What does not kill you, makes you stronger.

 Biju tik ļoti noilgojusies pēc braukšanas un Audjika! Šovakar izvēdināšanās līdz mazliet-aiz-Mežciema - nu tik ideāli! Ātrums, mūzika tuvu maksimumam, logs līdz galam vaļā, vējš matos un stūre rokās.. Atceļā uzgonkoju ar vienu sarkanu A4, kas visu pasākumu padarija vēl baudāmāku. Lielisks vakars, vienvārd sakot.



 Heh, bet Audjiks arī ilgojas pēc braukšanas. Tētis ceturtdien pirms aizvešanas uz garāžu bija viņam lidz galam uzlādējis akumulātoru, un šodien, kad gribēju Audjiku savākt, tas bija pilnīgi izlādējies. Nācās lādēt turpat, lai vispār iedarbināt varētu. Un ne pirmo reizi ir tā, ka garāžā akumlātors izlādējas, kaut ari visur citur mašīna elmentāri var stāvēt un nekas nenotiek. Tētis jau teica, ka māņticigam jāpaliek. Bet nu nepatīk Audjikam vienam garāžā stāvēt, tas ir skaidrs.
 Un pie viena šodien karmas bōnuspunktus papelnīju, paņemot stopētājus divas reizes. Nav jau grūti kādam palīdzēt, ja ir iespēja. Īpaši tāpēc, ka pēc tam kāds palīdzēs man. :)

 Ikdienas mazie prieciņi. Vakar dzīvoklī pieslēdza apkuri, un es atklāju, ka varu izmantot telefōnu, lai kompītī būtu nets. Lai arī lēns, bet vismaz ir - kaimiņnets pēdējā laikā pasācis neiet arī no rītiem un pa dienu. Plus, pieejams jebkur un nemaz tik dārgi arī nemaksā. Bet nu jānokārto beidzot dzīvoklī normāls [un pašai savs] pieslēgums, heh.
 Šodien gāju pa centru, malkoju latte un sapratu, ka patiesībā taču man viss ir labi. Vienīgā problēma manā dzīvē šobrīd - esmu nez kāpēc iedomājusies, ka pilnvērtīgai dzīvošanai ir vajadzīgs vairāk.

 Taču šodien notika arī kāda neparasta lieta. Pat nezinu, pilnīgi jāsāk ticēt, ka sagadīšanos nav, tikai Dievs, liktenis, kosmoss vai sazin kas vēl mums visu piespēlē īstajā laikā.
 Olainē man pretī apsēdās iereibis vīrietis. Kā jau iereibis cilvēks, viņš visu laiku runāja. Ar mani, jo neviens cits tuvumā nesēdēja. Un, kā jau iereibis cilvēks, viņš stāstīja par sevi. Andrejs, Nila Ušakova bijušais klasesbiedrs, pieklājīgs, pat visai patīkams [atskaitot dzēruma pakāpi, protams] cilvēks, divas augstākās, precējies, ir dēls, bet lielāko daļu laika es centos viņu ignorēt un neklausījos... Taču tas viss te nemaz nav svarīgākais.
 Svarīgākais ir tas, ka viņš mani ilgi un uzstājigi mēģināja pārliecināt, ka man viss būs labi. Ka esmu skaista, ka kādam ar mani ļoti paveiksies, ka man jātic sev. Atvadoties no visas sirds novēlēja veslību un vēlreiz pateica, ka man viss bus lieliski [ar piebildi, ka nekad nemelo]. Ok, es saprotu, ka tā bija dzēruša cilvēka muldēšana, bet - tieši šodien. No visām citām braukšanām, no visa tā, ka ļoti reti ar mani vilcienā kaut kas atgadās, tieši šodien, kad jutos totāli stulbi pēc izgāšanās dārzā, no visiem cilvēkiem vilcienā, tas notika tieši ar mani. Varat smieties, bet nevilšus sāku domāt, ka tas tiešam bija uzmundrinājums no augšas.

 "Респект и уважуха. [..] Ты очень красивая. Всё у тебя будет хорошо, я вижу."

 Tā bija katastrōfa. Totāla un galīga katastrōfa. Un, protams, manis dēļ, tā ka visi mani iepriekšējie fail`i tāds nieks vien bija, salīdzinājumā. Bet nu sev par aizstāvību jāsaka, ka ar viņu ne tuvu nejutos tā, kā ar Māri. Jau no paša sākuma bija tā eh, ok, whatever. Nekādi nevarēju piespiest sevi saņemties un izjust vismaz kādu ieinteresētību, lai arī kādreiz viņu mīlēju.

 Bet tas nemaina faktu, ka kā vēl nekad mūžā gribu, lai arī cilvēkam būtu poga delete history. Nospiestu es, nospiestu viņš, un es varētu mierīga dzīvot tālāk.

 Čamma es. Vakar plānoju šodien no rīta celties, lai lēnā garā varētu sataisīties. Nu tā ap deviņiem. Rezultātā nogulēju līdz pusdivpadsmitiem. Biju piecēlusies pat laikā, pateicu, ka ceļos, bet tikpat ātri atlūzu atpakaļ. Nu neko, tāpat esmu iznākusi no garas dušas un, par laimi, viņš uzrakstija, ka pirms diviem tikai būs, nevis agrāk. Īstenībā tāds besis tagad turpināt posties, kārtot somu, kaut kur braukt... Labprātāk tagad vienkārši zvilnētu supermīkstā dīvānā, dzertu persiku saldējuma kokteili un spaiditu pāri TV kanālus uz riņķi.

 Šodien darīju visu, bet ne praktisko datōros, kam iesniegšanas termiņš bija plkst. 23:00. Sāku pēc desmitiem, plkst. 22:53 sapratu, ka nepaspēšu, jo bija palikusi apmēram puse. Tā nu aizvēru visu ciet un ar mierīgu sirdi turpināju darīt visu pārējo. Cik patīkami tomēr ir neiespringt uz mācībām. :)

 Ak vai, uz otrdienu taču prezentācija angļu valodā uzdota. Galīgi negribas kaut ko meklēt, bet rīt nebūs kad. Tikai interesanti, kā man tagad ar uzstāšanos angliski ies, neesmu to darījusi gandrīz pusgadu, taču pēdējā laikā ļoti bieži esmu pasākusi runāt ar sevi vai par dažādiem citiem topikiem angliski. Tā vienkārši eju pa ielu un pie sevis muldu viskaut ko, lol.

 Sūdīgi. Kā vakar vakarā netīšām sanāca atcerēties vienu savu fail no dārza, tā kopš tā laika neesmu spējusi apstāties un atceros arvien jaunus. Jā, labi, tas bija sen un tikai ar vienu pašu Garo, bet... enīvei! :D

 Nevar jau cilvēks visu zināt, bet bišķi smieklīgi bija, kā tikko pa TV5 Cimdars uz jautājumu par to, kāpēc bija tieši tāds balsotāju aktivitātes līmenis [ar domu, ka zems], atbildēja: "A kāds tas ir?" ar tādu augšupejošu jautājošu intonāciju un vēl pat pieliecoties. CVK priekšsēdētājs, lol, un nezina, kāds ir kopējais procents un pieļauj, ka par visiem iecirkņiem vēl nav saņemta infō. Nu vismaz kopējo, vismaz aptuveni jau nu vajadzētu zināt, ne?

 Žēl, ka Vienotība nepērk balsis - varētu gan par viņiem nobalsot, gan atlīdzināt transporta izdevumus, kas radušies manas aizmāršības dēļ, bet kuri nav atceļami. Eh, laikam tomēr jābrauc uz Rīgu balsot. Sirdsapziņa pārāk grauzīs, ja to nedarīšu. Heh, šajās vēlēšanās manai balsij būs noteikta cena - Ls 2,60. Vai tā ir tā vērta, ir cits jautājums, bet... whatever.

 Bļ, tikko sapratu, ka esmu izcili stulba. Pasi ta' es Rīgā atstāju. Pavisam biju aizmirsusi, ka tā ir vajadzīga, vēl pirms aizbraukšanas pārliecinājos, ka tā joprojām stāv turpat plauktā. Tagad nezinu, ko darīt - braukt uz Rīgu rīt vai neiet vēlēt.

 No offence ticīgajiem šeit.. Bet nu ko tik reliģija neizdara ar cilvēku. Ābrahams bija gatavs upurēt savu vienīgo, pie tam simts gadu vecumā piedzemdēto, dēlu Dievam. 
 Jā, es atkal sāku lasīt Bībeli. Šoreiz vakar noskatītā Religulous uz to pamudināja. Un šoreiz pat izskatās daudz cerīgāk nekā pagājušoreiz, vismaz esmu tikusi tālāk par pirmajām pāris nodaļām. Cerams, ka kādreiz pievarēšu arī visu - jo nu pārāk mani toreiz Memnohā paķēra tas Velna/elles jautājums.

 Jauns blogs, kurā varu atklāties līdz pat pēdējām dvēseles skrandiņām, kurā man nekas nav jācenzē kā šejienes auditōrijai, bija laba doma. Gan ciba tīra, gan sakāmais pateikts.

 Ar visu to, ka tā pa īstam sekot tam, kas notiek, es varu tikai Jelgavā, kamēr Rīgā nav ievilkts internets, nedēļas nogalēs man sanāk iet cauri visnotaļ milzīgam informācijas apjomam. Bet stāsts patiesībā par to, ka Dombrovskis šodien totally made my day. Sasmējos. Tīri cilvēciski patīkami redzēt viņu ne-nopietnu. :) Taču Šlesers gan, manuprāt, kļūst arvien nožēlojamāks.