Sviesta Ciba |

Cilvēks Spainis (

species) rakstīja,
@ 2006-04-04 14:14:00

sssssssssssssssssssssssssssssajjjjjjjjjslakka
sdfaqsfsdfasdfasdf
@#$!@#^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^%$@$@#$@#!

P.S. LAMBADAAAAAAAAAA

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

bh
2006-04-05 18:23 (saite)

Veco krustmāt, kad tu man dosi arī to manas mātes balto lakatu, kuru man šodien rādīji?"
"Tad, meitiņ, kad būsi liela, kad iesi mācībā. Tava māte arī sedzās, viņu pirmoreiz tad, kad viņu pieņēma par lielu meitu - tāpat kā, otrējo Grietu viņdien. Valkā vien tagad šos pašus manus lakatus pa skolu. Ja varēšu vēl kādu dzijtiņu savērpt, tad gan nopirkšu arī kādu no žīda: turpmāk būs man mājā vienai garš laiks."
"No kura žīda tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?"
"Tie vis, bērniņ, nav pirkti - tos man iedāvināja kāda liela kunga meita. Dievs zin vai viņas kauliņi arī jau nebūs sabiruši?"
"Vai tas, veco krustmāt, jau ilgi?"
"Ilgi, ilgi, tad, kad es biju jauna un dzīvoju tāļu no šejienes taī pusē, kur saulīte noiet. Kad būsi liela, tad kādreiz izstāstīšu. Ej, meitiņ, gar maliņu, nebried dubļos - saslapināsi kājiņas, lakatos skatīdamās. Ak Dievs, ak Dievs, kāds tas bērna prāts! nevar vien sevī noskatīties!"
"Vai skola vēl tālu, veco krustmāt?"
"Nav vairs, bērniņ, tāļu - kalniņā varēs jau redzēt. Vai esi piekususi?"
"Kur nu jau piekusu!"
"Žigla gan esi kā maza irbīte; teci vien, teci, nu jau būs jāierodas staigāt - kas gan tev zirgu dos? Saimniece gan solījās arī tevi ieņemt, kad savu dēlu vedīšot vai arī kad braukšot pretī, bet ej nu zini, vai viņiem arī gadās zirgi ik reizes mājā. Nākošu sestdien iešu gan pati tev pretī."
"Lūk, veco krustmāt, kādas tur skaistas apšu lapas uz grāvja malas piebirušas; es pārkāpšu un paņemšu kādas."
"Lai nu, meitiņ, stāv - dziļš grāvis, nevar tikt ne pāri, ne atpakaļ; iesim svētdien atkal uz kapsētu pie tēva un mātes, tur tad lasīsi, cik gribēsi, vēl skaistākas."
"Vai tad darīsim atkal vainadziņus arī, ko uz krustiem kārt? Vecie nu jau būs savītuši."
"Tad varēsim darīt vainadziņus arī, bet tagadiņ labāk pārskaiti vēl galvas gabalus, ka lai nemisas. Iesim tur līdz tam akmenim un atpūtīsimies."
Tā sarunājās ceļinieces, stāvošas viena vienā, otra otrā mūža galā, kuri mēdz savienoties it kā zelta sloksnītes gali, kad to saliec gredzenā. Tā, kura stāvēja mūža pirmā galā, bij kādus deviņus gadus veca, jautrā, bet bālnējā sejā, kurš līdzinājās gan pavēsam, bet jaukam agra pavasara rītam. Viņas apģērbs bija vienkāršs tikko ne nabadzīgs, bet glīts un no dažādām, vairāk senākos laikos pirktām drānām un lakatiem. Kājās jaunas pastaliņas, pelēkām zeķītēm. Viņas acīs bij redzama tā nepacietīgā gaidīšana, kādu sajūt ikkatrs cilvēks, kad tuvojas tam, par ko daudz dzirdējis un ko vēlējies jau sen redzēt. Turpretī viņas biedrene, kura stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mīlīgs pļaujas laika pavakars, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša negaisa padebeša. Par viņas apģērbu jāsaka gandrīz tas pats, kas par mazajās apģērbu, tik vien, ka šis bij caurcaurim biezāks un siltāks. Viņas augums bij stipri salīcis, un likās, ka tik vien spieķis, kuru tā stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt. Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati. Padusē zem segas viņa nesa maizes nastiņu un dažas grāmatas. Abas šās biedrenes staigāja savu ceļu, brīžam rokās saņēmušās, tik uzticīgi un vienprātīgi, ka neviens neiedrošinātos domāt sacelt jel kad viņu starpā šķelšanos.
Kad bij nosēdušās uz akmens, tad mazā skaitīja baušļus un ticības gabalus tik skaidri un tekoši, ka viņas vecai draudzenei neatlika nekā ko pārlabot un būt ar savu veco zināšanu pārāk; tik vien beigās pielika to, lai nesteidzoties ātri, jo tad dažu reizi sajūkot, tā ka nemaz vairs nevarot atķert. Kad vēl kādu brītiņu bija sēdējušas, tad vecā sacīja: "Celsimies nu atkal, meitiņ, un iesim tāļāk, lai nepaliekam vēlu; bet ej vien lēnām, jo man, ātri ejot, gurst kājas."

(Atbildēt uz šo)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: