Pēc vakardienas manī kaut kas mazliet ir mainījies. Laikam brīdis, kad sapratu, ka nespēju attaisīt wc kabīnes durvis, ka nepēju pakustēties vispār, ka tā arī palikšu tur, kamēr kāds neizgāzis durvis.. bezspēcības sajūta, ka otrā pusē ir cilveki, kas dauza durvis, kas uztraucas.. un es esmu tur, viena, knapi pie samaņas esoša.. mēģinu piezvanīt, bet pogas spiežas  tik gruti un telefōns izslīd no rokas.. nekad mūžā vairs negribu neko tamlīdzīgu piedzīvot. Goda vārds, es tiešām nezinu, kā no turienes izkļuvu, jo nākamais, ko atceros, bija tas, ka pēkšņi apkārt bija cilvēki. Oi, johaidī, tas vispār bija spēcīgāk par jebkādu dzērumu. Bet vismaz visos pārejos brīžos bija pat interesanti būt tajos mežonīgajos apziņas amerikānu kalniņos, kad realitātē biju vienuviet un tad pēkšni jau citur, pilnīgi bez nojēgas par to, kā tur nokļuvu.