What does not kill you, makes you stronger.

 Rakstāmais tik krājas, krājas.. 

 Nu ko, vakar klubā noklīdušajai žaketei pakaļ aizbraucu, pašsajūta laba, tā ka viss ir veiksmīgi palicis pagātnē. Toties forši nofeiloju, gaidot, kamēr žaketi atnesīs. Karoč, pretī stavēja vairāki džeki, tā pārmaiņus ar diviem saskatījos, sasmaidījos un sekoja dialōgs -

 Pēc vakardienas manī kaut kas mazliet ir mainījies. Laikam brīdis, kad sapratu, ka nespēju attaisīt wc kabīnes durvis, ka nepēju pakustēties vispār, ka tā arī palikšu tur, kamēr kāds neizgāzis durvis.. bezspēcības sajūta, ka otrā pusē ir cilveki, kas dauza durvis, kas uztraucas.. un es esmu tur, viena, knapi pie samaņas esoša.. mēģinu piezvanīt, bet pogas spiežas  tik gruti un telefōns izslīd no rokas.. nekad mūžā vairs negribu neko tamlīdzīgu piedzīvot. Goda vārds, es tiešām nezinu, kā no turienes izkļuvu, jo nākamais, ko atceros, bija tas, ka pēkšņi apkārt bija cilvēki. Oi, johaidī, tas vispār bija spēcīgāk par jebkādu dzērumu. Bet vismaz visos pārejos brīžos bija pat interesanti būt tajos mežonīgajos apziņas amerikānu kalniņos, kad realitātē biju vienuviet un tad pēkšni jau citur, pilnīgi bez nojēgas par to, kā tur nokļuvu. 

 Oi, cik labi, ka vakar tomēr aizgāju uz krekliem. Pat bez kompānijas, ar visu pusstundas stāvēšanu ārā rindā, tikai vienu alu + bez pīpētavas visa vakara gaitā un lēno iejušanos, toties pēc tam labu laiku nodejoju ar vienu garu džeku, kurš kā nekādi trenniņi vai nebeidzamas dejas man vēlāk ļāva dejot ar K pat tīri labi, ja salīdzina ar to, kas bija agrāk. Vai nu ar to vienu iemācījos ļauties vai vēl sazin ko, nezinu, taču vadīja viņš izteikti. Bet labākais vakar laikam tomēr bija īsais brīdis, kad K sevi iemainīja pret savu draugu - tas gan bija wow! Tiešām liels ātrums, griezieni, straujas kustības, liekšanas.. Un pat gandrīz bez neviena misēkļa sanāca. Kā tas bija iespējams, man ir vēl lielāka mistērija. :D Bet nu tā kā ar K vakar dejojās labāk kā agrāk, tad tā arī ar viņu paliku līdz beigām. Vienubrīd gan aizgāju līdz wc un pēc tam pasēdēju malā, kamēr viņš pabeidza ar citu dejot, pie viena sākot runāties ar blakussēdošu džeku. Par, lai cik tas neticami nebūtu, dažādām horoskōpa zīmēm. Viņš pat pats sāka, pajautājot, kas es esmu. Tik forši bija par tuvu tēmu pārmaiņas pēc runāt! Un viņš arī ir Auns, smieklīgi.

 Kā skaists finiša ceļam, kurā vairāk vai mazāk saslīdējos ik pēc dažiem soļiem, lieliski kalpoja nokrišana pusotra metra attālumā no kāpņuteplas durvīm. Bet kas gan tas būtu par skaisto finišu, ja es nebūtu nokritusi tieši uz tā paša ceļgala un tajā pašā vietā, kur pirms gadiem, skrienot krosu vidusskolā. Au, kā tas sāpēja. Tāda sajūta, ka  katru reto reizi, kad uzvelku ārprātā slīdošos zābakus, laikapstākļi tam ir īpaši nepiemēroti. Un vispār šodien kaut kāda neforša diena. Jūtos pasūdīgi, lekcija neiedomājami garlaicīga, un vēl tā fakinā slīdēšana... Labprāt tagad nosnaustos divas stundiņas līdz zobārstam, bet pārāk liels risks ir, ka atkal nogulēšu.

 Skatos vecās Jelgavas bildes. [Un vēl.] Jau sen atpakaļ muzejā tādas ar interesi pētīju, vienīgi tas, kā ļoti pietrūkst, ir atšifrējums. Punkts kartē un debespuse, lai zinātu, ko iztēloties. Ja manos nagos kādreiz nonāktu laika mašīna vai vismaz iespēja ar to aizceļot kaut kur [& atpakaļ], tas visupirms būtu 19. gadsimts. Pēc tam jau varētu gan uz Viduslaikiem, gan nākotni aizmaukt, bet gribētos kādreiz izjust tieši to laikmetu. Īsto. 

 Nepatīk man birokrātija, lai cik mazos apmēros. Aizgāju šodien beidzot līdz dekanātam par angļu valodu parunāties, viņi mani aizsutīja uz Rsebu pēc izdrukas, kur mani pasūtīja līdz nākamajai nedēļai, kad izziņa būs uztaisītsa, un tad būs jāiet pie prodekāna. Taču labā ziņa ir tāda, ka šito triku vispār joprojām var veikt. Vēl jāizdomā, ko ar rītdienas eng lekcijas apmeklējumu darīt...

 Eh, nostalģija piemetās. Šķirstīju vecos horoskõpus no nodarbībām un domāju, cik jauki un bezrūpīgi tas viss bija. Taisni vai gribas atkal ar astrolõģi papētīt kādu manu + x saderību, viņai jau attiecības bezmaz vai mīļākā tēma. Īstenībā kādus pāris mēnešus jau domāju kādreiz piezvanīt, ja nu nummurs vecais... Satikties, parunāt, iegūt cerību, ka viss man būs. Un viņai arī prieks būtu.

 Izlasīju K vēstuli, pasmaidīju, sāku domāt, ko atbildēt... un tad man pieleca, kas tur rakstīts. Jo vēstule bija aicinājums tiešā tekstā uz randiņu. Tagad vēl tikai jautājums, vai tas bija nopietni domāts, jo rakstīts piecos no rīta. 

 Oh, FML. Es esmu ļoti, ļoti sapists cilvēks. Un esmu privātmājā Purvciemā bez jebkādām iespējām tikt prom. Šobrīd tas ir vienīgais, ko gribu. Pēc tam jau dzeršana, smēķēšana, sevis žēlošana, bet vispirms - prom. Vajadzēja klausīt intuīcijai, kad viņa teica, ka došanās šurp nav laba doma.

 Noskatījos K ieteikto It's kind of a funny story un sajutos kaut kā dīvaini. Pat nespēju saprast, uz labo vai slikto pusi, bet - kaut kā. Vēl neesmu apjautusi. Bet nu paķēra gan.

 Nu ir katra trešdiena arvien labāka, ir. Kā tik visa vakar nebija. Tik daudz komplimentu viena pasākuma laikā savu mūžu nebiju saņēmusi, un man pat mugurā bija tikai ļoti vienkāršs balts krekliņš, nekāda wow tērpa. Eh, bet jautri vakar gāja. :D

 Viens vairs neraksta, vienam es vairs nerakstu, ir palikuši tikai abi K, un viss atkal ir klusi un mierīgi draugos. Pēc šodienas 18 stundu miega omulīgais vakars turpinās ar filmu. Klāt - tumšā šokolāde, melleņu dzēriens, mandarīni, un sajūta vispār ir sasodīti jauka. Esot Jelgavā, es ļoti novērtēju, cik patīkami ir uzturēties siltās telpās. Un cik patīkami ir ieiet virtuvē, kurā var tik daudz ko atrast, heh.

 Starp citu, šorīt pamodos ar domu "God works in mysterious ways", un šie vārdi joprojām nav pametuši manu apziņas aploku. Mazliet biedējoši, u know.