What does not kill you, makes you stronger.

 Ar visu to, ka mani vakar piebaroja, pie Baibiņas tik un tā sajūta bija tāda, ka varētu visu kūku apēst. Sajūta kā staigājošam pārtikas pārstrādes kombinātam, karoč. Taču šovakar, kad aizbraucām uz brālēna jubileju, visa mana milzu apetīte bija pazudusi. Paēdu šo to, bet ne tā, kā biju gaidījusi - ka sēdēšu un bāzīšu mutē visu pēc kārtas. Huh, tas bija līdz brīdim, kad atnesa torti un augļus. Njā, pēc visām tām vairāku stundu ēšanām vienalga apēdu divus milzīgus un sātīgus tortes gabalus un daudz vīnogu/melōņu gabaliņus. Tajā brīdī man pieleca, ka apetīte nekur nav pazudusi - tā tikai ur uz augļiem, īpaši melōnēm, un kūkām. Izvēlīga man tā apetīte palikusi. :)

 Starp citu, man taču Ginekolōgs ir vēl divas reizes jautājis, vai neesmu gadījumā pārdomājusi attiecībā uz vēl vienas iespējas došanu viņam! Tam džekam tik sasodīti nav iekšu, es taču viņu katru reizi pasūtu. Vienīgais izskaidrojums, ko varu izdomāt, ir, ka viņš ar kādu ir saderējis. Nu nevar taču viņam pašvērtējums ļaut šitā pēc tam, kad meitene jau kuro reizi pasaka nē, vienalga lūgt jā. :D

 Eh, skatos uz Cukura jaunāko bildi draugos un nožēloju, ka mums nekas nesanāca. No visiem, ar ko man bijis jebkāds sakars vai simpātijas, par viņu ir žēl visvairāk, jo viņš visvairāk atbilst manam ideālam. Gribētos ticēt, ka kādreiz nākotnē būs vēl viena iespēja...