamākā.

Kabuki savukārt vienmēr ir bijis ar patīkamu gaisotni un lielisku apkalpošanu, pat tajās dienās, kad nācās stāvēt rindā, lai tiktu pie galdiņa, jo restorāns bija pārpildīts.

Ir situācijas, kas atklāj iekšējās traumas. Mani nepamet sajūta, ka manī viena tāda dzīvo jau krietnu laiku. Liela. Un es par viņas eksistenci loģiski esmu sākusi domāt relatīvi nesen.
Ir, protams, arī daudzas maziņas, kā piemēram sveši netīri trauki izlietnē, kas kombinācijā ar "turēsim virtuvi tīru" no tā paša cilvēka manī izraisa īstāko dusmu izvirdumu. Tas tā, no reizē tīrības un netīrības apsēsta izbijuša dzīvokļa biedra.

Un tad nāk tās traumas, ko izraisa citu dusmu izvirdumi, negācijas un dzēlīgās piezīmes. It kā jau nekas dižs tas nav, ātri uznāk un ātri pāriet... Viņiem, ne man. Ar laiku man ir palicis bail no tām negācijām, kas kā trauki lido un šķīst manā virzienā. Es atpazīstu toni un situācijas, kas to varētu izraisīt. Un es darīšu visu, lai no tām izvairītos, jo man ir bail no kārtējās traumas un iekšējās sāpes.

It kā man nebūtu sava viedokļa, savu lēmumu, apsvērumu un izvēles. Izvēle ir un tai pašā laikā viņas nav, ja es gribu izvēlēties mierīgo ceļu. To ceļu, kas sevī neietver uz mani izgāztas negācijas. Es laikam nemāku cīnīties, pastāvēt par sevi. Es vienkārši bēgu un izvairos, jo tas laikam pēc dziļākās būtības ir manā dabā.

Nekad neesmu īsti cīnījusies par savu vietu tiešā "kautiņā" - neatkarīgi vārdiskā vai dūru.

Pat tagad, kad esmu sākusi to visu saprast es tomēr raustos nostāties pret - provocēt darot pa savam. No viņiem tas pazūd daudz ātrāk nekā no manis... Ja vispār pazūd. Laikam jau, gluži tāpat kā dažas citas idejas manā dzīvē, nepazūd, bet tiek noglabāts līdz nākamajai traumai.

Pati sev šobrīd liekos kā sacietējis plastilīns - minimāla pretestība līdz pirmajam pamatīgajam satvērienam.

Fantastiska īsfilma. http://www.youtube.com/watch?v=vORsKyopHyM

Es it kā saprotu, ka tā bija labāk, ka tā ir labāk. Un ka šodien viss ir atkal labi. Un man par to būtu jāpriecājas un laimīgi jādzīvo tālāk. Ķipa. Bet kaut kur iekšā sēž maza sāpe, kas par spīti visam tur paliek un kurai ir sarežģīti pārkāpt pāri. Viņa tur vienkārši sēž un grauž mani. Ne ta apvainojums, ne ta aizvainojums, ne gluži atriebība vai vēlme noslēgties pa visam. Bet es pa visam noteikti jūtu, ka mana sejas izteiksme ir tālu no laimīgas.

It looks like IMP's has gone from "Happy Christmas and New Year" into happy coading mode. :D

Šoreiz tā apziņa jau nāk daudz skaudrāk. Kā otro reizi pie zobārsta - tu jau nojaut un zini kā tas būs un tas visu padara tikai vēl smagāku. Pamest savu laimes un bezrūpības zemi un doties atpakaļ ikdienā. Tajā, kas angliski runājoša un citāda. Es gribu viņu naudu, viņu pabalstus, atbalstus, bet negribu pieņemt to zemi kā tādu. Tā ir viens liels mistrojums.

Visa dzīve jāsāk no jauna un ne jau brīdī, kad es pēc tā ilgotos.