Izksatās ka nosacīti "vergošu" līdz pēdējam. Kad iepriekš pateica, ka būs jāiet prom nedēļu ātrāk, jo nepalieku līdz pašām beigām likās ok, bet tomēr nebiju apmierināta, ka zaudēju darba dienas naudiskā izpratnē. Bet tagad, kad tā nedēļa tomēr, ir atkal zajebs, ka knapi mantas spēšu pārvietot un ka vēl nedēļu būšu vergot pieskatot sīčus. No rītiem ceļoties 7os un 8os no rīta mani pie dzīvības turēja doma, ka tas būs vēl tikai nedēļa. It kā pozitīvo var atrast visur, bet besi arī.

Bet kaut kur nepamet doma, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Tā gandrīz vienmēr ir bijis. Rīt maiņa no septiņiem rītā līdz pieciem dienā un tad brīvība. Mans pirmais plāns ir doties pie draugiem un moš jau stumt kādas mantas uz jaunu vietu.

Moving is quite exciting, though tiring as well. Gribas ātrāk visu savietot jaunajā mini istabiņā. Dzīvoju virs gaiteņa un ieejas tā kā mana staigāšana nevienu naktī netraucēs, kas mani ļoti priecē. Negribētos kādu izbesīt dancojot pa galvu. Un visas meitenes ceram būs samērā klusas, tā kā nākamais gads izskatās panesams, lai neteiktu labs.

Un tam visam pa virsu jau trešo/ceturto nedēļu netieku vaļā no klepus un iesnām, kas mani pārmaiņus neliek mierā un nu pēc sajūtas liekas, ka lēnām sāk ieperināties dziļā plaušās. Līdz brīdim, kad tikšu vaļā no darba, šķiet būs jau pilnīgi ******** savu veselību. Mans nākamais rīcības plāns laikam ir sapirkt vitamīnus, jo neejot saulē un neēdot svaigas ogas un dārzeņus, pieņemu, ka esmu iztērējusi visas savas imunitātes rezerves.