What does not kill you, makes you stronger.

 Heh, bet tai pat laikā jau tad trīs piezīmes, ka nav līdzi stundai vajdzīgais un vienā piektdienā joprojām nebiju sarakstījusi stundas tai nedēļai. Sounds like me.

 Heh, vēl dabūju freaky sajūtu, dejojot ar onkuli, jo viņiem ar tēti ir absolūti līdzīgas acis un deguni.. Dažas reizes salikās, ka ar tēti dejoju.

 Njā, bet pats tētis atceļā labo frāzi izmeta. "Jā, starp citu... Es tevi vēroju tagad... un... nu nevajag badoties, labi?" Sašutuma pilnā balsī, protams, paskaidroju, ka tā nav badošanās [c`mon, visu vasaru maz ēdu un efekta nekāda takš], bet gan obligātā aerōbika divas reizes nedēļā. Es un badoties? Lol. Taču blūzīte, kas vēl vasarā bija tā normāli pieguļoša, šodien likās maisveidīga. Es ko, tiešām zaudēju apmērus?

 Jau kuro reizi pāriecinājos, ka man tiešām patīk matemātika... Bet līdz brīdim, kamēr vēl saprotu, ko [varētu] darīt. Sēdēt un blenzt virsū piemēram gan nav forši. Un tomēr ar pārtraukumiem viss šis vakars no kādiem pieciem pavadīts matemātikā. Ir ok.

 Joprojām sarakstos ar to, nu, nesen iepazīto no B/Malfoja pasākuma. Šovakar viņš bez jebkādiem sarkasmiem pateica, ka viņam patīk tas, ka izmantoju "ō". Patīkami. :)

 Trešdienas vispār komplimentu dienas. Kādā no nesenajām tirgzinību lekcijām pasniedzēja lekcijā pateica, ka esmu "smuka meitene", un šodien otrajā trešdienu lekcijā profesōrs arī, teōrijas ilustrēšanai ar piemēru teica "un otrajā pārdevēja ir, teiksim, re kur, skaista meitene". Viņš mani šodien vispār čakarēja, beigās pat apsolīja vairāk jautājumus līdz nodarbības beigām vairs neuzdot. :D Dzīve pirmajos solos tomēr ir interesanta, ja runa par tīri lekcijām.

 "Students - pēc augstskolas beigšanas saprot, ka strādāt varēja arī pirms pieciem gadiem." 

 Pārkārtoja virtuvi, pārvilka virtuves galda vaskadrānu no vecas, bet foršas uz jaunu, bet nesmuku, saprika visādus jogurtus un sieriņus, kas man vispār nafig nav vajadzīgi. Garīgais tā jau zem nulles bija, te vēl šitais viss bez jebkāda brīdinājuma... Sačakarēju viņiem garīgo pamatīgi, līdz asarām, tgd viņi aizbrauca, bet c`mon, fuckin brīdināt mani vajag!! Jā, viņiem ir atslēgas, jā, viņi par dzīvokli maksā, jā, viņi ir mani vecāki, bet - ja ir norunāts, ka dzīvoklis ir man, tad uzgāzties šitā, sadarīt viskaut ko pa savam un gaidīt, lai paldies vēl pasaku, man nešķiet īsti forši. 

 Sākot jau ar pēcpusdienu Rīgā, tad braukšana uz Jelgavu un galu galā došanās uz Studentdienām @ ZOC. Ar Māri, yeah. Un lai arī kāds kretīns viņš no sākuma nebūtu bijis, sirdij par to ir smagi nospļauties. Nu, viņš vienubrīd, kad aizgāju uz wc, aizgāja kopā ar kaut kādiem čomiem, lai arī bija apsolījis gaidīt turpat.. Vēl pāris sīkumu, bet tas tā, no sešām stundām pirmās divas vai mazliet vairāk. Toties šito visu atsvēra dejošana ar vienu džeku, kurš mani uzlūdza. Jo tas bija ideāli, tiešām. Man vēl nekad nebija tik ļoti saskanējis ar kādu dejojot, lai arī abi apgalvojām, ka patiesībā nemākam dejot. Parasti ir jāpiedomā, nelielas kļūdiņas gadās, bet ne ar viņu. Viņš pat izdarija šitā, ko es vienmēr biju gribējusi piedzīvot.. Bet kas pats labākais - viņš izskatījās tiešām skaisti. Un ja jūs zinātu, kā es sevi domās klapēju par to, ka sidra iespaidā uz iepazīšanās repliku atbildēju ar smaidīgu "vai nav vienalga?"! Vēl joprojām, btw. Pēc tam visu vakaru viņu ar acīm meklēju, neatradu. Eh, mēs taču vēl kādreiz satiksimies, vai ne? Vai ne..?

 Nu un tad atpakaļ pie Māra... Saskrējāmies ar Garo atkal. Viņš taču man neticēs, ja joprojām teikšu, ka neesam kopā. :D Starp citu, kas mani ļoti pārsteidza - es jutos normāli, viņu redzot. Pirmajās sekundēs atmiņu uzplūds par notikumiem dārzā, bet visādi citādi bija ok. Mazliet vēlāk, kad pēkšņi attapos pazudusi un atkal uzskēju viņam virsū, aiz paraduma pat uzliku roku viņam uz krūtīm, jautājot, vai viņš nav Māri redzējis. Heh, un man vēl likās, ka būs galīgi traki. 

 Bet Māris arī labais. Atceros, ka brīnījos par Rīgas svētkiem, bet pat Jelgavā, studentu pasākumā, viņš, lai arī ne visu laiku, tāpat uzvedās tā, it kā mēs būtu kopā. Un ne tikai dejojot. 

 Un tad piecos no mainfloor skatuves atvadījās līdz  nākamajam gadam, mēs devāmies prom. Fakin bezgalīgas 40 minūtes vilkāmies līdz manām mājām lēnā zigzaga kustībā. Lai arī pēc biežās būšanas Rīgā man Jelgava bija sākusi šķist pagalam maziņa, totāli ņēmu savus vārdus atpakaļ. Likās vieglāk apgulties kādā mīkstākā zālītē un atslēgties, nekā turpināt iet. Labi vismaz, ka man nebija auksts, atškirībā no viņa. Nabadziņš, mani siltie cimdi viņam arī nederēja. Lai vai kā, pateicu, ka mājās viņu vienu tādu nelaidīšu, lai paguļ pie manis kaut vai stundiņu, un, kā par brīnumu, viņš teica, ka "tas būtu jauki". Un tā mēs arī gulējām... piecas stundiņas... ar vecākiem otrā istabā. Labi, ka man ir aizslēdzamas durvis. No rīta laikam skats vecākiem, kas sēdēja virtuvē pie brokastim, bija ideāls, kā manā vietā no istabas iziet Māris. Es gan arī pēc brītiņa nācu, lai arī cik ļoti negribējās. Negribu zināt, ko viņi padomāja, lai arī pilnīgi nekas nenotika, tikai gulējām. Lāgā neatvadījos, jo tētis pa vidu maisījās, vienkārši pagriezos un gāju atpakaļ uz istabu. Protams, dabūju iekšā par to, ka tik brutāli izdinu Māri ārā, pat kafiju nepiedāvāju. Bet pie kafijas vēl atgriezīšos... 

 Tātad, pēc kādām piecām minūtēm Māris zvana, lai nonāku lejā viņam aliņus atdot. Uz ZOC mūs bija aizvedis mans tētis, nu un tā kā ārā gāza un pieveda tieši klāt, viņš atstāja tos turpat volvō. Atdevu, pagājos mazu gabaliņu ar viņu kopā. Nu tad par kafiju - viņš jautāja, kas būtu bijis, ja būtu palicis. Vai baigi jautājumus uzdotu u. tml. Un pajautāja, kā B/Malfojs pret Baibiņas vecākiem izturas. Man totāls wft, tā jau zombijiski jūtos, un te vēl šitādi jautājumi... Tagad domāju, cik epic būtu bijušas 18. novembra svētku brokastis ar vecākiem un Māri. Kaut gan viņam jau nekas, ar manu tēti viņš tāpat labi saprotas. Es tur laikam vienīgā justos neērti. 

 Ak, jā, un mamma laikam domā, ka mēs tur pārgulējām or smth. Pa dienu viņa izmeta repliku, ka теперь взрослая уже. Bet nu to, ka viņuprāt esam kopā, var teikt pilnīgi droši. Tas nozīmē, ka tētis Māri pieminēs bieži, ļoti bieži.

 Izlasīju šo draugos un sāku domāt, kāda tad manās atmiņās ir labākā diena ever. Stulbi, bet pirmais, kas iešāvās prātā - tā diena pie jūras šovasar... Viņš nav mani pelnījis, seriously.

 Tā es sāku rakstīt referātu un visus pārējos darāmos darbus, jā.

     a) "Jāved pie elektriķa uz Rīgu"

     b) "Ja es zinātu, pats būtu salabojis"

     c) "NU NESTRĀDĀ KAUT KAS!!!"

un uz maniem izmisīgajiem mēģinājumiem paskaidrot, ka es tikai gribu zināt, kas VISPĀR notiek, nu, kā tā problēma reālajā dzīvē izpaužas, saņēmu pretī pārmetumus, ka man tik izdomāt kaut kādus jautājumus un tad iekrampēties un nelikt mierā, un ka vispār bāžu savu degunu iekšā, kur nevajag u. tml.... C'mon, Volvō tomēr ir pa pusei arī mana mašīna, ir taču tikai dabīgi, ka mani uztrauc, kas ar to notiek. Gandrīz pie mājām es beidzot saņēmu atbildi, ka "NU ELEKTRĪBA RAUSTĀS, NU!!!!! UN VISS, BEIDZAM TĒMU, APNIKA JAU!!!!". Jāpiebilst, ka visu laiku biju runājusi klusā un mierīgā balsī, pretēji arvien pieaugošajam viņa skaļumam. Piemetot raudulīgo mēneša dienu ietekmi klāt, ļoti, ļoti, ļoti daudz nervu vajadzēja, lai turpat uz vietas neapraudātos. Tās bija briesmīgas trīs minūtes brauciena mašīnā, un es tagad sēžu savā istabā un raudu. Iešu ārā pastaigā, bļe, te pīpēt nevar, bet bez pāris cigaretēm vakars stabili būs neizturams un uz asaru robežas.

 Nākamā lieta, ko apjēdzu, bija gandarījums, ka nolēmu visu labot tomēr, aizrakstīju atvainošanos. Redzēs, kā būs. Ja arī nebūs, tad nekas... Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. :)