anta (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} softdb) rakstīja,@ 2010-12-18 07:04:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Kaut kāda klubošanās čakra atvērusies, goda vārds. Vakar ar Baibiņu ap trijiem no Krekliem braucām prom, šodien četros no Tōnusa, un abas reizes man bija tāds party mood, ka vēl stundu vismaz uz dancefloof`a mierīgi būtu varējusi palikt. Šodien it īpaši. Laikam pārāk sen nebija būts, enerģija sakrājusies [vai arī aerōbikas ietekmē tās apjoms palielinājies].. Tuvākajā laikā stabili gribēšu visai intensīvi uz klubu - cerams, ka pēc tam pāries. Toties šovakar bija pāris reizes, kad es tāāā atbrīvojos, tāāā aizmirsos un dejoju, pilnīgā pofigā, ka apkārt kaut kas vispār ir. "I throw my hands up in the air sometimes, saying ay-oh, gotta let go.."
Vakardien bija viena ļoti spilgta epozōde. Sagruzījos, karoč, kā parasti pēc kāda laiciņa, tāpēc aizgāju uzpīpēt. Skats jau ne diez ko sievišķīgs, ka sēž viena tāda ar alus kausu, cigareti un blenž grīdā, u know.. Un tad pie manis pienāca viens vīrietis, kas pat nelikās piedzēries, un pastāstija, ko viņš ar kolēģi par mani izdomājuši. Viņi mani, redz, izvirzīja par vakara karalieni, jo man "piemīt plastika, dabisks skaistums un nesamākslotība kā cacām". Uzteica matus un salīdiznāja mani ar Eirovīzijas Lenu. Un tas tomēr bija sasodīti patīkami. Es izvēlos ticēt, ka viņi tiešām to bija domājuši un pateikuši tikai man, jo nesekoja ne mazākais mājiens uz lūgumu dejot or smth. Vienkārši pienāca, pateica, pasmaidīja un aizgāja. Man to tobrīd vajadzēja, oj, kā vajadzēja. :) Atgādināja reizi, kad braucu uz Rīgu pēc katastrofālās tikšanās ar Garo nesen. Tad arī jutos kā pēdejais mēsls, un pretī apsēdās vīrietis, kas nebeidza stāstīt, ka viss man būs labi. MMT
Un vispār, kas par lietu, ka vienīgie pāris vīrieškārtas pārstāvji, kas mani aicināja dejot, bija par mani gana vecāki vīrieši? C'mon, seriously? Es izskatos tik pieagusi vai arī tieši otrādi?
Tad sekoja šodiena, kurā es piecēlos, aizgāju uz matemātikas lekciju, kurā vienīgā noderīgā leita, ko uzzināju, bija, ka eksāmenam ir jāsarūpē burtnīca, un atgriezos atpakaļ mājās. Vakarpusē galu galā ar Māri izdomājām uz Tōnusu braukt. Heh, pulkstens vienpadsmit vakarā, viņš beidzot zvana [jo es ar vecākiem izklaidējos un vispār ļāvu viņam arī kādu ieintresētību izrādīt pasākumā]. Līdz pusnaktij ar ISIC bija atlaide tjip, tāpēc viņš solījās atnākt līdz manim un tad tētis mūs aizvestu. Tētis, kā sapratis, ka ne mani vienu jāved, uzreiz protams piedāvājās braukt un savākt viņu, lai arī kur viņš tagad būtu. Pusdivpadsmitos izbraucam, zvanu Mārim... šis vēl mājās. Čamma, bļe. Saku, lai nāk uz šoseju, savāksim. Aizbraucam, zvanu.. šis vēl mājās. Pabraucām gabaliņu gandrīz līdz viņa mājām, zvanu... jā, šis vēl mājās. Beigās pēc kādām piecām minūtēm viņš beidzot tika līdz mašīnai, yay. Atkārtošos, čamma. Nu labi, viņš maku nevarēja atrast un tā arī neatrada, bet nu tomēr.
Ar līkumu sniega tīrītājtehnikas blokādes dēļ, bet aizbraucām tomēr. Pulkstens pāri pusnaktij, protams.
Pirmā zīme, ka vakars varētu būt interesants, bija, tuvojoties ieejai. Uz trepēm notika kaut kas, kas izrādijās jēgu pārdzēris pārītis mētājamies, un Māris uzreiz gādīgi paņēma mani aiz rokas, ka pat apšokējos mazliet. Gaidot rindā uz virsdrēbju nodošanu, arī roku aplika apkārt, un, c'mon, es pat nebiju izrādijusi ko vairāk par cilvēcisku draudzību, pagāišreiz arī. Laikam apgrieztā psiholōģija tomēr kaut kādā mērā darbojas.
Tālāk alus, uzpīpēšana.. bet čomiski. Vienubrīd aizgāju uz wc, atgriezos, un viņš runāja ar kaut kādu džeku. Šis tā uzreiz Mārim prasa: "Meitene?", uz ko saņēma apstiprinošu atbildi, pēc kā paprasīja kā mani sauc, pateica komplimentu, ka skaists vārds, un noskūpstīja roku sveicienam. Man jau wtf mijas ar interesanta vakara priekšnojautām.
Pēc tam aizgāja Māris, es paliku sēžot. Redzu, blakus stāv divi džeki un runā, skatoties uz mani. Hah, un skatos, viens no viņiem nāk šurp... Bet, pirms viņš paspēja ko teikt, atgriezās Māris, un sakāmais kļuva par komplimentu par to, ka "mēs esam ļoti foršs pāris". Pievienojās otrs džeks, kas bija autōrs setiem, kas skanēja klubā [termonolōģija nav mana stiprā puse]. Saruna ievirzījās audio apstrādes gultnē, un Māris izpelnījās vairākkārtīgu respect no tā džeka pēc tam, kad pateica, ka actually zina kaut kādu programmu/sistēmu/tehniku, ar ko šams strādā [Orion?]. Pēc tam viņš man atklāja, ka tikai dzirdējis par to bija. :D
Mazliet dejošanas, un es ieraudzīju džeku, ar ko iepazinos Aucē pirms pāris gadiem un pēc tam nebiju satikusi. Pārmijām dažus vārdus, joprojām esmu šokā, ka viņu atpazinu.
Pēc ilgākas dejošanas laikam gājām pēc alus un pasēdēt pie mazās zāles. Pa ceļam mani pārtvēra Kāmis, prasīja aizdot latu, un nopļāpājām pāris minūtes. Māris tā arī aizgāja sēdēt viens, ha. Lai skatās. *evilgrin*
Pēc brīža Kāmis gāja garām, tāpēc piesteidzos pajautāt, kā varētu to latu dabūt atpakaļ [bet patiesībā Māra priekšā komunicēt ar citiem]. Pāris frāzes un taujājiens, vai drīkst ar mums pasēdēt. Tā nu es kādas padsmit minūtes vismaz sēdēju starp viņiem abiem un runāju ar Kāmi. Ļāvu viņam izteikties, heh. Es nezinu, vai vispār biju kāreiz ar viņu tā normāli runājusi, bet atklājās divas līdzības - viņam arī galva ir sāpējusi tikai pāris reizes mūžā un viņam arī ir pazudis kaut kāds prieks, bauda, gandarījums par lietām. Un vispār mums sakrita domas. Diez cik reāli ir tas, ka tas no tā, ka gandrīz vienā laikā un blakus esam dzimuši? :D Bet šokējošākais un wtf-īgākais bija, ka viņš kaut kādā sakarā sāka runāt par manu mazpadsmito dzimšanas dienu un manu tābrīža labāko draudzeni, kura viņam šausmīgi patikusi, kā izrādās. Un viņš atcerējās, ka viena meitene man uzdāvināja gleznu. Wow.
Māris tā arī sēdēja klusiņām blakus. Dīvaini bija redzēt, ka viņš necenšas piedalīties sarunā.. kaut gan par ko gan viņam tur būtu bijis ko teikt. Kad bijām kādu laiku jau runājuši, es apžēlojos un saņēmu viņu aiz rokas. Viņš neiebilda, tieši pretēji, un tā es turpināju runāt ar Kāmi, sadevsies rokās ar Māri. Kad beigās piesēdās klāt arī Aucē iepazītais džeks, Māris manu roku nelaida vaļā. Mazu brītiņu papļāpāju ar tiem abiem, līdz sapratu, ka viņiem jau pašiem sava saruna iet. Tā kā pirms tam ar Māri bijām runājuši par Pink Room, ka nav būts tur, uz turieni arī devāmies. Khm, labi, ka tur neviena nebija, jo es ātri vien attapos, skūpstoties gultā. Labi gan, ka to, ka siena uz lielo bāru nav siena, bet gan parets pērlīšu virteņu aizkars, es ieraudzīju tikai, ejot ārā no turienes.
Nu jā, tad beidzot normāli karsta dejošana mazajā zālē, kad viņš visu laiku vai nu sadevās rokās, vai vilka mani klāt, vai gribēja noskūpstīt... kur es atkal liku lietā kaisle<=>izvairīšanās taktiku. Lielajā zālē arī tas pats. Sakiet ko gribat, man tas piedod pašapziņu. Labi, pie tam.
Aizgājām uzpīpēt, Auces džeks [kurš joprojām dzīvo man blakus mājā Jelgavā] bija tuvumā, tāpēc ar viņu parunājām atkal. Pēc viņa vārdiem spriežot, viņš ir viens no kurtākajiem kēksiem rajōnā/Tōnusā. Pajautāja, vai mums nav te kādu problēmu ar piedāvājumu tās atrisināt. Bet nu atkal sanāca tā, ka es ar viņu vairāk vai mazāk runāju, apcerējām detaļas par to pasākumu pie Edmja, kurā iepazināmies. Un viņš pastāstija, kā pa privāto dzīvi lielos vilcienos. Bērniņš būs, domā precēties.. 22 gadi.. Lai vai kā, uz beigām jau aizgāja cigaretes diedelēšana, viņu ar Māri sapīpēšana `n tā.
Pēdējās stundas vismaz laikā es jau tā manīju, ka Māris ilgi vairs neizvilks. Dzīve tas izskatījās tā, ka viņš dejoja un tad, it kā baterijas būtu beigušās, apstājās. Tādos brīžos es viņu sapurināju, palēkāju, lol, un viņš turpināja atkal normāli dejot. Ap četriem mana tieksme aprūpēt/parūpēties pārspēja vēlmi dejot, un vienā tādā bateriju izbeigšanās reizē es beidzot piekritu iet prom. Netālu no Tōnusa vēl viens pieklājīga izskata džeks pienāca, palūdza iedot pazvanīt, jo kredīta nav. Paskatījos, ka normāls, un iedevu, nav jau žēl. Un viņš pat negāja nekur nostāk, bet zvanīja, turpat blakus stāvot. Pastāstīja, ka viņam ar draudzeni kaški.. un apjautājās, kā mums ir. Nevienu reizi šovakar Māris nebija noliedzis, ka esam kopā, kā to pat es biju izdarījusi, un viņš brīvi uzvedās tā, it kā mēs būtu. Viņam laikam nerūpētu arī, ja visa Jelgava tā domātu. Tas viss tomēr ir smieklīgi. :D
Bet nu vakars beidzās ar to, ka aizgājām līdz autōostai, viņš paņēma taksi, es aizgāju uz mājām turpat. Un es nezinu, vai tās ir tikai manas iedomas, bet atvadu skūpsts no viņa puses likās ļoti intensīvs. Lai vai kā, aizgāju uz mājiņām, pārģērbos, ieslēdzu datōru un viņš praktiski uzreiz parādijās skaipā. Tas nu gan bija viens ātrs taksis, hell yeah. Uzrakstīja, ka es būtu varējusi braukt ar viņu kopā, iedzertu vēl pa aliņam, turpinātu patusēt, heh. Bet nu es nenožēloju, jo uz mājiņām ta būtu jātiek pēc tam. Svētdien sadzersim pa tam aliņam gan jau.
Nopūsties:
