Kā skaists finiša ceļam, kurā vairāk vai mazāk saslīdējos ik pēc dažiem soļiem, lieliski kalpoja nokrišana pusotra metra attālumā no kāpņuteplas durvīm. Bet kas gan tas būtu par skaisto finišu, ja es nebūtu nokritusi tieši uz tā paša ceļgala un tajā pašā vietā, kur pirms gadiem, skrienot krosu vidusskolā. Au, kā tas sāpēja. Tāda sajūta, ka  katru reto reizi, kad uzvelku ārprātā slīdošos zābakus, laikapstākļi tam ir īpaši nepiemēroti. Un vispār šodien kaut kāda neforša diena. Jūtos pasūdīgi, lekcija neiedomājami garlaicīga, un vēl tā fakinā slīdēšana... Labprāt tagad nosnaustos divas stundiņas līdz zobārstam, bet pārāk liels risks ir, ka atkal nogulēšu.