Brālēns savu mazo meitu, kas attiecībā pret zobārstiem ir tāda pati kā es bērnībā, vedīs zem narkōzes zobus labot. Vienkārši tāpat nesanāk. Es gan tagad vairs zobārstiem pirkstos nekožu, bet vienalga pati labprāt izmantotu šādu pakalpojumu, ja piķis pietiekami būtu. Visus zobārstus, pie kā jebkad biju sākusi iet, esmu pametusi, jo kādā brīdī vairs nespēju sevi piespiest iet, zinot, ka sāpēs. Sāp pote, sāp urbšana, sāp viss pārējais. Tagad man ir viegla panika, jo atkal priekšā ir stomatolōģijas ēra.  Zinu, ka jālabo būs ne viens vien zobs. Gadu mēģināju uz saņemties, bet tagad offic jāiet pārbaudīt, kas ir ar tiem gudrības zobiem, nu un nāksies arī visu pārējo pie viena.

 Vienmēr, kad esmu pie zobārsta, vismaz viena asara nobirst jau tad, kad krēsls vēl tikai laižas lejā. Bezspēcības un baiļu sajūta dara savu. Īstenībā man jau sen ir tāds kā sapnis, lai man būtu tik daudz naudas, ka varētu visus savējos zobus aizstāt ar kvalitatīviem mākslīgajiem operācijā ar vispārējo narkōzi un pēc tam ar pretsāpju līdzekļiem, kamēr viss sadzīst.