What does not kill you, makes you stronger.

 Rozentāles bilde jau nu ir labākais, uz ko skatīties pirms gulētiešanas. T.i., ja saldāki sapnīši nav vēlamais rezultāts.

 Mjā, draugos stāv divas nelasītas vēstules sarakstēs - viena no piektdienas džeka, otra no Kārļa, kurš šodien izdomāja uzrakstīt pēkšņi - un man ir besis tās vērt vaļā un rakstīt atbildes. Tik ilgu laiku nekas nenotika manos draugos, pēc idejas man tagad būtu no kā mazam šunelītim no prieka gaisā jālec, bet es šitāda liekule izrādos. 

      es: [..] un vēl makarōnus, tos.. nu, tās liektās trubiņas.

      pārdevēja: Radziņus?

Kā sasmējos par sevi. Liektās trubiņas, c'mon! :D

 Vienkārši "lieliski". Tad, kad es beidzot esmu nobriedusi sākt darbu excel`ī, es to nemaz nevaru darīt. Uzdevumi ir ortus sistēmā, un ortus piedzīvo tehniskus uzlabojumus un piedzīvos tos vēl vairāk kā divas stundas, līdz ar ko nav iespējams tikt tiem klāt. Un ko lai es tagad daru? Pa dienu nolēmu negulēt, lai pa nakti nebūtu jāsēž augšā, tāpēc tagad esmu ļoti zombijiska. Nespēju iedomāties, ko citu lai dara, jo tas praktiskais darbs likās ideāla nodarbe. Jebkas cits prasītu pārāk daudz radošuma resursu vai arī būtu smagi nepietiekams.

 Rīts sākas ar pasmiešanos par sevi. Vakar cītīgi rēķināju matemātiku līdz tai stadijai, kad viss jau kļūst visnotaļ skaidrs. Mierīgu sirdi liekos gulēt, mierīgi no rīta pamostos un eju uz skolu pārrakstīt matemātikas k/d, kurā dabūju neieskaitītu. No viņas vārdiem biju sapratusi, ka kļūdu labojuma uzrakstīšana un iesniegšana nozīmē atļauju pārrakstīt darbu. Nu vismaz tas ko viņa teica, bija šiem ļoti līdzīgi vārdi. Acīmredzot, man tobrīd bija uznācis kāds saprāta gļuks. Lai vai kā, tātad, aizeju uz skolu, apsēžos pirmajā rindā pie paša  pasniedzējas galda, jo pārējās bija aizņemtas, izvelku savu formulu lapu un sēžu laimīga. Šajā brīdī seko dialōgs -

 Labrīt un lai Tev jauka šī diena! :)

 Ar visu to, ka aizgāju gulēt trijos, aizmigu stundu vēlāk un cēlos pirms sešiem, jūtos visnotaļ labi. Galveno lomu šeit laikam nospēlēja fakts, ka biju dušā, kurā apstājās laiks. It was like, ilgāk nekā parasti, respektīvi, vairāk kā stundu, bet patiesībā tā bija tikai pusstunda. Tagad sēžu ar savu rīta latte-wannabe kafiju un joprojām brīnos, kā tas bija iespējams. Un pie viena novērtēju viegluma sajūtu, ko sniedz dzīvošana vienai. Kad esmu tikai es, un varu mierīgi, dvielītī ietinusies, sēdēt dīvānā un dungot līdzi dziesmām. Skolu gan paredzu garu un jauko rīta sajutu apēdošu.

 Heh, dīvaini tomēr, cik ļoti man kā rūdītai pūcei patīk agrie rīti. Vienīgā problēma - pārvarēt gultas tik ļoti lielo pievilkšanas spēku. Ja tas izdarīts un ir pietiekami daudz laika, rīta cēliens kļūst baudāms pats par sevi.

 Whew, vakar vakarā iesāktais praktiskais darbs Excel`ī tika mega tempā un besījoties tik ļoti, ka peli vienubrīd aizmetu prom, pabeigts. Termiņš iesniegšanai - 23:00. Es ielādēju 22:57 pēc sistēmas laika, procesā ļoti cerot, ka faila pārnešanas no portatīvā [jo tam nav neta] uz stacionāro un iesniegšanas laikā nenotiks kāda aizķeršanās. Kad no sākuma portatīvais nepieņēma pleijeri, man jau bija viegla panika. Neko citu nebūtu laika atrast un izmantot. It kā jau tikai iknedēļas darbiņš, bet vienu es jau neesmu paspējusi nodot... Iekšējais perfekciōnists neļauj palaisties. 

 Omg, nomocījos pamatīgi, bet atguvu kontrōli pār savu sap... sačakarēto [es parasti neizsakos necenzēti, bet šajā gadījumā nervi netur] Linux`u. Tagad jāizdomā, kā fakino netu pieslēgt. Nudien, WixXP kā sekundārās OS mājasdarbiem datōros un programmēšanā + spēlēm uzstādīšana nebija laba doma. Procesā viss cietais tika izslaucīts, respektīvi, izdzēsās visa infō un viss jātaisa pa jaunam. Labi vismaz, ka gandrīz visi dati joprojām bija no mājas stacionārā datōra. Tad vēl pēkšņā parōles nepieņemšana nākamajā dienā. Nu un nets, protams, šeit vēl aizvien neiet. Win iet, tā ka datōra vaina tā nav. Eh, fun, fun, fun.

 Upd. Yessss, ir skaidrs, kas netam vainas. Salabot gan varēs tikai Rīgā, kur neta vadu ņem pretī.

 Īstenībā es esmu baigais malacis. Nupat, kāpjot augšā pa trepēm, man pretī izskrēja tāds gandrīz liels vilks, un man pat nebija nekādu baiļu izraisītu reakciju. Nekā, mierīgi pagāju viņam garām, kamēr šamais ap manu maisu ostījās, līdz saimnieks viņu apsauca. Tāpat arī šodien sanāca noiet garām milzīgam rotveileram, kas gan bija pie pavadas, bet bez uzpurņa - the same. Un tā jau kopš vasaras beigām.
 Salīdzinājumam pavasarī bija epizōde, kad, ieejot Uzvaras parkā un ieraugot, ka gabaliņu preikšā savā vaļā kopā ar saimnieku pastaigājas liels un melns zvērs, es apgriezos un gāju atpakaļ. Panika toreiz bija līdz asarām.
 Tā, lūk. Kopš sadraudzējos ar Baibiņas suni, man ir ļoti veiksmīgi izdevies sevi beidzot pārliecināt, ka suņu galvenais dzīves uzdevums nav klupt man virsū pie pirmās izdevības and shit like that. Pirms kaut kādiem astoņiem, laikam, gadiem iegutā fōbija ir pārvarēta. :)

 Ekskursija uz Rimčika galveno noliktavu bija pat tīri interesanta. Tagad zināšu, kā lietas tur notiekās.

 Hokeja komentētāji gan šodien kaut kādi galīgi neentuziastiski. Vai arī man tikai tā liekas?

 Ņemu savus vārdus atpakaļ par to, ka brālēns nesprādzē bērnus mašīnā. Sprādzē, es tik tāda muļķadesa, ka nepamanīju to sēdeklīšu stirināšanas sistēmu vakar. Bet visādi citādi ir ļoti forši tā aizbraukt uz Jelgavu, izpildīt m/d datōros un nākamajā dienā braukt atpakaļ ar vešanu no mājām līdz mājām lieliskā autiņā, turklāt Audi, lol. Vispār jāmēģna ar laiku kļūt par komunikablu cilvēku, lai varētu i' pie viņiem, i' pie māsas ciemoties, kas sev līdzi nestu gana daudz labumu. Nenoliegšu, po žizņi esmu egoistiskais altruists. Lietišķajā komunikācijā ievadlekcijā stāstīja par motivāciju dažādiem komunkācijas līmeņiem un tā, un sapratu, ka šis ir tieši tas pamats, uz kā es lielākoties [ne-]veidoju attiecības ar cilvēkiem.
 Par ikdienu runājot, nākamā nedēļa pārmaiņas pēc pat solās būt interesanta. RTU rīko ekskursju nedēļu, tā nu es esmu pieteikusies iečekot Rimi Latvia štābu, Latvijas Banku un AirBaltic. Vēl ir brauciens uz diviem Ventspils iestādījumiem, bet uz to vēl nav zināms, vai tikšu. Labākais ir tas, ka viss ir par velti. Es varbūt esmu dīvains cilvēks šajā jomā, bet mani vienmēr ir interesējis, kā viss strādā īstenībā, aiz klientu zōnas. Smieklīgi, bet, kad ceturtdien biju Dolē*, man likās forši, ka tiku uz noliktavām. :D

 *Vispār jau man bija prieks, ka vispār biju Dolē, ko jau sen gribēju apskatīt kā laikam senāko t/c Rīgā. Nezinu, kurš patiesibā bija pirmais, bet pēc reklāmām no bērnības, kurās atceros tikai Doli šajā objektu kategōrijā, man ir radies tāds iespaids.

 Ps. Huh, Dole tomēr ir senākais, kā tikko noskaidroju! "1997. gadā, kad tika atvērta «Dole», tas bija pirmais tirdzniecības centrs Latvijā, kas atbilda Rietumu standartiem." (http://www.dole.lv/lv/par-doli)

 Un pilnīgā offtopikā es nesen pēkšņi sāku dziedāt All I want for Christmas. Uzliku, lai kompī skan, pasaudzēju kaimiņus.

 Izskatās, ka man sāk augt gudrības zobs. Varētu teikt: "kļūstu gudrāka beidzot, ha", bet šis nav tas gadījums... Pat ne sāpju dēļ. Palasījos netā, kā citiem ar gudrības zobiem ir gājis, un actually sāku raudāt aiz bailēm par to, ka man varētu nākties raut to ārā. Cik nu varu aplēst, vietas zobam tur ir visai pamaz. Ļoti ceru, ka kļūdos. Nu ko, paļubomu jāiet pie zobārsta.

 Lai cik neticami tas nebūtu, aerōbikā gandrīz aizmigu, tik ļoti vienubrīd nāca miegs. Šodienas divas lekcijas vispār bija lielisks trenniņš neaizmigt. Atskaitot minūtes mārketingā, kad es domāju par to, kā atnākšu mājās un cepšu sīpolus. Ārprātā gribas tādus garšīgus, labi saceptus [kādus es nemāku uztaisīt]. So, rezultātā sākšu taisīt, piededzināšu un tad slīcināšu bēdas ābolu sulā, jo to arī ārprātā gribas. Nez ko organismam vajag no tādas kombinācijas?
 Un rīt ir oficiāli brīvs, mm. No rīta varēšu čillā celties pati bez modinātāja, lēnā garā kaut ko darīties, un tad vakarā jābrauc dīvāns skatīties. Paklāju arī atvedīs. Heh, dzīvoklis pamzām kļūst tik ļoti kulturāls, kādu agrāk, pirmajā reizē te ienākot, ne tuvu nevarēja pat iedomāties.

 Ps. Šodienas mikroekonōmikas lekcijā sapratu, ka ekonōmika tomēr ir viena sasodīti ciniska zinātne. Nu vismaz šobrīd man tā šķiet.

 Faaak, kā šovakar ļoti sagribējās skatīties Hausu, tā arī noskatījos visas četras svaigākās sērijas. Ar seriāliem man ir tā, ka nespēju skatīties pa vienai sērijai nedēļā, tāpēc jaunas sezonas neskatos, kamēr tās nav iznākušas pilnībā, un tad man ir maratōns. Nu un tagad ta' man būs vēl grūtāk gaidīt sezōnas beigas vai vismaz pāris nedēļas, lai nav viena pati nieka sērija. Hauss tomēr ir labs seriāls. :/
 Un vēl tāds viens tāds maziņš sīkumiņš - ir pustrīs naktī. Trešdienas būtībā ir vienīgās dienas, ko kavēt nu galīgi nevajadzētu, tāpēc mani mazliet māc šausmas par to, kā/vai celšos no rīta. Tā jau knapi spēju izlīst ārā pēc normālām miega stundām. Šoriez man ir... khmm... sešas, kas manos Rīgas dzīvesveida apstākļos ir maz.

 Eh, šodien redzēju savu reālistisko sapņu Audi - kupeja, sudraba, ar diskiem, kas man pārmaiņas pēc pat patika [tas ir retums], un melnajām gaismām. Tīrs un smuks. It kā jau nekas īpašs, jā, bet reālās dzīves apstākļos tā ir tieši tāda mašīna, kādu gribētu, ja nu, nedod Dievs, ar Audjiku kas notiek.
 Ps. Ja jau par mašīnām, tad par mašīnām. Vakar, meklējot tētim elektrōniskās cigaretes, uzgāju Audi šķiltavas. Nasing spešal, bet aaaaw tik un tā.

 Īstenībā, bļ, vīns filmas My best friend's wedding otrajā pusē nebija laba doma. Gan tāpēc, ka topiks pārāk persōnīgs, gan tāpēc, ka pēdējoreiz šādā stāvoklī no vīna mājās Jelgavā biju, kad viņš bija te... Vpročem, atkal gandrīz salūzu.
 Gribu to pateikt viņam. Bet nevaru. Life sucks. Skaidrā es esmu spējīga apmānīt pat pati sevi, ka viss ir labi, bet ne pēc pudeles vīna. Bet vīns izies, un es atkal smaidīšu pasaulei, melojot arī pašai sev, ka viss tiešām ir kārtībā.

 Izbraucu šādās tādās darīšanās un atceļā nenoturējos, neizmezdama nelielu līkumiņu. Šobrīd labprāt aizbrauktu vēl vienā tādā tripā uz Ventspili kā vasaras beigās. Ne tāpēc, ka piedzīvojums, ne tāpēc, ka Māris, ne tāpēc ka Venstpils, bet - braukšanas dēļ. Toreiz man jau bija mazliet apnicis visu laiku šoferēt, tāpēc stūrēja viņš, taču tagad es oi kā gribētu pati braukt.
 Heh, bet ar visu to, ka pie stūres tieku reizi pāris nedēļās, un to pašu nedaudz, esmu atradusi braukt ekonōmiski. Tagad man ir ātrums, uzrāviens, strauja bremzēšana... Un tā sasodīti labā brīvības izjūta.