3/27/11 05:55 pm Mērfijs, protams, parūpējās par to, lai šorīt es pamostos pilnīgi vesela un ar balsi, nevis bez, kā tas ir bijis pēdējās dienās. Slimošana tomēr pabojāja piektdienu... Bet Mērfijs arī parūpējās par to, lai uzzinu, ka tas, ko atceros, nemaz nav kaunēšanās vērts, salīdzinot ar to, ko neatceros. Ak dievs, "nevajadzēja dzert" šobrīd ir tas, kas pilnā skaļumā un nepārtraukti skan galvā.
|
What does not kill you, makes you stronger.
What does kill you... Well, it just kills you.
3/26/11 03:34 pm Jēziņ, man vajag pogu delete history. Tāds kauns par vakardienu! Un tas vēl ņemot vērā, ka lielu daļu neatceros. Taču līdz ar šausmām par naktī notikušo no rīta nāca apēga, ka K man tiešām ir nafig nevajadzīgs. Man nevajag džeku, kurš mani neciena, lai arī cik labi viņš reizēm neliktu justies. Jo nu c`mon, ja man ir slikti un pat pēc daudzreiz atkārtotiem lūgumiem likt mani mierā tas viss ir kā pret sienu... Un tā mūžīgā neieklausīšanās... Nafig?
Taču nupat sapratu, ka jūtos kaut kā... mierīgi. Aizbraukšana no turienes. Pailgais mājupceļš ar Māri, kura klātbūtne joprojām mazliet palīdz. Atvainošanās zvans U. Nosacīti atvadu vēstule K. Vienatne dzīvoklī. Persiku sula. Reamonn. Ir palicis tikai noguris miers. Vai arī noguris tukšums. |
3/24/11 04:00 am Dabā viss ir līdzsvarā, labais mijas ar slikto, un nākamā trešdiena pēc foršiem krekliem parasti nav tik forša. Tā arī šoreiz. Iespējams, vajadzēja tramvaja nokavēšanu uztvert kā zīmi, ka nav vērts braukt, bet es taču nebūšu tā, kas pēc sataisīšanās pusstundas laikā un padsmit minūšu gājiena līdz pieturai metīs ripā un dosies atpakaļ mājup. Sagaidīju nākamo, tiku iekšā, padzēru alu, uzpīpēju pa ilgiem laikiem, padejoju mazliet un gāju prom. Garlaicīgi, karoč. Bet vismaz nākamajai nedēļai vajadzētu būt labai. Vajag tikai ticēt... Un pēc trim stundām saņemties un aiziet trešoreiz šogad uz matemātikas praktisko. Oi, pirms sesijas gandrīz visi priekšmeti pašmācības ceļā laikam būs jāapgūst. |
3/22/11 10:18 am Aizgāju līdz blakuskāpņutelpai atdot pārvaldniekam atslēdziņu un sapratu, ka neiet uz skolu bija pareizs lēmums. Galva ar visu tajā vairāk vai mazāk sāp kā viens vesels + nespēks ir tāds, ka atnācu pārgurusi un knapi atvēru ingvera burciņu. Trakums kaut kāds... Kā es tā pamanījos no mājās nosēdētām brīvdienām saslimt? Bet toties gaiss ārā likās pārsteidzoši silts. |
3/21/11 12:36 pmKā lielākais rīta pārsteigums nāca skaņa... kas no manas mutes tā arī neiznāca un palika tikai prātā pateikta. Jup, sēžu bez balss + iesnām un sāpošu kaklu. |
3/18/11 04:44 pm Vispār trešdienas krekli bija ( ļoti forši, pat ar visu to, ka ... )
|
3/14/11 02:20 pm Neizprotamā* kārtā sapnī biju +1 Hausa komandā, un tas bija ļoti interesanti. Mēs ar Māstersu pat pamanījāmies Hausu apmuļķot un pēc tam par to saņemt viņa novērtējumu. :D Tiesa, pamodos no tik murgainas epizōdes, ka nevarēju nepamosties, un pamostoties - nevarēju nepriecāties, ka pamodos. *Jo pēdējās vismaz divas dienas par seriālu pat domāts nebija |
3/11/11 02:48 pm Kādu pusotru stundu jau kožu vaļā vienu ekonōmikas uzdevumu datōru laboratorijas darbam excelī un esmu sajūsmā par procesu - lēnā garā, nesteidzoties meklēt risinājumus, meklēt formulas, meklēt kļūdas un taisīt visu vizuāli baudāmu, skanot mūzikai un smaržojot tējas krūzei, - lūk, to man nudien patīk darīt! Drīz apniks, bet pagaidām vēl viss liekas pavisam jauki.
|
3/10/11 03:40 amLūk, šī man beidzot kalpos par skarbu mācību. Lai arī raudāt arī esot labi... Bet kāpēc viss nevar vismaz aptuveni notikt tā, kā man gribētos? Vismaz kādu brīdi? Bišķiņ? Lūdzu? |
3/9/11 07:11 pm Pirmais, ko zobārste man pateica, bija jautājums par to, vai esmu matus krāsojusi. Huh, viņa laikam sāk mani iegaumēt. Bet visādi citādi beidzot esmu pārvilkusies mājās un varu sākt domāt, ko lai šovakar dara. Gribas uz krekliem, bet vienai tā ir, kā ir, - vienai iet ir totālākā laimes spēle. Pagaidām ticamākais variants škiet kārtīga iedzeršana, lai nejustos neērti viena, un došanās...
Un sāka skanēt šī dziesma. Ai, kā man tā patīk! Īpaši "vēl mazliet man vīnu lejiet un tad celieties un ejiet..." skanējums. |
3/9/11 12:29 pmPagāišnedēļ ar fantastisko atlaidi nopirktās kediņas nu ir uzvilktas, un dzīve rādās pavisam priecīgās krāsās. Pat slīdēšana škiet forša, kad esi saģērbies tieši tā, kā jau sen biji gribējis. Ps. Protams, šis ieraksts būtu varējis tapt arī vakar, ja vien nebūtu visu dienu nogulējusi... ATKAL. |
3/7/11 06:56 pm To dziesmu es klausos jau vairāk kā divas stundas. Neapnīk. Bet arī nespēj paņemt no manis to, kas iekšā sēž... Tik vien kā rada sajūtu, ka skanu es, jo ikkatra nots, tonis, balss skanējums šķiet perfekti.
|
3/7/11 06:50 pm Pēdējās pāris dienas ir bijušas ar saturu. Foršā trešdiena ar dejām... ceturtdienas abi k/d, no kuriem gatavojos tikai matemātikai un tikai pusstundu pirms iziešanas... beidzot aicinājums uz teātri ar tām pašām biļetēm, ko biju pasen manījusi pie K uz plaukta esam... piektdienas nogulētā skola un jau iemīļotie pirkumi... un sestdiena. Sestdiena ar gandrīz aizgulēšanos un steigu, tikšanos un izrādi, pazušanu un atkalsatikšanos, iešanu pie viņa. Viņi turpināja otrās dienas košanu, es arī pievienojos, nejūtot pilnīgi nekādu efektu no tīra šņabja [wtf?]. Diena pagāja, vakars pagāja, visi pazuda. Mēģinājums skatīties filmu un iešana gulēt...
Ļoti intīms brīdis - dvēselēm. Un tad svētdiena. No rīta es labu laiku skatījos uz dažas dienas neatbildēto vēstuli no puiša, ar ko pāris pēdējos mēnešus sarakstījos un tik lielā sajūsmā sākotnēji biju par vieglumu viņa klātbūtnē... un saņēmos, uzrakstīju, ka šobrīd vairs nevaru uz viņa vēstulēm atbildēt ar tikpat lielu izdomu. Atvainojos un pateicu paldies. Un tik patīkami atbilde bija saņemt tādu pašu paldies gan par to, ka vienkārši tāpat nepārtraucu rakstīt bez jebkā, gan par pašu saraksti. Gan vēl kādreiz viņam uzrakstīšu. Pārējā diena totāli noslinkota un nakts - nogulēta, jo K no rīta darīšanās jābrauc bija. Īstenībā ļoti neticami likās iemigt pēc pusnakts un pamostoties ieraudzīt, ka jau pāri sešiem. Neticami tāpēc, ka pa nakti nenācās mosties, grozīties, mocīties, lai arī nodomāju, ka guļam pietiekami cieši, lai drīz man kaut kas sāktu spiest, traucēt vai tamlīdzīgi. Bet nē, pamanījos aizmigt ātri vien. No rīta turpināju gulēt, tad nedarīt neko un tad beidzot sāku taisīties prom. Pārsteigums viņa mammas balsī jautājumā, vai tad es arī [jo K uz pastu sūtīja] eju prom, lika sajusties mazliet neērti, ka tik ilgi ciemojos, bet tikai uz brīdi, jo cilvēki tur tomēr bieži apgrozās. Pēc tam tas likās amizanti, heh. Vēlme būt labākai kļūst arvien lielāka. Nejūtos viņu pelnījusi, bet gribu justies, ai, kā gribu. Un vispār, es nezinu, ko lai domā, ko lai jūt, ko lai sagaida. Taču vienu gan zinu - šonakt man pietrūks būt viņam klāt. Pie labām lietām ātri pierod. Ps. Doties prom, pārteicos un izmetu "pēc divu dienu sēdēšanas mājās", nevis "pie tevis", "iekšā" vai ko tamlīdzīgu. Un, kopš esmu atgriezusies dzīvoklī, man piemetusies kaut kāda tukšuma sajūta. |
3/7/11 04:38 pmHome, sweet home? Nez, pēc divām K istabā nodzīvotām dienām te viss škiet daudz svešādāks, nekā līdz šim klusītēm bija licies. Ierasts, bet svešāds. |
3/1/11 04:33 pm Whew, 44 minūtes pa telefōnu pēc tēta lūguma mēģināju viņam pamācīt, kā skenēt, un viskaut ko citu ar to saistītu. Tā tik bija epopeja. Man acis bija "O_O", kad, noliekot klausuli, ieraudzīju, cik ilgi saruna bija ilgusi! Bet ir tik besīgs tas viņa ieradums visu lasīt pat tad, ja pilnīgi precīzi nosaucu viņam, kas un kur jāspiež - a viņš tik lasa man visu pēc kārtas, ko redz. Vispār šajās brīvdienās ne reizi nesalamājos ar viņu. Patīkamas pārmaiņas. Bet vēl patīkamāk bija sestdien vēlu vakarā izbraukt ar audjiku pēc ārpratā ilgas nešoferēšanas un sanemt atzinību par to, ka ļoti labi braucu. Pat aizrādjumus nesaņēmu, un tas viss kopā bija pat ļoti pārsteidzoši. Un ārā ir siiilti pēc lielajiem saliem.  |
2/26/11 03:36 pm Pirms trim nedēļām ceturtdienā, kad man pienācās tas uzlabotais dzēriens klubā, biju iepazinusies ar kādu džeku, Sandi. Nākamajā dienā, kamēr gulēju mājās, atgūstoties no tā, kas izskatījās pēc gandrīz-peku-atstiepšanas, viņš uzskatāmi parādīja, ka neatškir mani no manas draudzenes - ka tik meitene, ko randiņā aizvest. "Nu un dievs ar viņu," es nodomāju. "Ja reiz nevar pat vienu dienu pagaidīt, tad man viņš nafig nav vajadzīgs." Pirmdienā viņš uzrakstīja atvainošanās sms, stāstīja par to, cik ļoti esmu viņam iepatikusies un galu galā pēc nelielas sarakstītes piedāvāja tikties rīt, ja nebūs pārāk ilgi jāstrādā. Kas ta' man, piekritu - darīt tāpat nav ko, tā vismaz filmu varētu noskatīties. Pienāca rītvakars, no viņa ne ziņas, ne miņas. Un arī ne nākamajā un nākamajās dienās. Uzmeta mani atkal džekiņš, karoč.
Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šorīt pa miegam sameklēju zvanošo telefōnu un ieraudzīju, ka zvanītājs ir neviens cits kā Sandis. Pēc trim nedēļām. Un ko viņš gribēja? Tieši tā, vēlreiz sarunāt tikšanos, pateikt, ka viņam ļoti patīku, un pie viena arī to, ka viņš bija losis [bet ne atvainoties!]. Septiņu minūšu saruna, un viņš pat neiedomājās atvainoties. Šoreiz, protams, atteicu, pamatojot ar tomēr esošo pašcieņu...... e: "[..] Tu gribi tikties, es tev patīku, tu esi losis - nafig man vispār kaut ko vajadzētu darīt?" S: "Bet tev jau nekas nebūs jādara. Tikai pasaki, es piebraukšu pie tavām durvīm!" e: "Es dzīvoju 4. stāvā, tā ka tas būs problemātiski." Sekoja kaut kādas skaņas un klusums, pēc padsmit sekunžu gaidīšanas es noliku klausuli un turpināju gulēt. Pēc stundas viņš zvanīja vēlreiz, bet nedzirdēju. Ja kaut kad šovakar būs sms no viņa, tad tās laika nobīdes tiešam izskatīsies smieklīgi. :D |
2/23/11 04:17 pm Kreklos reizēm dejot ir tik viegli... bet aerōbikā gan kājiņas sāk pīties ātri vien. Lōģiski, aerōbikā nav mana deja. Vispār katru reizi nožēloju, ka pametu dejošanu. Nav forši justies lempīgai un tizlai. Un vēl būs offic jāpiedalās sacensībās visām... Jūtu, ka būs bail sajaukt kaut ko. Tāda sajūta, ka visa mana kādreizējā dejošanas pieredze, lai arī cik necila, ir pazudusi nebūtībā.
|
2/23/11 12:43 pm Ar visiem maniem pēckreklu rītiem svešumā un angļu valodas pārskaitīšanu uz jautājumu kursabiedrenei "Kad mums matemātikā ir k/d?" atbildē saņēmu pretjautājumu "Tu ar mums vēl mācies?". Tā jau sanāk, uz lekcijām apzinīgi eju, bet uz nospiedoši lielāko daļu praktisko nodarbību grupās neesmu šogad vēl bijusi.
|
2/21/11 05:03 pmMati vēl tikai žust, bet man jau prieciņš par to, kā sanāca. Pat neskatoties uz to, ka domāts bija mazliet savādāk. ^^ |
2/21/11 02:40 am - "Sākt ar mazumiņu"Ir vieta, kurā kādreiz bāzu visas savas nostalģiskās žēlabas. Tagad tā ir pagātne, ko pārlasot, piezogas kauns par sevi... Par to, kā bija agrāk, nevis attiecibā uz jaunākajiem ierakstiem. |
Powered by Sviesta Ciba