Ir situācijas, kas atklāj iekšējās traumas. Mani nepamet sajūta, ka manī viena tāda dzīvo jau krietnu laiku. Liela. Un es par viņas eksistenci loģiski esmu sākusi domāt relatīvi nesen.
Ir, protams, arī daudzas maziņas, kā piemēram sveši netīri trauki izlietnē, kas kombinācijā ar "turēsim virtuvi tīru" no tā paša cilvēka manī izraisa īstāko dusmu izvirdumu. Tas tā, no reizē tīrības un netīrības apsēsta izbijuša dzīvokļa biedra.

Un tad nāk tās traumas, ko izraisa citu dusmu izvirdumi, negācijas un dzēlīgās piezīmes. It kā jau nekas dižs tas nav, ātri uznāk un ātri pāriet... Viņiem, ne man. Ar laiku man ir palicis bail no tām negācijām, kas kā trauki lido un šķīst manā virzienā. Es atpazīstu toni un situācijas, kas to varētu izraisīt. Un es darīšu visu, lai no tām izvairītos, jo man ir bail no kārtējās traumas un iekšējās sāpes.

It kā man nebūtu sava viedokļa, savu lēmumu, apsvērumu un izvēles. Izvēle ir un tai pašā laikā viņas nav, ja es gribu izvēlēties mierīgo ceļu. To ceļu, kas sevī neietver uz mani izgāztas negācijas. Es laikam nemāku cīnīties, pastāvēt par sevi. Es vienkārši bēgu un izvairos, jo tas laikam pēc dziļākās būtības ir manā dabā.

Nekad neesmu īsti cīnījusies par savu vietu tiešā "kautiņā" - neatkarīgi vārdiskā vai dūru.

Pat tagad, kad esmu sākusi to visu saprast es tomēr raustos nostāties pret - provocēt darot pa savam. No viņiem tas pazūd daudz ātrāk nekā no manis... Ja vispār pazūd. Laikam jau, gluži tāpat kā dažas citas idejas manā dzīvē, nepazūd, bet tiek noglabāts līdz nākamajai traumai.

Pati sev šobrīd liekos kā sacietējis plastilīns - minimāla pretestība līdz pirmajam pamatīgajam satvērienam.