Ar visu to, ka mani vakar piebaroja, pie Baibiņas tik un tā sajūta bija tāda, ka varētu visu kūku apēst. Sajūta kā staigājošam pārtikas pārstrādes kombinātam, karoč. Taču šovakar, kad aizbraucām uz brālēna jubileju, visa mana milzu apetīte bija pazudusi. Paēdu šo to, bet ne tā, kā biju gaidījusi - ka sēdēšu un bāzīšu mutē visu pēc kārtas. Huh, tas bija līdz brīdim, kad atnesa torti un augļus. Njā, pēc visām tām vairāku stundu ēšanām vienalga apēdu divus milzīgus un sātīgus tortes gabalus un daudz vīnogu/melōņu gabaliņus. Tajā brīdī man pieleca, ka apetīte nekur nav pazudusi - tā tikai ur uz augļiem, īpaši melōnēm, un kūkām. Izvēlīga man tā apetīte palikusi. :)