Otrā nakts maiņa pēc kārtas. Šonakt es pat vairs īsti nepūlos doties apgaitā reizi stundā pēc 3jiem naktī. Visi Saūdu Arābijas sīkie jau sen guļ. Aplējušies briti ir tie, kas taisa īsto troksi. Tas ir kā Vecrīgā... Viņi visi bļaustās, izskata stulbas piezīmes un nāk runāties.

Šajā situācijā (un diemžēl tikai šādās) ,man par laimi, mana default izteiksme ir nedraudzīga, kas nozīmē, ka viņi atkarās no manis pat ļoti ātri.

Sava stulbuma pēc aizmirsu piektdiena atdot atslēgu accommodation offisā, kas nozīmē, ka ziedošu vismaz savas 2h lai aizripotu līdz universitātei, atdotu atslēgu, atripotu atpakaļ, ielektu dušā un laicīgi paspētu uz darbu, jo rīt ir sīko check in diena, kas nozīmē gatavās šausmas, kad viņi visi ierodas barā. Maiņa sākas 10 no rīta un beidzas 8os vakarā. Kas visnotaļ nozīmē ~ 2,5 gulētas h un 10 stundu darba dienu. Officially FML. Tas par to, ka nepadomāju par atslēgu piektdien. Bet tai pašā laikā nest atslēgu rīt un maksāt par to 30 paundus arī kaut kā negribās.

Izskatās, ka šonakt būs vēl pietiekami laika, lai pabeigtu nedēļas spēles mājas darbu, kas šoreiz būs iesniegts izcili laicīgi.

Centos sameklēt kādu jauku sporta klubu, bet visos ir "lieliskās" iestāšanās maksas, kas visu sadārdzina līdz finansiāli nepieņemamam līmenim. Tā tāda maza sāpe, jo man tiešām pietrūkst iespējas morāli atslēgties.

Lēnām pārtaisu savu mājās lapu un drīz būs laiks pieķerties arī pie citiem projektiņiem, cerams.

Pēdējā laikā mani vajā vēlme kaut kur uzkāpt vai ielīst. Tā kā esmu augšējā stāvā no loga iespējams izkāpt uz nelielu jumta paplašinājumu. Tas laikam būs mans mazais dzīves prieciņš, kad beidzot būšu dabūjusi pietiekami daudz miega.

Es jau jūtu kā lēnām piezogas sirdi klapējoši/smacējošā sajūta, kas rodas, ja esmu neizgulējusies vai pēkšņi parādās fiziska slodze un rīt no rīta būs divi vienā. Tā sajūta tiešām šķiet tāda, ka mani drīz ķers sirds trieka.