What does not kill you, makes you stronger.

Nogulēt vienīgās divas lekcijas nedēļā, ko tiešām negribas nogulēt un kas tiešām patīk, ir tik sasodīti stulbi. Trulas dusmas un bezspēcība, bļe.

Ah, bet tik patīkami tomēr jau otro nakti līst gultā, zinot, ka iemigt actually būs iespējams! Visu iepriekšējo nedēļu kakls standarta rīšanas funkcijai bija uzlicis lielu sāpju zīmogu, kā dēļ naktīs stundām paliku nomodā, cenšoties jau tā rīt pēc iespējas retāk, bet katra reize bija kā sāpju šoks, neļaujot miegam ne pietuvoties. Un, kad es beidzot atlūzu, miega kvalitāte bija visnotaļ sūdīga. Pēc pagājušās nedēļas novērtēju, cik patiesībā labs bija vakardienas miegs pat ar visu iemigšanu - un tas bija tāds, kā parasti. Tik grūti ir novērtēt pierastas lietas un saprast, ka viss nemaz nav draņķīgi...

Sapnī ašās idejas vadībā nolēmu aiziet uz dievkalpojumu baznīcā. Nu neko, pasēdēju, gāju uz mājām un apcerēju, kā to rakstīšu šeit. Kad pamodos, turpināju, un tikai pēc brīža man pieleca, ka tas bija sapnis. Taču uz baznīcu būs jāiet šā vai tā - no rīta tētis pateica, ka uz bērēm jābrauc. 

Yess, vakar beidzot pirmoreiz pabiju gan balerijā, gan Jelgavas kreklos, lai arī abiem dzīvju burtiski blakus. Un naktī, pēc pārnākšanas mājās, joka pēc piereģistrējos iekš otrapuse.lv. Šorīt no visām bija tikai viena ziņa, kas nebija vienkārši no ōperas "Vēlies iepazīties?", uz ko pat es taisījos atbildēt, bet izrādījās, ka links uz viņa profilu veda uz 404 erroru - dokuments ir dzēsts, pārvietots, mainīts, pašlaik nav pieejams... Neko nosutīt, protams, arī nevar. Nu cūcība, nu.

Ja man šobrīd kaut ko ļoti negribas darīt, tad tā ir iešana uz vilcienu un braukšana tajā. Eh, mašīna un bezrūpība par degvielas cenām priekš manis būtu zelta vērtē... kā jau jebkurā laikā, dienā un gadījumā. Neesmu vēl savus tūkstošus nobraukusi, lai burvība būtu zudusi.

Guess what. Tikko iepildīju burciņā pašas taisītu apelsīnu ievārījumu. Vēl pirms dažām stundām ideja par es + ievārījuma gatavošana varētu bez liekām pārdomām tikt komentēta apmēram šādi, bet redz, uz ko var uzvedināt atklājums, ka nopirktie pāris apelsīni ēšanai nav diez ko garšīgi. Mazliet dažāda veida izvirtību, un tā nu man ir mazliet vairāk kā 0,5 ievārījuma.

Un tā, rīts sākās labi - es pamodos. Tiesa, turpinājās labi tas tikai manai labsajūtai, jo uz pirmo lekciju nevarēju saņemties aiziet. Tagad mierinu savu sirdsapziņu, lasot dažādus materiālus datōru kontrōldarbam, kas sāksies pēc mazliet vairāk kā stundas. Naktī iemigts atkal bija ar lielām mokām. Kopš pirmdienas ar to pavisam nejēdzīgi ir, daudz trakāk kā parasti... Tā ka gulētas ir kādas divarpus stundas. Jāsaka, ka nemaz nejūtos tik maz gulējusi, laikam miega rezerves vēl no nogulētās vakardienas bija palikušas. Uz VC4 arī piezvanīju, viņi teica, lai maucu tāpat uz turieni gaidīt oftalmolōgam kādu brīvāku brīdi. Heh, cerams, ka pēc divām lekcijām, pusstundas autobusā un x ilgas gaidīšanas viss pampums nebūs nogājis pavisam, jo šorīt acs ir tuvu normālam. Mamma gan teica, lai offic aizbraucu līdz ārstam, bet negribas arī sēdēt pilnīgi normālā paskatā un veselai - pēc akūta bezpieraksta gadījuma tas nemaz neizskatīsies. Rezerves plānā manuāla piemiegšanās. Bet visādi citādi šobrīd izskatās, ka man otolaringolōgs būtu noderīgāks - pēc sešiem pamodos no klepus. Katru dienu kāda cita medicīniska ķibele nonāk prožektōru gaismā, kā rādās.

Yess, šobrīd esmu staigājoša anekdōte par to, ka tēvs - arābs, bet māte - ķīniete. Viena acs pa gulēšanas laiku pamatīgi aizlipa ciet un šobrīd ir mazliet sapampusi, ņemot vērā, ka augšā esmu neilgu brīdi. Nu un kakls joprojām mazliet sāp... eh, pēdējās trīs nedēļas, šķiet, nākas atgūt iekavētos medicīniskos piedzīvojumus.

Klīdu pa veikalu, domājot, ko varētu mēģināt mājās ieēst. Bada sajūta & viegls nelabums nu galīgi nav tā patīkamākā kombinācija. Un, kamēr klīdu, nožēloju, ka neesmu kaķis. Kas ta` viņiem, pārtika atškiras tikai pēc preču zīmes uz iepakojuma un nekādu problēmu izvēlē starp rīsiem, makarōniem, kartupeļiem un 1001 ēdienu variāciju, ko pie šiem garnējumiem var uzmeistarot. Kā teica Ž. P. Sartrs, cilvēks ir notiesāts būt brīvs, un es atļaušos viņam piekrist, lai cik ikdienišķa arī nebūtu tāda joma kā pusdienu ēdienkartes sastādīšana.

Jau tā īsajā naktī četras reizes modos cerībā, ka jau var celties... Bet kas tev dos, katrreiz nācās migt no jauna. Kaut kā šonakt ar to galīgi greizi gāja, jo parasti pēc pamošanās iemigt ir viegli. Tā nu pusastoņos izlīdu no gultas un jūtos nomocīta. Ne pārāk kvalitatīvā nakts, + pēdējo diennakti nepārtraukti sāp kakls, kā dēļ katrs rīšanas process tiek uzlūkots kā visnotaļ spīdzinošs pasākums. Duša pašsajūtu ļoti mazliet uzlaboja, bet visā visumā šobrīd gribētu ieraut miegazāles un līst zem segas, nevis iet uz skolu.

Ak vai, šis būtu īstais laiks déjà vu jušanai. Atkal esmu pamodusies ar sāpošu kaklu, tiesa, šoreiz vēl ar balsi. Un atkal ir bijis gan saldējums, gan caurvējš bembī uz šosejas. Tieši kā pirms divām nedēļām - un izņemot to laiku, ne ēsts, ne braukts tā pēdējā laikā nav. Kā lai es, cilvēks, tagad zinu, no kā man tas?

Vēlās nakts stundās es mēdzu skatīties ārā pa logu un domāt, kur gan dodas retie, vientuļie stāvi. Kāpēc viņi vispār kaut kur iet? Tādas pašas domas uzmācas, kad pret rīta pusi sanāk būt pie stūres, biežāk mājupceļā - un tad es domāju par mašīnām, par tiem, kas brauc. Vai viņi savu zirgu, tāpat kā es, dzen uz māju pusi... vai tieši otrādi? Un tad es iedomājos, ka varbūt tieši tobrīd kāds to pašu domā par mani. Mūsu dzīves tomēr rit tik dažādi.

 Довольна как слон. Vairākas stundas galvas kūpināšanas, bet esmu tikusi galā ar kārtējiem ekseļa uzdevumiem, kas šoreiz bija grūtāk, jo paraugu bija mazāk kā parasti un lekcijas pierakstu arī nebija. Bet es to izdarīju! 

 Kā man patīk, ka piezvana un piedāvā aizvest uz Jelgavu. Tā vienkārši. :) Ērts brauciens un vēl parāda atdošana - jauks noslēgums tik nemīlīgai dienai, kad līdzšinējie plāni bija palikt dzīvoklī, skatīties seriālus, ēst kaut ko atrodamu un kāreiz pa nakti likties gulēt.

 Vakara mistērija ar šī stāvlaukuma atrašanu nupat pēkšni atrisinājās, pateicoties pēdējam komentam. Mazliet žēl, ka ne pašu spēkiem ejot un meklējot, bet vismaz prāts mierīgs. Visu vakaru uz bildi skatoties, škiet, ka paguvu to kārtīgi iegaumēt jau. 

 Atgriežamies dzīvokļa pirmsākumos un lietojam kaimiņa netu no virtuves palodzes, jo vietējais joprojām neiet. Diezgan besīgi.