What does not kill you, makes you stronger.

 Yeeeah. Tagad draugos sanāk sarakstes ar četriem džekiem. No viņiem vienam ir meitene, vienam es kā meitene laikam neinteresēju, vienam tieši interesēju un par vienu vispār saprast nevar. Un es? Mani interesē divi no viņiem. Tie paši, kam vārds vienāds. Pilnīgākas statistikas labad - trīs no visiem ir iepazīti Kreklos. Sen tā nav bijis.

 Yess, un tagad man uzrakstīja jau otrais džeks, ar ko iepazinos trešdien. Pulkstenis ir bez divdesmit četri no rīta, es esmu zaudējusi pēdejās cerības uz to, ka vēl kaut ko varētu pamācīties, un eju gulēt. Oj, kā es jau tagad sevi domās klapēju par to, ka jautājumi eksāmenā būs tie, kuriem paskatījos tikai virsrakstus prezentācijā. Mērfijs, ar eksāmeniem nekāda pozitīvā domāšana un noskaņošanās nepalīdz. Gadu gaitā pārbudīts.

 Nu šausmas, nu. Rīt pēdējais eksāmens, un es atkal eju uz to, gandrīz nemācījusies. Un tas kursabiedrs, R, teica, ka jāsēž blakus, jo viņš mācījās, bet es samuldēju, ka man ir laba atmiņa. Tagad viņš domā, ka būšu visu vai vismaz kaut ko no galvas iegaumējusi. Vispār tik ļoti negribas rīt no rīta iet un kaut ko fakin rakstīt...

 Palēnam sāku atmest cerību atcerēties katras trešdienas notikumus. Un pierakstīt vēl jo vairāk. Tik` šorīt bija smieklīgi pirms pašas iešanas prom [btw, līdz beigām palikām, yo] jau ar visu mēteli mugurā uz līdzenas vietas pēc pāris frāzēm sākt skūptīties ar džeku, kas stāvēja blakus un ar kuru nekādas komunikācijas pirms tam nebija. :D

 Noskatījos filmu un možu garu aizstaigāju līdz aptiekai. Vai nu gaiss, vai kustības, pirms tam ēstie ķiploki vai vēl sazin kas, bet, kamēr gāju, jutos pat labi. Tagad gaidu, kad sāpes atkal rimsies, lai varetu pasnaust kaut mazliet. Nakts pārciesta. :)

 Sāp, ļoti, ļoti sāp. Aizmigt nespēju, tāpēc sēdēšu līdz rītam pie kompja un darīšu Dievs vien zina ko, lai tikai novērstu uzmanību. Ātrie teica, ka pagaidām vēl situācija nav akūta, un ieteica ieraut vismaz kaut ko pret sāpēm, ja ne pārējos divus līdzekļus, un rīt aizdoties pie LORa. Mājās nav pilnīgi nekādu zāļu, apsveru iespēju tagad iet uz aptieku. Bailīgi jau būtu, bet redzēs, kā tuvākās pāris stundas būs... Vienīgais, ko šobrīd gribas, ir gulēt. 

 Ak vai, nu ir stadija. Ja agrāk ar atbildēšanu K vilcinājos, kamēr otram easy drukāju, tad tagad ir otrādi. Liekas vieglāk kaut ko pusnopietni, pusikdienišķi un ne pa 7 tēmas x 1 teikums rakstīt un neturēt līdzi kreatīvajā verbālajā akstīšanās/filozōfēšanas tūrē, kas ir ar otru. Jau otrā vēstule no viņa, kas stāv nelasīta dienu, kamēr K atbildu uzreiz. Pēc tikšanās un parunāšanas dzīvajā palika vieglāk viņam rakstīt, it kā es būtu uzķērusi lielos vilcienos viņa runas/domas uzbūvi... Nu, sviestiņš tas viss, karoč.

 Nemaz neticās, ka pēdējais ieraksts bijis tikai pirms divām dienām. Kaut kas nav kārtībā ar laiku vēl joprojām. Bet nu tai pašā trešdienā es tikos ar K. Nav ne jausmas, ko domāt un kas būs, jo viņa attieksme parādās ļoti pretrunīgi. Ieinteresēts, tai pat laikā nē, bet nu sarakste turpinās. Redzēs. 

 Es laikam pamazām sākšu ticēt, ka katrs cilvēks, kas ienācis manā dzīvē un kaut ko jebkad nozīmējis, ir ticis sūtīts ar noteiktu mērķi. Bet šovakar gribu ieslīgt sevis žēlošanā..ļaut justies sev nožēlojamai... Es no nedarīšu, bet kārojas, ai, kā kārojas.

 Omg, omg, omg, mārketinga eksāmens ir uzrakstīts sekmīgi!!! Ieraugot četrinieku, es no visas sirds pārsteigumā iesaucos un aizgāju palēkāt istabas vidū. :D Tāds neviltots prieks man ir, jo, lōģiski izejot no tā, ka es pat ne reizi neizgāju cauri pierakstiem, kur nu vēl grāmatai, ko tikai pašķirstīju, eksāmenā uzrakstīju tikai testu un divus teōrijas jautājumus. Uzdevumiem nezināju, no kāda gala ķerties klāt, tā, ka patiešām nebija ne jausmas. Par testu, kurš bija diezgan sviestains un atbildes izklausījās pēc tādām, ka visas der, maksimāli varēja dabūt trīs punktus, par teōriju - katru vienu. Kopā pieci, un, omg, es dabūju četri! Oi, paceļu kafijas krūzi priekā, karoč.

 Bezsakars. Atgriezos mājās un klausos trance mūziku. Mēģināju klausīties kaut kādas normālas dziesmas, bet sapratu, ka negribas pilnīgi un galīgi neko ar vārdiem. Vispār visu dienu tāds noskaņojums, ka neko negribas darīt. Labi, tagad vakarā vismaz cilvēka sabiedrībā pabiju dažas stundiņas, bet vienalga. Tai pat laikā jāsaka, ka paveicās, ka nepaspēju jau ieiet dušā, jo taisījos to darīt, kad man piezvanīja. Tagad mums stāv vaļā čats ar iesākto tēmu par to, ka besis & nav ko darīt. Kur pazudusi visa jautrība? Kur palicis viss dzīvesprieks? Divdesmit gadi un sajūta, ka jaunība pagājusi, bļe. 

 Atbraucu uz Jelgavu un uzzināju, ka mamma izdzēsusi visas ienākošās īsziņas manā vecajā telefōnā, ko viņa tagad lieto. Reāli viņai SMS vidēji ienāk reizi pusotrā mēnesī, [tieši tāpēc es neuztraucos par manām saglabātajām īsziņām] un tad telefōns raksta, ka atmiņa ir gandrīz pilna, so, tagad viņa izdomāja, ka jāizdzēš. Tā nu visas manas vairāk kā pussimts vēsturiski atlasītās atmiņas [jo ierobežoto vietu skaita dēļ nācās atstāt tikai svarīgākās/nozīmīgākās, kamēr telefōnu izmantoju] tika izmestas nebūtībā. Ak, un pirms izdzēšanas viņa bija pārlasijusi katru, vai nav nekas svarīgs. Bļe, būtu kaut vai izejošās izdzēsusi*, vienalga, bet visas saņemtās... *bezspēcīgas skumjas* Pat nezinu, vai mani vairāk apbēdina dzēšana vai fakts, ka viņa visas izlasīja, pat neiedomājoties piezvanīt, nez, atļauju paprasīt. Viņai tāpat ir bezmaksas sarunas Tele2 tīklā. 

 Pati par sevi brīnos, bet tādu palagu K atbildēju... vairāk kā 2000 zīmju, c`mon! Esmu palaidusi savu egō brīvībā, lai izpaužas, tai pat laikā joprojām turpinu komentēt viņa teikto. Rezultātā rakstīt kļuvis vieglāk, jo centrējos uz sevi, nevis viņu. Lai gan viņš arī vairs nerunā tikai par sevi, pat jautājumus par manu ikdienu jautā. Besides, ceru, ka viņš sapratīs slēpto uzbraucienu, kas ir domāts zem mana viedokļa par to, kā rakstiskajā komunikācijā parādīt to, ka klausies otrā. *wazntmī*

 Šausmas, tikko gandrīz aizdedzināju īkšķa nagu laikam. Pašā galā apsvilis brūns, āda zem joprojām tā kā sāp. Tas nu gan bija viens neveiksmīgs gāzs plīts aizdedzināšanas manevrs ar šķiltavām, pirmo reizi tā.

 Wow, un pat ar visu savu milzīgo egō viņš laikam ir sācis pamanīt, ka es kaut ko par sevi arī rakstu. Visu laiku ir vienkārši savu domu vai pieredzes izstāstišana par jebko, ko es pieminu, bet tagad actually bija jautājums par to, ko centrā darīju, pēc tam, kad biju to uzrakstījusi. A bet centrā es izdomāju, ka vajag aliņu izdzert Kreklos, kad vīns mājās bija beidzies. Man rīt ir eksāmens, vēl jāuzraksta viens darbs un vispār kaut kas jāatkārto, bet es braucu un nositu pusotru stundu tur. Nu kur man prāts, kur?

 Draugos uz mani skatās divas nelasītas vēstules, ko jau ilgi nespēju saņemties atvērt un atbildēt. Viena no tās meitenes, viena no K, un abas noteikti garas un sakarīgas. A es joprojām sēžu un jūtos pārāk sekla jau no domas vien, ka kaut kas būs jāatbild. Tā tak nevar, kur ir palicis viss mans dziļo ūdenu šarms [ha ha]?

 Pēc pirmajām K vēstulēm sajutos sekla. Man ir viegli citās sarakstēs filozōfēt par ikdienišķām vai ne tik, bet tomēr ne pārlieku nopietnām lietām, taču šeit nācās smagi piedomāt, ko rakstīt. Un tad nāca vēstule, pēc kuras izlasīšanas jutos.. neaprakstāmi nepatīkami. Tuvākais, ko varu iedomāties - it kā man būtu pamatīgi uzbraukts virsū. It kā nekas tiešā tekstā nav pateikts, bet paliek tik neomulīga sajūta, ka var vien apbrīnot, kā to var dabūt gatavu. Es tiešām labprāt vienkārši neatbildētu, bet tad viņš nezinās, kāpēc. Vai arī zinās? 

 Turpinām slīkt, yay. Sanāca netīšām iepazīties ar pārvaldnieku, nesot skaitītāja rādijumus, un viņš atvainodamies un skaidrodamies solīja rīt notīrīt, jo šodien vienkārši nepaspēja. Turklāt izrādās, ka rudenī liktais jumts nemaz nav virs manas galvas - nomanīja tikai mājas pretējo pusi. Šogad būšot nauda arī otrai pusei, tā kā nav tomēr nekādas haltūras tikko uzliktā segumā.