What does not kill you, makes you stronger.

Bet smieklīgākais ir tas, ka šis ir jau otrais* džeks, kurš man kādreiz pirms gadiem patika [kā gan var tīnītēm kāds nepatikt] un ar kuru pēc gadiem pilnīgi negaidīti ir kkas sanācis. Sakiet ko gribat, bet kosmoss tomēr visu dzird... jautājums ir tikai, kad tas tiek dots.

Nolēmu beidzot noskatīties The neverending story trilōģiju. Laika gaitā nebija sanācis visu redzēt, tikai fragmentāri un diezgan pasen. Skatos pirmo filmu, un viss izskatās vizuāli tik... tik... nespēju atrast īsto vārdu. Kaut kur negatīvās nokrāsas lauciņā starp "bērnišķīgi", "uzspēlēti", un "trūkumi-paši-acis-lec" [pat rēķinoties ar to, ka tā ir `84. gada filma, ir redzētas kvalitatīvākas]. Vienīgais, ko šobrīd sanāk teikumā ietērpt, ir kārtējo reizi iegūtā atziņa, cik ļoti pieaugušā reālista skatījums uz lietām tomēr atšķiras no bērna naivā ideālisma pilnajām acīm.

Otro reizi divu dienu laikā esmu saņēmusi zvanu no Bruklinā reģistrēta nummura, kur sieviete krievu valodā man jautā, vai interese par nesaprotama nosaukuma [kaut kas ar Tbilisi?] universitātes piedāvātajiem vācu valodas kursiem vēl joprojām ir spēkā. Un viņi zina manu uz-/vārdu. Neatceros, kad kaut kam tādam būtu pieteikusies, bet lai nu būtu... Gūglējot nummuru gan tie pēc atsauksmēm dažādos fōrumos ir greencard krāpnieki.

Mēdz jau teikt, ka nav slikta laika, bet tas, kas šorīd darās aiz loga, nebūt nesauc: "Rise and shine, baby!" Šodienai priekšā kafija, duša, trīs lekcijas un gājiens uz Ķīpsalu. Kāpēc man nav sarkans audi [mersedess]...? Ar kājām līst ārā sasodīti negribas.

Stāvot Lielupes krastā ar love letter to japan ausīs un mentōlu zobos, bija tāda kā eksistences sajūta. Šķita, ka jūtu, ka tiešām esmu tur. Saltais vējš vienīgi visu mazliet pabojāja... 

Četras dienas izmisīgi meklēju gan Rīgā, gan Jelgavā divas mācību grāmatas, lauzot smadzenes, kur gan vēl būtu varējusi tās nobāzt... un tikko atcerējos, ka abas tika nodotas bibliotēkā, jo termiņš beidzās. 

Seminārā praktiski neko jaunu neuzzināju, toties bulciņas tur bija ļoti garšīgas. Un tā meitene, kas runāja... jo vairāk uz viņu skatījos, jo vairāk viņa sāka pēc sejas likties līdzīga man pašai. 

Wow, zobārste mani nav redzējusi trīs nedēļas, un vienalga pirmais jautājums bija: "Cita matu krāsa? Tādi rūsganāki izskatās." Jā, mati kļuvuši mazliet gaišāki, bet tas ir tik knapi pamanāms, kur nu vēl pēc ilgas neredzēšanas. Taču izrādās, ka viņai pašai arī mati visādās krāsās bijuši, kamēr mācījās, heh. 

Kādu laiku nebiju skatījusies dienas fotō iekš National Geographic, un izrādās, ka palaidu garām mūsu pašu Ķemerus. Patīkami tomēr :)

Izvēdināšanās pa šoseju ir labs veids, kā sākt rītu, pat ja rīts sākas sešos no rīta. Līdz dienas prieciņam bija jāgaida tikai divas stundas - un tas šodien ir fakts, ka no Graudu ielas pārbrauktuves novākta fakinā stopzīme. Nezinu, cik ilgi tās vairs nav, jo sen nebija tur braukts, bet man bija patiesas sajūsmas brīdis, piebraucot pie sliedēm.

Wow, tas bija creepy. Atnācu mājās, paskatījos spogulī un skundes tūkstošdaļu nevarēju saprast, kas tā par meiteni manā dzīvoklī. Un pat nekādu vizuālu pārmaiņu manī nav bijis, so, tas brīdis bija pilnīgi no zila gaisa.

Ar tām pirmo tauriņu redzēšanām gan man šogad kaut kā kreisi gājis. Vakar pieturā ar pašu acs kaktiņu ieraudzīju kaut ko, kas izskatījās pēc tumša taureņa. Ar smagu nolemtības sajūtu iztulkoju to kā zīmi, ka šī vasara tāda it kā būs, it kā nē, un devos uz centru kur, protams, dažu minūšu laikā veselas trīs reizes raibie bija, no kurām pirmajā taurenis gandrīz ielidoja manī. Lieliska vasara ar novēlošanos, I guess? 

Toties vēl pirms tam aizvakar pamanījos redzēt pirmo odu.

whoa, labprātīgi iet ar kājām uz tālāko no tuvākajā apkārtnē esošajiem veikaliem + mest līkumus... that's new.

Ah, tagad ārā ir mans mīļākais laiks. Mazliet ar šausmām saprotu, ka būs vēl karstāks, turklāt dzīvoklī laikam sākas vaļā loga online režīms, jo citādi te tiešām jūties kā vasarā. Ko gan citu var gribēt no augšējā stāva ar logiem saules pusē, kad nekādu koku/māju tiem priekšā nav... Taču laukā nudien ir ideālais klimats priekš manis. Pilnīgi prieks ārā būt. 

Galīgi nejūtos gulējusi, bet pamodos no gara, ļoti mokoša un nepatīkama sapņa, tā ka man laikam nav citas izvēles, kā vien celties. Labāk tā, nekā migt atpakaļ ar murga ainām svaigā atmiņā.

Man ļoti patīk mani mati, bet, tuvojoties vasarai, arvien vairāk domāju par to noīsināšanu + balināšanu. Skatījos bērnības bildes, a tur es tik piemīlīgi blonda... Toties biju šokā, ieraugot jau bērnudārza laikos identiski to pašu smīnu, kas man tagad visos dokumentu fotō un citos mākslīgā smaida paraugos, heh.

Mazais prieciņš, par ko priecāties vispār ir dīvaini, - mani šonakt pirmoreiz apturēja pie autō stūres. Heh, nejēdzīgajam brīdinājumam toreiz par riteņa skaņas signāla trūkumu pievienojas otrais brīdinājums [tikpat nejēdzīgs] par to, ka Māris aizmugurē nebija piesprādzējies. Labi vismaz, ka par ātruma pārsniegšanu apžēlojās, tai man vēl būs iespēja iztikt bez soda pirmoreiz. Toties sprādzēsies pie manis gan tagad visi. *evilgrin* 

Lai arī kāds nebūtu iemesls - un konkrētajā gadījumā bēres -, ceļš paliek ceļš. Tik patīkami pēc ilgāka pārtraukuma izbaudīt šoseju.



Heh, bet, ierodoties tajās mājās, no kurām bija arī izvadīšana pēc nelielas pasēdēšanas pie klāta galda, pirmām kārtām pamanījos sačakarēt tualetes durvis tā, ka tētim pēc tam savas padsmit minūtes vajadzēja nopūlēties, lai tās dabūtu atkal vaļā. Khm, izrādījās, ka durvis veras ne vien uz pareizo pusi, bet vēl kādus 30° pretējā virzienā un siena ir apšūta ar kreisiem plastmasas paneļiem, so, velkot durvis uz sevi, es to paneli iedabūju starpā tā, ka durvis vairs nekustēja nekur. Kamēr tētis mocījās [viņam pat lauzni atnesa], es stāvēju malā un apbrīnoju faktu, ka pirmajās minūtēs kaut ko tādu esmu dabūjusi gatavu, turklāt sēru pasākumā. Galu galā viss nokārtojās, tiku iekšā, un, kad gāju ārā, pie durvīm jau bija pielikta lapiņa ar uzrakstu "grūst". Un es pat nebiju vienīgā, kas gribēja durvis apmānīt - brālēns, nākot ārā, arī līdzīgu triku uztaisīja, bet sienas panelis jau bija atlauzts, tāpēc šoreiz durvis dabūja atpakaļ ļoti ātri.

Ps. Neatkarīgi no aizgājēja, kaut vai tā būtu tikai filma, bēres man vienmēr liek valdīt asaras. Bail mēģināt tikt skaidrībā, kā dēļ tās rodas.

Hi hi, ko tik nevar uziet internetā reizēm. Izrādās, ka Pikačū ir cieņā arī autōindustrijā. Ne vien vieglie, bet pat autobusi, dieva dēļ! :D