Izbraucu šādās tādās darīšanās un atceļā nenoturējos, neizmezdama nelielu līkumiņu. Šobrīd labprāt aizbrauktu vēl vienā tādā tripā uz Ventspili kā vasaras beigās. Ne tāpēc, ka piedzīvojums, ne tāpēc, ka Māris, ne tāpēc ka Venstpils, bet - braukšanas dēļ. Toreiz man jau bija mazliet apnicis visu laiku šoferēt, tāpēc stūrēja viņš, taču tagad es oi kā gribētu pati braukt.
 Heh, bet ar visu to, ka pie stūres tieku reizi pāris nedēļās, un to pašu nedaudz, esmu atradusi braukt ekonōmiski. Tagad man ir ātrums, uzrāviens, strauja bremzēšana... Un tā sasodīti labā brīvības izjūta.