What does not kill you, makes you stronger.

 Šonedēļ atkal nenotika otrdienas otrā lekcija. Pagāišgad es par to riktīgi besītos. Labi tomēr dzīvot Rīgā un būt ar kompīti. Labi arī, ka neaizgāju uz datōriem no rīta. Tagad nevis cēlos septiņos, bet nogulēju līdz pusdesmitiem, yay. Sweet morning dreams. Nu un vēl labi, ka nenotika, jo uz lekciju es, protams, arī kavēju, jo nesteidzos, bet taisījos un gāju bez stresa. Intuicija laba.
 Visādi citādi esmu pamanījusies apslimt. Šodien jau ir tikai aizlikts deguns un ausis pie viena, kakls bišķi sāp, bet vakar bija šausmas. Bija tā sajūta, kas ir pirms pamatīgas slimotuzsākšanas. Brīnumainā kārtā izdevās slimošanu atvairīt, cerams. Galvenais tagad vairs nepārsalt, neizmirkt, nedzert aukstu un tamlīdzīgi.

 Un vakar es forši nodemonstrēju savu blondumu atkal. Izpakoju mūzikas centru, ielieku plauktā, pieslēdzu pie elektrības un slēdzu iekšā radio pārbaudīt. Hmm, skaņas nav. Atceros, ka neesmu antenu pievienojusi. Pielieku to, slēdzu vēlreiz.. Hmm, skaņas nav. Un tikai tajā brīdī pēc nelielām pārdomām par to, kas vēl varētu būt pie vainas, es atceros, ka skaļruņi joprojām stāv somā.

 Ar visu to gruzīšanos šovakar vairākas stundas no vietas klausījos Стас Пьеха - Моя Прекрасная Леди. Sasodīti skaista dziesma, manuprāt. Kopš sazin cik sen pirmoreiz to dzirdēju, tā joprojām šķiet tāda pati. Vispār pēc vakardienas jubilejas, kur, protams, skanēja krievu mūzika, man šodien neko citu negribējās kā dziesmas krievu valodā. Ne popu, bet tās skaistās. Savilku pa nakti pāris izlases, un tad šodien klausījos. Lielisks fōns darbam izrādījās. Valoda joprojām nav apnikusi, iespējams, ka rīt arī negribēšu dzirdēt nevienu citu. Man ir tā reizēm, ka šķiet, ka vienīgais, ko tajā brīdī mūzikā var paciest, ir kāda konkrēta kategōrija. Dziesmas vai nu pēc dzimuma, vai nu valodas, vai stila/grupas/mākslinieka.

 Joprojām šaubos, vai vest mūzikas centru uz Rīgu, bet sagatavots vešanai viņš ir. Tagad plaukts izskatās tukšs. Skumji tukšs. It kā no vienas puses gribas maksimāli visu iedzīvi atstāt Jelgavā un Rīgā palēnām lasīt kopā jaunu. No otras puses, kaut vai tam pašam centram Rīgā būs biežāks pielietojums, jo mājās es viņu tikpat kā neklausos - PC ir biežāk ieslēgts. Vispār ir tik grūti izlemt, ko vest, ko atstāt. Un man jau šobrīd ir mazliet skumīgi par brīdi, kad pārstāšu katru nedēļu uz mājām braukt. Ne par sevi skumīgi, bet par vecākiem. Diez kā viņiem ir... - meita izaugusi, meita prom. Saraudinājos, johaidī.

 Šovakar atkal sāku gruzīties, ka gribu attiecības. Progress, ka tik ilgu laiku noturējos ar puslīdz pozitīvu attieksmi.

 Eh, skatos uz Cukura jaunāko bildi draugos un nožēloju, ka mums nekas nesanāca. No visiem, ar ko man bijis jebkāds sakars vai simpātijas, par viņu ir žēl visvairāk, jo viņš visvairāk atbilst manam ideālam. Gribētos ticēt, ka kādreiz nākotnē būs vēl viena iespēja...

 Starp citu, man taču Ginekolōgs ir vēl divas reizes jautājis, vai neesmu gadījumā pārdomājusi attiecībā uz vēl vienas iespējas došanu viņam! Tam džekam tik sasodīti nav iekšu, es taču viņu katru reizi pasūtu. Vienīgais izskaidrojums, ko varu izdomāt, ir, ka viņš ar kādu ir saderējis. Nu nevar taču viņam pašvērtējums ļaut šitā pēc tam, kad meitene jau kuro reizi pasaka nē, vienalga lūgt jā. :D

 Ar visu to, ka mani vakar piebaroja, pie Baibiņas tik un tā sajūta bija tāda, ka varētu visu kūku apēst. Sajūta kā staigājošam pārtikas pārstrādes kombinātam, karoč. Taču šovakar, kad aizbraucām uz brālēna jubileju, visa mana milzu apetīte bija pazudusi. Paēdu šo to, bet ne tā, kā biju gaidījusi - ka sēdēšu un bāzīšu mutē visu pēc kārtas. Huh, tas bija līdz brīdim, kad atnesa torti un augļus. Njā, pēc visām tām vairāku stundu ēšanām vienalga apēdu divus milzīgus un sātīgus tortes gabalus un daudz vīnogu/melōņu gabaliņus. Tajā brīdī man pieleca, ka apetīte nekur nav pazudusi - tā tikai ur uz augļiem, īpaši melōnēm, un kūkām. Izvēlīga man tā apetīte palikusi. :)

 Pirms stundas atbraucu mājās, un mani jau ir pārbarojuši ar gigantisku otrā porciju, salātiem un zupu. Laikam grib par visu nedēļu pieēdināt. 

 Damn. Sēžu Ķīpsalā un izskatās, ka ārā sāk līt. Damn sakas tajā brīdī, ka esmu atnākusi tikai krekliņā bez jakas. Slapjo kreklu konkurss mājupceļā, huh? Jo diez vai nākamās lekcijas laikā atgriezīsies zilas debesis un saulīte...

 Dzīve pamazām iet uz priekšu. Daudz visādu sīkumu, kurus konkrētajā brīdī pierakstīt nav iespēju, bet vēlāk tie nešķiet pelnījuši būt pierakstīti. Dzīvoklī parādās arvien vairāk lietu un mēbeļu, es esmu tikusi pie kompīša [pie neta gan diemžēl vēl ne] un šodien ir brīvs, nevis trīs lekcijas. Pirmo lekciju es vienkārši neapmeklēju - datōri, uz kuriem drīksti nenākt, ja domā, ka pats varēsi izpildīt praktiskos. Šodien es tiešām tā domāju, jo pirmās četras nodarbības ir par wordu. Te ir tieši tā pati viela, kas vidusskolā, kas Rsebā. Nekādas jēgas, es labāk paguļu līdz deviņiem. Otrā lekcija bija legāli brīva - uz durvīm zīmīte, ka lekcijas pie lektōres šodien nenotiek. Trešā lekcija ir angļu valoda. Un te nu jāsaka, kā ir - eng ir oficiāli mana nemīļākā lekcija RTU. Iemesls ir subjektīvi sliktākā pasniedzēja, kas man ever ir bijusi. Nu nešķiet man viņa tik profesionāla, lai patiktu. Rsebā latiņa tika uzstādīta pārāk augstu. Starp citu, tieši pēc pirmās eng lekcjas satiku Rseba eng pasniedzēju. Viņu tur kaut kā bieži sanāk manīt, laikam strādā or smth. Lai nu kā, apjautājās, vai neesmu ēkas sajaukusi. :D Pastāstīju, kas un kā tagad. Eh, un viņa teica, ka manis lekcijās pietrūkstot. Es jau tur biju labākā kursā, vienīgais 10 gadā. Un mani tik ļoti izlutināja pa pagājušo gadu ar labu izrunu, profesionalitāti, izdales materiāliem... Nepatīkami tagad izjust tik spēcīgu kontrastu. Tieši tapēc man šķiet, ka regulāri izlaidīšu lekcijas. Ja jau man bija labi ar eng gan vidusskolā, gan A centralizētajā, gan gandrīz 100% Rsebā, tad sekmīgai man galarezultātā vajadzētu būt.

 Eh, priekšā ilga stāvēšana bibliotēkā pēc mācību grāmatām un garš ceļš mājup no Ķīpsalas. Žēl, ka neviens transports neiet tieši pa to maršrutu, cik man zināms. Nāksies ar kājiņām čāpot. Jauku dienu!

Tāds kā nogurums, besis. Ēdu marinētos gurķīšus un nezinu, ko lai padara. Jāmācās nav, skapi jau sakārtoju, TV brīvdienās atslēdza, datõra arī vēl nav, ir tikai telefõns un telefõna radio. Biju iemēģināt skrituļslidas parkā, bet nevarēju ieslidoties, turklāt tās manas vecās slidas ir ārprātā skaļas. Tā ka sēžu mājās. Taisni vai gulēt jāiet. Labprāt tagad uzēstu kādu fast food, bet pie mājām nav un naudu arī tērēt īpaši roka neceltos. Svaigu, siltu kanēļmaizīti arī kārojas, kopš mājupceļā pagāju garām konditorejai. Tā smarža bija dievīga, eh.

Krīze pāri :)
Izpīpēju vienu vouge mentõlu, kas tomēr ir divreiz stiprāks par parastajiem mentõliem, un jūtos pavisam dzīvotāja. Nevaru vien nopriecāties, ka Māris šitos toreiz man nopirka, nevis standartu. Lai vai kā, tagad ēdu ļoti garšīgas pusdienas un dungoju līdzi dziesmām. Viss taču vienmēr būs labi.

Starp citu, bija forši, kad ieslēdzu mūziku beidzot.. Pirms tam kādas padsmit sekundes dungoju Enrikes Iglesiasa un Pitbulla I like it, un kad ieslēdzu radio, tas tieši arī skanēja! ^^

 Tētis turpina zāģēt, ka man ir jāņem vismaz vidēja lieluma ledusskapis, jo apmēram 3. kursā man būs pašai sava maza ģimenīte. Pat ja būtu, ar ko, man patīk komforts, bļe, un dzīvi vairāk par 1+1 sākt netaisos, kamēr tam nebūs pienācīgi apstākļi, tai skaitā - nauda. Un ja tie būs, tad arī jaunu ledusskapi nopirkt varēs.

 Pa ceļam uz rimčiku aiz manis gāja viens džeks, kas runāja pa telefōnu. Un vienubrīd viņš sāka ņaudēt. Seriously. Tā klusi, bet augstā notī un vairākas reizes "mjau". Kad es uz viņu gandrīz smejoties atskatījos, viņš pēkšņi izdomāja mainīt iešanas virzienu.

 Man parasti nepatīk pārmaiņas, kad pirmoreiz ar tām saskaros. Ko, pie velna, viņi ir izdarījuši ar apollo.lv ziņu sadaļu..? Viss bija kompakts un ērti pārskatāms, tagad jāskrollējas. Pietika jau, ka sākumlapa kļuva tāda, un tieši tāpēc es to vispār nelietoju. :/

 Pēc galvu kūpinošas matemātikas [kas manā skatījumā bija tīrākā ekonōmika] pusdienās sataisīju makarōnus ar tik ļoti garšīgu mērci, ka labprāt katru dienu tādu kafejnīcā [lai būtu identiski tād pati] ņemtu. Savas improvizācijas virtuvē es atkārtot nemāku, jo parasti gatavoju tādā freeflow`ā, ka no sākuma pat nevaru paredzēt, ko galu galā būšu izdomājusi ēdienam pievienot. Nu un procesu nekā nedokumentēju... Taču tas nav svarīgi, būs citas vēl garšīgākas lietas.

 Ha, RSEBAA mani nav izmetuši, joprojām varu ielogoties viņu kompīšos. Pa ceļam uz bibliotēku ieturot vēlās brokastis kafejnīcā, redzēju bijušos kursabiedrus. Nezinu, vai viņi mani redzēja vai nē, bet whatever. Lai arī viss te joprojām ir pierasts, es te vairs nemācos. Nostaļģijas nav, tikai pieradums.

 Un tikko bija matemātika. ^^ Un šoreiz es pamanījos izcleties jau atkal - norādīju pasniedzējai uz vienu mazu kļūdiņu, vienīgo visā lekcijā. Damn, tā cilvēki vēl atkal sāks domāt, ka esmu gudra..