Šonedēļ atkal nenotika otrdienas otrā lekcija. Pagāišgad es par to riktīgi besītos. Labi tomēr dzīvot Rīgā un būt ar kompīti. Labi arī, ka neaizgāju uz datōriem no rīta. Tagad nevis cēlos septiņos, bet nogulēju līdz pusdesmitiem, yay. Sweet morning dreams. Nu un vēl labi, ka nenotika, jo uz lekciju es, protams, arī kavēju, jo nesteidzos, bet taisījos un gāju bez stresa. Intuicija laba.
 Visādi citādi esmu pamanījusies apslimt. Šodien jau ir tikai aizlikts deguns un ausis pie viena, kakls bišķi sāp, bet vakar bija šausmas. Bija tā sajūta, kas ir pirms pamatīgas slimotuzsākšanas. Brīnumainā kārtā izdevās slimošanu atvairīt, cerams. Galvenais tagad vairs nepārsalt, neizmirkt, nedzert aukstu un tamlīdzīgi.

 Un vakar es forši nodemonstrēju savu blondumu atkal. Izpakoju mūzikas centru, ielieku plauktā, pieslēdzu pie elektrības un slēdzu iekšā radio pārbaudīt. Hmm, skaņas nav. Atceros, ka neesmu antenu pievienojusi. Pielieku to, slēdzu vēlreiz.. Hmm, skaņas nav. Un tikai tajā brīdī pēc nelielām pārdomām par to, kas vēl varētu būt pie vainas, es atceros, ka skaļruņi joprojām stāv somā.