Nolēmu beidzot noskatīties The neverending story trilōģiju. Laika gaitā nebija sanācis visu redzēt, tikai fragmentāri un diezgan pasen. Skatos pirmo filmu, un viss izskatās vizuāli tik... tik... nespēju atrast īsto vārdu. Kaut kur negatīvās nokrāsas lauciņā starp "bērnišķīgi", "uzspēlēti", un "trūkumi-paši-acis-lec" [pat rēķinoties ar to, ka tā ir `84. gada filma, ir redzētas kvalitatīvākas]. Vienīgais, ko šobrīd sanāk teikumā ietērpt, ir kārtējo reizi iegūtā atziņa, cik ļoti pieaugušā reālista skatījums uz lietām tomēr atšķiras no bērna naivā ideālisma pilnajām acīm.