What does not kill you, makes you stronger.

 Ir tik sasodīta bezspēcības sajūta, skatoties, kā caur sienu nepārtraukti sūcas ūdens un pil, pil, pil. Un galvenais, ka nekas nav izdarāms, var tikai aiziet izliet pilnos traukus. Vai arī ar tāpat slapjo lupatu uz brīdi noslaucīt peļķes uz palodzes. Pārvaldnieks solīja šodien noteku tīrīt. Viņam jau viegli teikt, lai paciešamies, viņš laikam augšējā stāvā nedzīvo.

 Jaunais gads sagaidīts, jā. Vakar uzradās piedāvājums braukt uz Ožiem.. par ko pati stāvā sajūsma nebiju, tāpēc ļāvu Baibiņai vienai braukt un pati nolēmu kaut vai iet ar Filozōfu dzert. Pusstundu līdz vilcienam es runājos ar sevi spogulī, atcerējos, ko biju sapratusi pēc trešdienas nakts, un izdomāju, ka jābrauc. Paspēju izdarīt visu, ieskaitot pilnīgu sataisīšanos un naudas noņemšanu no kartes, un satiku viņu stacijā pēc divdesmit minūtēm. Sociōnikas testā tomēr par mani bija rakstīts patiesākais teikums ever - "nesteidzas, bet neko nenokavē". Un tā es aizbraucu uz Ozolniekiem... lai pēc divām stundām sarunātu piemešanos braucējam uz Rīgu. Jauno gadu sagaidīju, ejot cauri Vecrīgai.

 Diena pēc trešdienas. Pēdējās divas naktis neesmu gulējusi savā gultā. Aizvakar paliku pie Kārļa, vakar pēc Krekliem devāmies pie džeka, kura laukos Jāņus svinējām. Katru reizi, ejot uz Krekliem, škiet - nu kas tad vēl var notikties..? Yeeeeeah. Pāris vienkārši dejas, tad daudz dejas ar džeku vārdā Egīls, kurš teica, ka es esmu ļoti smaidīga un mans smaids pievelk cilvēkus. Ar viņu tiešām bija interesanti, viņš bija skaidrā un likās jauks/oriģināls, tāpēc ceru, ka nebūšu viņu aizvainojusi ar savu vēlāko uzvedību. Jo, kad teicu ka esmu nogurusi un iešu pie draudzenes, viņš atbildēja, ka tad jau vēl sadejosimies. Ar viņu es tā arī vairs nedejoju. Toties padejoju ar vienu citu džeku netīšām viņa acu priekšā, kas vēl bija nevainīgi... salīdzinot ar to, kas aizgāja pēc kāda laiciņa, kad uzaicnāja Jāņu džeks un tā arī gribēja turpināt dejot ar mani. Vakara nejēdzīgākais moments - kaut kādas eksperimentālas kustības laikā es nokritu, atsitu pakausi pret ķebli un degunu pret viņa galvu. :D Aizgājām malā pasēdēt, es viņam klēpī, viņš mani apskāvis un tā arī nosēdējām, kamēr man palika normāli. 

 Kā man visvairāk pietrūkst no attiecībām? Tās lieliskās miera un veseluma sajūtas, kad guļam, cieši apskāvušies. Ko tik es šobrīd neizdarītu, lai varētu tā pusstundiņu pagulēt. 

 Man būs jāizvēlas starp Rīgu un Jelgavu. Ne šodien, ne rīt, bet nākamā gada laikā. Vai nu man tiek nopirkts dzīvoklis Rīgā, bet vecāki atrod sev lētu un klusu īpašumiņu... Vai nu es palieku Jelgavas dzīvoklī, bet vecāki tāpat brauc prom. Mamma jau kādu laiku bez darba un arī vēl bez pensijas, tētim darbs tiks nogriezts tuvākajā laikā. Nauda vēl ir, bet pēc tam... būs jādomā, kā greznību pamazināt. Un es tiešām nezinu, vai gribēšu tā pārcelties uz Rīgu bez jebkādām naktsmājām Jelgavā...

 Wow, rīta pārsteigums.

 Nu ko, Kārlīc atkal prasās uz tikšanos... un šoreiz tiešām varu&spēju aizbraukt. Nedēļā, kas tikko sākusies, vismaz līdz gada beigām nav dienas, kurā nebūtu kas ieplānots. Nu labi, atskaitot Vecgada dienu. Bet tāpat patīkami, salīdzinot ar parasto nīkšanu bezdarbībā.

 Un es arī beidzot atgriezos mājās. Vakar sazinājāmies ar Māri, abiem, protams, gribas kaut ko. No sākuma sarunājām uz Ōperu, bet tas bija tik liels fail, ka, aizgājām uz Tōnusu. Cilvēku kādi divdesmit, ieskaitot apkalpojošo personālu,  un vienīgais alus pēc bārmeņa vārdiem bija 0,33 l Corona pa 2,20. Nu tak sviests. Vecais labais Tōnuss gan ar katru reizi kļūst arvien mājīgāks. Plus aliņi, karstvīns, šņabīc... Šoreiz palikām gandrīz līdz pašām beigām, vismaz no pīpētavas gaitenīša mēs bijām pēdējie, kas izgāja ārā un aiz kuriem eja tika aizbīdīta pavisam ciet. Atceļā čīsktēju, ka negribu uz mājām, viņš arī nē, uuun tā mēs ar vilcienu sešos no rīta devāmies uz Rīgu pie manis. Labi tomēr, ka ir tukšs dzīvoklis un pieejams/pazīstams džeks. 

 Tas nemaz nebija smieklīgi, kā šodien, kad gaidījām autobusu uz staciju, uzradās tas džeks no trešdienas, kur nu. Uz to pašu autobusu. Aizgriešanās ar muguru nelīdzēja, tāpat ieraudzīja un pienāca klāt, bet vismaz gan sasveicināšanās, gan atvadas vairs ir tikai vārdiskas. Labi, ka viņš nedevās uz Jelgavu, a to vēl moš ceturto dienu pēc kārtas sanāktu satikt. :D

 Yeeeah, bijām ar Baibiņu uz Krekliem trešdien, bijām. Dejojot saskatījos ar vienu džeku vairākkārt, mazliet vēlāk viņš mums pievienojās, un kaut kā uzreiz, pārmijot pāris frāzes ar visu pieliekšanos klāt, lai labāk dzirdētu, mēs sākām dejot divatā... un tad pēc kāda brītiņa - skūpstīties... Yeah, laikam sanāca netīšām Baibiņu pamest ar viņa draugu, lai arī vēlāk viņus sameklējām. Tā arī visu atlikušo vakara daļu pavadījām kopā; mājās četratā braucām, jo atklājās, ka viņi dzīvo turpat netālu, līdz ar ko arī tikām pavadītas. Šovakar, protams, ielūdza pie sevis. Sekas nemaz nebūtu paredzamas, ja aizietu, kur nu...

 Njā, būt lidojošai vārnai man patika labāk. No šīsnakts pēdējais, ko atceros, bija kaut kāda psiholōģiska drāma, ne sapnis. Skolā dzīve bija vēl sūdīgāka, jo mani atcually apsmēja par to, ka esmu tāds outsiders. Bija pat epizōde, kurā kaut kādas meitenes man atņēma mapi, jo tajā bija ne tikai studiju materiāli, bet, acīmredzot, arī kas dienasgrāmatai līdzīgs un zīmējumi. Parkā, kas izskatījās pēc Rainīša, iznāca nejauši satikties ar bijušo fizikas skolotāju, kurš gan izskatījās sakrustots ar Einšteinu. Viņš pastāstīja, ka pa pilsētu klīst reāli izsmējīgas baumas par mani, par kurām viņš no sākuma ļoti piesardzīgi runāja, jo nezināja, vai tās gadījumā nav patiesas. Kad es uzstājīgi jautāju, kādas baumas, jo nevarēju izdomāt, ko vaētu būt sadarījusi, vienu piemēru viņš parādija prezentācijā uz turpat uz vietas uzradušos baltā ekrāna. Tajā bija parādīts, kāds lūzeris esmu sportā, proti, manas divspēles ar kaut kādu izlases basketbōlisti rezultāti. Es - 9, viņa - 9***, heh. Es sašutumā kaut ko sāku rēķināt, tjip, ka tas reāli nav iespējams, bet viņš tik atkārtoja: "Bet tevi pazīst, tevi pazīst, iedomājies - VISI par tevi zina!"

 Jauki, ka otrajā dienā atmiņā ataust arvien jaunas epizōdītes.

 Kaut kāda klubošanās čakra atvērusies, goda vārds. Vakar ar Baibiņu ap trijiem no Krekliem braucām prom, šodien četros no Tōnusa, un abas reizes man bija tāds party mood, ka vēl stundu vismaz uz dancefloof`a mierīgi būtu varējusi palikt. Šodien it īpaši. Laikam pārāk sen nebija būts, enerģija sakrājusies [vai arī aerōbikas ietekmē tās apjoms palielinājies].. Tuvākajā laikā stabili gribēšu visai intensīvi uz klubu - cerams, ka pēc tam pāries. Toties šovakar bija pāris reizes, kad es tāāā atbrīvojos, tāāā aizmirsos un dejoju, pilnīgā pofigā, ka apkārt kaut kas vispār ir. "I throw my hands up in the air sometimes, saying ay-oh, gotta let go.."( Mazliet par vakardienu un daudz vairāk par šodienu )

 Ui, kā dabūju pastresot nupat. Totāli biju aizmirsusi parōli šeit Cibā, jo to nomainīju pirms laba laika un tāpat negāju no sistēmas ārā ikdienā. Šodien vajadzēja, nu un tagad taisos logoties sitēmā atpakaļ iekšā... un tā parōle, kas man likās, ka bija īstā, nestrādāja. Lōģiski, duh. Izmēģināju visas citas iespējamās parōles un to variācijas, ko lietoju.. arī nestrādāja. Nu ko, spiežu, lai uz ē-pastu sūta.. Bet viņi neraksta, uz kādu adresi parōle tiek izsūtīta! Izmēģinājos visas savas e-pastkastītes, nevienā nekā nav... Nu viss, jau domas par pasaules galu. Pēdējais cerību stariņš uzspīdēja, kad iedomājos ieiet no telefōna [izmisīgi cerot, ka nebūšu kaut kādā veidā izlogojusies arī no turienes] un paskatīties, kāds ē-pasts man Cibai ir pierakstīts. Jēziņ, tā bija adrese, par kuras eksistenci es biju aizmirsusi jau vismaz pirms gada. Līdz ar to, protams, tā ir beigta, nevarēju atcerēties atbildi uz drošības jautājumu. :D Tāpēc arī galu galā nācās no telefōna mainīt ē-pastu iestatījumos, un tagad es beidzot esmu laimīga tikusi iekšā savā Cibā un nomainījusi parōli, yay. Lai svētītas modernās tehnolōģijas.