Palēnam sāku atmest cerību atcerēties katras trešdienas notikumus. Un pierakstīt vēl jo vairāk. Tik` šorīt bija smieklīgi pirms pašas iešanas prom
[btw, līdz beigām palikām, yo] jau ar visu mēteli mugurā uz līdzenas vietas pēc pāris frāzēm sākt skūptīties ar džeku, kas stāvēja blakus un ar kuru nekādas komunikācijas pirms tam nebija. :D
Bet tagad man skaipā raksta viens kursabiedrs [kontaktos viņš ir tikai viena faila pārsūtīšanas dēļ studiju sakarā un nekāda ievērojamā komunikācija nav bijusi], kurš sākotnēji pajautāja, vai angļu valodu noliku, jo todien viņš mani neredzēja.. un tagad man, redz, neesot izvēles un jāiet ar viņiem tusēt rīt.
"Vsjo, hvati "odino4itj" i teperj s nami za kompashku, mi ze vse s odnoj celju sdesj :D"
Un ko es tādu izdarīju, ka viņš grib, lai beidzu savu ērto vientuļnieka studiju dzīvi? Nekāda atrunāšana nelīdz. :D