What does not kill you, makes you stronger.

Man jautā, kāpēc šeit neko vairs nerakstu. Ciba priekš manis tradicionāli ir bijusi vieta, kur tikt uzklausītai, kaut vai nosacīti. Kur pateikt to, ko kādam gribas pateikt. Kur izstāstīt kaut ko. Tagad man 24/7 blakus ir kāds, kam teikt visu, ko gribu teikt, tāpēc pāri nepaliek nekas daudz. Brīžiem žēl, ka neprotu rakstīt par lietām tāpat vien, nevis tikai to, kas sakājies iekšienē. Blogot par laiku, cilvēkiem uz ielas un izmaiņām nekustamo īpašumu tirgū. Par suņiem vai par kaķiem, bet tieši par kaut ko. Iespējams, es to varētu, un iespējams, ka to arī vajadzētu, taču pietrūkst pat ne tik daudz apņēmības, iedvesmas vai viedokļa, kā motivācijas. Man nav motivācijas sākt darīt kaut ko vairāk par trulu sēdēšanu pie datōra ekrāna. Un man vairs īsti nav arī motivācijas pabeigt šo ierakstu godam un ar domu. That's all, folks!

es: Sveicināti! Es atnācu pēc sava pasūtījuma. 

Oh, I'm going straight to hell. Meli melu glazūrā, īpaši vecākiem. Ir tikai viens cilvēks, kam varu teikt visu uzreiz, kā ir, un viņš šobrīd guļ man blakus. Citi bez nosodīšanas neiztiktu.

Tīrot skapi nesen, atradu bērnības grāmatas - pasakas un stāstus krievu valodā. Vakarnakt palasīju gabaliņu no Крокодил Гена и его друзя, un ap sirdi palika tik jauki, ka pat iemigu ātri vien.

Īstenībā es priecājos, ka neesmu līdzīga savam sencim. Vakar ieminējos, ka taisos šodien pasi uztaisīt, - un plkst. 9:15 viņš mani jau sašutuma pilns modina, sak, kāpēc pasu daļa jau ir vaļā, bet es vēl neesmu visu nokārtojusi. Bļ, darbalaiks 9-16 tieši to arī nozīmē, ka kantoris strāda līdz četriem, nevis no deviņiem. Nu neesmu es cilvēks, kas skries visu pēc iespējas ātrāk izdarīt, samierinies. Mierīgi aizgāju gulēt tālak, izgulējos, pusčetros aizbraucu līdz viņiem un pirms desmit minūtem jau biju mājās. Mierīgi, čilliņā.

Ilgu laiku domāju, ka varētu matus izbalināt, kamēr sen ar sarkano nav krāsoti... turu tos vienkārši brūnus... bet tikko pa TV gāja topshop reklāma matu taisnotājam/pulētājam, kur demonstrācijai tika izmantota sieviete ar tik fakin kārdinoši tumšsarkanas krāsas matiem, ka plāns balināt vienkārši izšķīda sīkās drumslās. Drumslas gan nekur nav pazudušas, jo gribas zināt, kā man blondi izskatās, bet... Tā tomēr ir mana krāsa, vismaz iekšēji. 

Sasmējos mazliet.

Šorīt esmu laba meitene. Noklusējot faktu, ka to, ka tētim ir dzimšanas diena, atcerējos tikai pēc mammas satikšanas no rīta pa ceļam uz mājām un i to vajadzēja pāris sekundes, lai saprastu... Aizgāju līdz vietējam t/c, izostīju visas kafijas burkas Aromātu pasaules veikaliņā, papļāpājot ar pārdevēju procesa laikā, un beigās vienalga paņēmu klasisko arabiku dāvanai, kā arī foršu krizantēmu [laikam]. Ņemot vērā to, ka parasti mani apsveikumi vecākiem aprobežojas ar vārdiem, tiešām jūtos kā labu darbu izdarījusi.

Smieklīgi mazliet. Čalītis, kurš pirms kādiem diviem gadiem dr.lv bija gribējis iepazīties un kopš tiem laikiem tā arī palika piedraugots, šorīt atkal uzrakstīja, ka es viņam šķietu forša un ka grib iepazīties. Pēc tam gan viņš saprata, ka ir jau vienreiz tas darīts, bet, heh, glaimojoši tomēr, ka pat divreiz iepazīties grib.

Tāds murgs kā šonakt man sen nebija rādijies. Un nevis kaut kādi briesmoņi, bet gan datōrspēle ar tik ļoti neizturami creepy atmosfēru un izmisīgām bailēm par izdzīvošanu, ka pēc pamošanās pat pamodināju draugu, lai apskauj. Džīz. 

Epic nedēļas nogale nudien, arī kā vakardienas šoferim. Izlaidums, āfterpārtijs, Rullītis nākamajā dienā un vakarā uz Liepāju. Braukšana pa pirmsLiepājas augstieni mazliet pēc pieciem no rīta bija pasakaina, lai arī vienatnē baudāma, kamēr citi atlūzuši. Apstājos uz brīdi skaistā vietā - priekšā ieleja, viss zaļš, miglā tīts, klusumā... Vienreizēji. Ainava galīgi ne pēc ierastajiem Zemgales līdzenumiem, īpaši piemetot klāt vēja ģenerātōrus. Taču tālākais ceļš līdz Saldum arvien pieaugošā stresā, jo benzīna rādītājs noslīdēja līdz pēdejai sarkanajai strīpiņai vēl krietnu gabalu pirms tuvākā Statoila, heh. Vismaz uzpildīšanās dēļ tiku [ne bez pūlēm] pie nomodā esošas kompānijas. Un kā gan vēl var nepieminēt viņa ašo ideju iebraukt Pokaiņos pa ceļam! Izrādās, ka tur, pat neejot tālu, ir elementāri iespējams apmaldīties. Nu ko, vismaz čupakabra neatnāca. 

Vakar braucienā uz Rīgu mums pievienojās meitene, kas pēc iepazīšanās man uzreiz pajautāja, vai nesmu no JVĢ, jo viņa mani atceroties. Ņemot vērā, ka viņa šogad tikai absolvē, apmulsu, bet tad atcerējos, kā pati vizuāli zināju daļu no vidusskolas vecākajām klasēm, heh.

Draugam adresētajam jautājumam "Viņa [es] tagad pie tevis dzīvo?" laikam ir visnotaļ labs pamats - kopš otrdienas absolūti lielāko daļu laika esmu pavadījusi šeit. Heh, jāprotas un jādodas uz mājiņām beidzot, kamēr vecāki manu istabu nav izīrējuši, sak, ja jau meita tāpat te nedzīvo. Un pirms tam jāieiet vēsā dušā, lai būtu, ko atcerēties karstajā mājupceļā. Džinsas, kedas & tveice nav īsti savienojamas lietas.