What does not kill you, makes you stronger.

What does kill you... Well, it just kills you.

9/8/12 11:42 am

Sapnī biju stāvoklī. Laikam astoņi mēneši un teju sākās jau dzemdības, bet telefōna zvans mani pamodināja brīdī, kad ieradās potenciālā dzemdību pieņēmēja. Un paldies dievam, ka pamodināja, jo jau pirmās sāpes piegriezās. Tiesa, no otras puses būtu bijis labāk dažas sekundes vēlāk pamosties, jo tieši tajā konkrētajā brīdī es gandrīz atbildēju uz kāda cita jautājumu par to, kā tad sauksim. Galvā sāka riņķot dažādi zēnu (?) vārdi, un, pirms sapratu, kurš ir īstais, jau sāku lidot prom no sapņa. Žēl, būtu gribējies zināt, ko mana zemapziņa būtu izvēlējusies.
Atceros vēl vienā brīdī radušos atklāsmi, kad sapratu, ka tūlīt jau sāksies, - ka manai dzīvei tagad ir pzģec. Jep, vismaz tas atbilst manai apzinātajai nostājai pagaidām par bērnu negribēšanu vēl labu laiciņu (un man jau sen kā nav vairs tīņu gadi).

9/7/12 01:15 pm

Kas sākās kā jauks vakardienas rīts, kļuva par milzīgu murgu 18 stundas vēlāk. Un viss ir tikai mana sasodīta vaina, jo savārīju pamatīgas ziepes savas netikšanas galā ar jūtām dēļ. Un arī apstākļu vaina, kas mani šajās savārītajās ziepēs iemeta daudz, daudz agrāk, nekā biju tam gatava. Bet dzīvē jau NEKAD nekas nenotiek kā plānots, ne...

Tagad jādomā, kā tālāk būt.

8/26/12 01:54 am

Noklausījos dažas Backstreet boys dziesmas un apnika. Atgriežos pie tā, kas ir cienīgs saukties par mūziku - iet vaļā Johnny Cash.

8/25/12 11:10 pm

Es šobrīd klausos: Backstreet Boys.
 Because I just felt like it. Nekad iepriekš neesmu viņus klausījusies. Wtf, brain? Taču jāsaka, ka mood'am izrādījās pārsteidzoši atbilstoši.

8/25/12 10:12 pm

Ieklīdu draudzenes mazās māsas ask.fm lapā. Uz jautājumu, kā iet, viņa reiz atbildējusi, ka sūdīgi, jo galvā vecās, jaukās atmiņas un laiks, ko vairs nevar atgriezt... Viņai šogad vēl tikai paliks 14. Nopietni? Tajā vecumā jau ar tādiem tekstiem? Bērni par biežu cenšas izaugt par ātru.

Starp citu, esmu pārliecināta, ka arī tad, kad pavisam drīz viņai būs jau 18, vienalga atcerēšos viņu kā sīko, kam pēc skolas gājām pakaļ uz dārziņu.

8/22/12 04:27 pm

Ko man tikko iemācīja tēvs-elektriķis? Vienu galu drīkst droši rozetē bāzt, galvenais tik ar pliku roku neturēt. Yeah, 'cause that's what every father should teach their children.

8/19/12 01:29 am

Šodien redzēju meiteni, ar ko bērnībā pa sētu dauzījāmies kopā. Protams, lielā daļā gadījumu kontakti no tiem laikiem nepaliek, tik vien kā piedraugošana, no kā attāli arī var uzzināt, kas jauns. Tā nu zināju, ka viņa pagāišgad apprecējusies, bet šodien viņu redzēju ar sīko ratos un pamperu paku rokā. Sāku domāt, un uz sitienu nāk prātā savas desmit mana gada (tātad 21-22gadīgas) meitenes, kas jau paguvušas iziet pie vīra un/vai apbērnoties. Patiesībā noteikti ir vairāk, un kur nu vēl visu citu vecumu, kas tik ātri precējās. Mans viedoklis? Nafigam?! Bērniem pēc tam, protams, forši, ka jauni vecāki, bet kā ir pašiem vecākiem? Vēl jo vairāk, kā ir, kad tev 20 gadu vecumā ir četrgadīga meitiņa (un draugs dīc pēc vēl vienas) kā manai bijušajai darba kolēģei? Vai no dzīves vispār kas paliek pāri?

Starp citu, es piedzimu vecākiem 40&45 gadu vecumā. Ja man kādreiz būs bērni, tad noteikti negribētu pirmdzimtos tādā vecumā, bet vismaz līdz 25, manuprāt, būtu jānogaida.

8/18/12 03:32 am

Lai beigtu vakaru un līstu zem segas blakus mīļotajam uz pozitīvas nots, vēl mazliet papriecāšos, ka šodien viņš no darba atnāca mājās ar puķīti. Vienkārši tāpat. :)

8/18/12 02:13 am

Pirms pāris nedēļām nu jau trešo reizi pēdējo trīs gadu laikā mainīju dzīvesvietu - šoreiz esmu atpakaļ tur, kur ar vecākiem dzīvoju kopš 1998. gada. (Izņemot pēdējos divus gadus, protams.) Mums visiem šis ir lielu pārmaiņu laiks. Vecāki ir pārcēlušies 150 kilometrus uz austrumiem un rezidējas gleznainā miestā Latvijas likteņupes viņā krastā tepat Vidzemē. Es, savukārt, esmu palikusi ar ģimenes dzīvokļa nastu uz kakla. Ja par iepriekšējiem diviem mitekļiem jau no paša sākuma bija zināms, ka var neiespringt to uzturēšanā, tad tagad man ir dzīvoklis, ko nolaist nedrīkst. Vecāki latiņu, tā teikt, augstu pacēluši.
ko es? Joprojām neesmu saņēmusies sākt kārtot savu istabu, kas šobrīd ir noliktava, nekas vairāk - tajā ir mantas, kas man vienmēr tur bijušas, ko vecāki ir atstājuši un ko pati esmu pārvedusi mājās pārvācoties abas reizes. 
Tikai šovakar es beidzot izšķiroju skapi. Milzīgs stūra drēbju rijējs monstrs, kas nav šķirots, well, nekad. Lieki piebilst, ka kaut kāda nebūt apjēga par to, ko pirkt un ko nē, man izveidojās tikai pēdējos gados, pirms tam es vai mamma mēdza man iegādāties visnotaļ, hmm, dīvaina paskata lietas. Bet ar visu to, šķirot jaunības lietas nav viegli tādam cilvēkam kā man, kas labāk nemetīs neko ārā, bet atstās - vai nu kādeiz bija mīļākais krekliņš, vai nu mamma pirka/šuva, vai arī vienkārši kādreiz var noderēt. Nošķiroju ceturto daļu drēbju, kas man jau šķiet daudz. Pirmajai reizei pietiks. Kad būšu tikusi galā ar grūtāko - visas pārējās mantas, kas laika gaitā tikai grūstas un grūstas skapjos - būšu tiktāl norūdījusies, ka varbūt atlasīšu vēl ko nost... Taču tas nebūs šovakar. Šovakar izgāju gana daudz atmiņām cauri. 

Un vispār, kā lai saņemas izmest/atdot bērnības lietas?

8/5/12 10:24 pm

Mazliet vairāk par nedēļu, bet joprojām - man ir tirkīzzili mati and I friggin LOVE IT!

6/24/12 11:59 pm

Jāņi? Jāņi beidzās interesanti, lai neteiktu vairāk. Vismaz mans adrenalīns, afekta stāvoklis, aukstasinība vai figviņzin kas, taisot getaway kā filmās, mūs paglāba no... labākajā gadījumā miesas bojājumiem. Viss labs, kas labi beidzas. Un nē, mēs neuzprasījāmies un nedarījām neko aizliegtu. Vienkārši ir cilvēki, kas dzērumā jebkuru skaņu no tavas mutes uztvers kā nāvīgu apvainojumu.

6/18/12 05:27 am

Esmu ieslīgusi darbs - miegs - mazliet dzīves - darbs režīmā. Ik dienu pie kases notiek lērums interesantu atgadījumu, kas tā arī paliek veikalā, jo to ir par daudz un par šķietamu nenozīmīgu, lai stāstītu. Katrs pats par sevi tie ir stāstīšanas vērti, bet, savirknējoties viens pēc otra, tie kļūst par masu. Par fōna masu. 
Aiz kases esmu nosēdējusi jau gandrīz četrus mēnešus. Atceros sākumu - tagad pati sev šķietu sīka tajā laikā. Neteikšu, ka esmu augusi kā persōnība, tikai kā kasieris. Protams, uz to fōna, kas strādā šādu darbu gadiem, četri mēneši ir spļāviens jūrā, bet man šķiet, ka, sasniedzot to punktu, kad ar veikalu un darbu ir aprasts, tālāk laiks var stiepties bezgalīgi pa to pašu horizontālo konstanti. 
Dzīvei jāiet uz priekšu. Vienmuļi morāli notrulinošu darbu esmu izmēģinājusi, jādodas tālāk. Par aizkuģošanas datumu no manas mazās maximas ir noteikts 5. jūlijs. Tieši tā, savu dzimšanas dienu pavadīšu pēdējā maiņā. Un trīs nedēļas paies ātri. Reiz, sen atpakaļ, es domāju, ka iešu prom jau pirmajās nedēļās. Tad man likās, ka nepalikšu ilgāk par mēnesi, diviem. Tad - ka paziņošu par atlūgumu 1. maijā. Tad - pēc atvaļinājuma. Taču tagad gan datums ir galīgs. Mazliet žēl, protams, jo ir jau pierasts un arī kasieri manā vietā atrast būs lielas problēmas, bet negribu aizsēdēties. Kā teicu krutajam dancmāsteram Šonam, esmu šeit tikai tāpēc, lai redzētu, kā ir būt apakšā, - lai zinātu, ka ir jātiecas uz ko vairāk. Neesmu pārliecināta, ka esmu guvusi lielu motivāciju, bet tā ir pietiekami liela, lai es negribētu visu mūžu sēdēt kasē. Īslaicīgi - jā, bet tikai kā pagaidu variantu kādreiz. Kā nekā, atvieglots konkurss būs ar jau esošu pieredzi, heh.

Un tagad ir pirmdienas rīts. Pēc garās nedēļas esmu nogurusi, bet, kad beidzot drīkstu izgulēties, pulkstens ir seši no rīta, un man joprojām nenāk miegs. Iespējams, es tā arī neaiziešu gulēt šorīt. Pagaidām - zemeņu fanta un spicy mexican čipši it is.

5/23/12 11:08 pm

No mazliet neveiksmīga rakursa, but here it is. )

5/23/12 02:13 am

Nu ko, pēc 12 stundām būs tapis mans pirmais tetovējums. Ja vēl zinātu, kāds... :D

4/28/12 10:08 pm

Man - sidrs, saldējums un america's next top model jaunā sezōna, viņam - alus un 9gag. Idillisks sestdienas vakars mājās. Un starp citu, zemeņu fizz ar sierkūkas ekselenci kopā garšo debešķīgi.

4/15/12 11:45 pm

Jau gadus piecus vismaz domāju par tetovēšanos. Pēdējā laikā arvien nopietnāk - vismaz reizi nedēļā, cik nu no darba brīvais laiks ļauj, bet agrāk vispār daudz biežāk, rīsērčoju dažādas idejas un dizainus. Negribas neko lame vai bērnišķīgu, bet, jo vairāk variantu apsveru, jo vairāk visus izbrāķēju. Nav īsti neviena simbōla, kas būtu mans, ja nu vienīgi horoskōps. Dzīves motō īsā frāzē ietērpt neesmu vēl mēģinājusi, bet nez, vai sanāks. Kaut ko abstraktu? Jā, uz to es šobrīd sāku vairāk sliekties, jo domāts un pārdomāts ir tik daudz, ka jau sāk vienkārši principa pēc gribēties kaut ko

4/9/12 12:22 am

Šonedēļ sešas dienas biju darbā. Tagad brīvs līdz pat trešdienai, kā dēļ garastāvoklis pamatīgos plusos. Priecīga atnācu mājās, sarīkoju mums Lieldienas un nu čilloju gultā ar vīnu un karamelizētām mandelēm. Cheers!

4/7/12 12:43 am

Iemēģinot jaunas izjūtas, kopš februāra beigām sēžu maximā aiz kases. Veikaliņš ne-centrā un pilnībā ciema veikala titula cienīgs. Garlaicīgi nav. Ja vēl mosties un līst ārā no gultas rītos nebūtu tik sasodīti grūti un stundas nebūtu tik garas...

Bet visa cita starpā, šodien kāds nēģeris, kas regulāri iegriežas mūsu veikalā, pazīst mani un sveicinās ar čau, uz čeka uzrakstīja un man atstāja savu nummuru. Pastāstīju to citiem, un izrādījās, ka visi viņu zina, izņemot mani, khm. Diez ko ar nummuru ta' darīt? :D

3/27/12 12:28 am

Par citām lietām runājot, šovakar mazliet palasījos vecos ierakstus gan šeit, gan otrā vietā. Mazliet pakaunējos, mazliet pagremdējos atmiņās, mazliet papriecājos par to, cik labi šķiet daži raksti, īpaši šis. Uzsita vēlmi atsākt rakstīt.

2/21/12 08:59 pm

Viņš man ir tāds jaukums. :)
Powered by Sviesta Ciba