Savācu mantas un smiedamās gāju ārā no auditōrijas. Vēl gabaliņu pa ceļam uz mājām smējos. Bet,
oh dear, tad es sapratu, ka tas nozīmē, ka viņa mani atpazīst pēc izskata. Esmu vienu rezi pie tāfeles bijusi, izsaukta pēc vārda, un vakar nokavēju lekcijas, kā rezultātā vajadzēja iet pie viņas, lai izlabo svītriņu apmeklējumu lapā. Tie ir bijuši vienīgie gadījumi, kad atklājās mana identitāte.
C'mon, viņai ir tik daudz studentu - viņa arī spēj visus atcerēties, pie tam arī atceroties, ko un cik labi katrs ir rakstījis? Īstenībā apbrīnojami, kad pasniedzēji atceras vārdus, ja vien lekcijās nesauc visus vārdos kā angļu valodā, piemēram.
Ps. Ak dievs, mums skolā ir tāāāda pirts. Seriously, sajūta ir, kā atgriežoties vasarā, īpaši uzreiz pēc ienākšanas no āra. Žēl, ka neesmu karstuma piekritēja.
Un es tikko vairākas sekundes mēģināju nopūst no ekrāna kursōru. Viņš bija nobraucis līdz pašai apakšai tā, ka tikai pats augšējais galiņš redzams, un sācis kustēties, ko arī piefiksēju ar perifēro redzi un noturēju par kādu gruzi. Lol.