Es it kā saprotu, ka tā bija labāk, ka tā ir labāk. Un ka šodien viss ir atkal labi. Un man par to būtu jāpriecājas un laimīgi jādzīvo tālāk. Ķipa. Bet kaut kur iekšā sēž maza sāpe, kas par spīti visam tur paliek un kurai ir sarežģīti pārkāpt pāri. Viņa tur vienkārši sēž un grauž mani. Ne ta apvainojums, ne ta aizvainojums, ne gluži atriebība vai vēlme noslēgties pa visam. Bet es pa visam noteikti jūtu, ka mana sejas izteiksme ir tālu no laimīgas.