What does not kill you, makes you stronger.

 Krāmēju drēbes, un pa galvu skan "ak vai, cik stulbi ir nosist gulbi..." [Pērkons - Balāde par gulbi]. Nav viegli mēģināt dublicēt garderōbi, lai arī mazākos apmēros, ar aprēķinu, ka mīļākie apģērba gabali tomēr paliek Jelgavā. Rīgai gan jau ar laiku kaut ko piepirkšu klāt, bet vismaz iesākumam nāksies iztikt ar mini skapi. 

 Eh, un joprojām, atceroties svētdienu, reizēm nespēju neiesmilkstēties. Šovakar sāku runāt tikšanos, bet pārdomāju, jo viņam bija vienam autiņam bremzes jāmaina, nu un vakarā kaut kā negribējās nekur baigi doties, īpaši, ja uz neilgu laiku. Bet tas nemaina faktu, ka tāpat gribu, lai viņš būtu blakus...

 Starp citu, es vairs neatkārtoju pagājušā gada kļūdu un auditōrijās nesēžos nostāk, bet gan rindas/telpas vidū. Vismaz vairs nav tās sajūtas, ka uz visu kursu skatos no malas. Toties domās gan skatos uz lielāko daļu no viņiem mazliet no augšas brīžos, kad pasniedzēji biedē ar to, ka pirmie mēneši būs šausmīgi grūti un vispār, ka te vairs nebūs kā skolā, ka viss jādara savādāk, heh. 

 Uh, bet patīkami tomēr ir pašai izlemt, ko klausīties, nevis iztikt ar telefōna radio. Un patīkami ir makarōniem pievienot pestō mērcīti. Un patīkami ir skatīties ziņas latviešu valodā. Tik daudz sīkumu un ērtību, pie kuriem esmu pieradusi...

 Esmu aizbraukusi uz Rīgu un pazudusi, jo vienīgais izejas internetā punkts ir mans telefōns. Līdz ar to man ir daudz iespaidu un maz iespēju izpausties. Datōra man nav joprojām, un uz bibliotēkām vai salōniem iet tā kā negribas. Kā tad es šobrīd rakstu? Izdomāju uz Jelgavu atbraukt, darīt tāpat nav ko un tētis no rīta ar autō brauks uz Rīgu. Vismaz te ir mans mīļotais kompīc un daudzas citas normālas iedzīves lietas. Tur man ir tikai miniTV ar kaut kādu kreiso paketi, kuru es vispār nezinu, vai kāds apmaksā [es nē, taču vads ir], bet tajā ir padsmit kanāli krievu valodā. Tur vispār daudz kā nav, jo, pirmkārt, vēl iet remonts, un, otrkārt, vakar, kad braucu prom, reāli sāku meklēt ko līdzņemamu apmēram pusstundu pirms izbraukšanas. Nu un braucu ar vilcienu, so, negribējās ņemt neko daudz. Lielākā daļa mantu bija gultasveļa un pāris apģērba gabali. Šoreiz varētu kādus normālus traukus un ne tikai paķert līdz, ja jau rīt ar mašīnu.

 Man ir lomkas, bļe. Gribu, lai viņš būtu šeit. Bet visādi citādi rīt jābrauc uz pirmo tikšanos skolā un parīt sākas lekcijas. Atpakaļ tajā visā... Īsti negribas, bet tas vismaz mazinās brīvā laika apjomu, kurā jūgties. Diez cik sūdīgi būs pirmajās dienās/nedēļās vienai būt vakaros un visu pārējo laiku?

 Ak dievs, un Ginekolōgs tikko uzrakstīja. Tam čalim tak nemaz nav iekšu, cik reizes viņu pasūtīju, bet viņš atkal jautā, vai neesmu pārdomājusi.

 Bet vēl es šovakar glaudīju suni. :) Tāds ne ļoti liels, bet joprojām man no tāda būtu bijis bail agrāk. Agrāk jau man arī no māsas Jorkšīras terjera paniskas bailes bija. Jā, Remis man ir pamatīgi palīdzējis tikt galā ar bailēm, tagad es vairs neuzlūkoju suņus kā asinskārus plēsējus, kas to vien grib kā mani saplosīt. :D

 Nav ko darīt. Varētu lēnām iet dušā un sākt taisīties vakara pasākumam - mazās pamatskolas [manā gadījumā, 3.-6. klase] Latvijā esošo un tiekošo klasesbiedru tikšanās. Mazliet nepatīkama nojauta, ka neies izcili jautri, jo tur man patiešām nebūs neviena, ar ko turēties kopā. Tā laika labākā draudzene, kā rādās, nebūs, bet, arī ja būtu, tas neko daudz nedotu, jo tur kontakts sen jau kā pazudis. Jūtu, ka daudz smēķēšu, tad vismaz atrašanās vienai neizskatās tik traģiska. :D Vēl, protams, mierina doma, ka braucu ar auto, respektīvi, jebkurā brīdī varu tīties prom... Kad apniks mana asocialitāte.

 Hi hi, ar visu to, ka mamma pa šiem gadiem sapirkusies visādus krutos traukus, ierīces `n stuff, viņa ir pamatīgi atsvešinājusies no standarta kulinārijas. Pie tā, ka mūsmājās ēdieni parasti ir interesanti, bet reizēm, būšu godīga, pamatīgs fail, jo nu gluži pavāra talanta/izjūtas viņai nav, esmu jau pieradusi. Bet šovakar viņa mani pārsteidza ar nemācēšanu uztaisīt vareņikus ar mellenēm. Pirmkārt, ielika tikai mellenes bez cukura, otrkārt, tās pašas mellenes bija salikusi divtik tik daudz, cik būtu normāli, un, treškārt, vārīja saldā ūdenī. Njā, toties es pat zināju, kā viss pareizi jādara. Kādreiz, kad biju maziņa un atpūtāmies Usmā, taisīju melleņu vareņikus kopā ar kādu sievieti, kas laikam blakusmājiņā atpūtās vai vienkārši bija mammas paziņa. No tās reizes es zinu, kā šī lieta jādara, un vispār tā ir viena no retajām [tiešām retajām, jo es ļoti maz ko atceros] atmiņām, kas man ir pirms padsmit gadu vecuma. Dīvaini, ka tā.

 Bezgalīgi var skatīties, kā uguns deg, kā ūdens plūst un kā vistiņa cepas jaunajā FlavorWave Turbo krāsnī. Jup, mammas apsēstība ar topšopa precēm turpinās. Tāpat kā viss pārējais garais saraksts ar lietām, ko viņa no turienes ir nopirkusi, arī šī super puper krāsniņa tagad ir super puper labākā un krutākā lieta mājās. Nu to visu es saku ar irōniju, protams, jo laikā, kad ir tik sasodīti daudz citu tēriņu, viņa kā vienmēr pamanās nopirkt kaut ko tikpat sasodīti nevajadzīgu. Konkrētajā gadījumā tie bija sešdesmit laši, par ko es būtu elementāri izlietni+krānus nomainījusi virtuvē un vēl pāri paliktu. Jauka kārtība ģimenē - mamma tērējas pa kluso, bet tētis saka, ka uz kaut ko lielāku jāpagaida, jo šobrīd tērēties tā kā nevajadzētu lieki. Un es, tam visam pa vidu es, kas mistiskā kārtā ir uzaudzināta kā ļoti ekonōmēt mīlošs cilvēks, līdz ar to es nekautrējos izteikt savas domas nejēdzīgu naudas līdzekļu šķiešanas jautājumā. Bet vai tad manī kāds ieklausās? Nē, mamma jau ir paspējusi ierunāties par fancy dušas uzgali, kurš, kā sola topšopa dievi, samazina ūdens patēriņu uz pusi, kaut arī krāsni un jaunu Dormeo komplektu viņa dabūja tikai vakar. Sviestiņš, karoč.

 Šodien biju dzīvoklī un actually beidzot sāku pati arī kaut ko darīt. Nokrāsoju logu virtuvē. Pēc desmitiem iekārtojos darbam, ieslēdzu EHR un sāku lēnā garā ķēpāties. Pēc laika pa radio atskan paziņojums, ka "pareizs laiks - vienpadsmit!"... un tad bija "divpadsmit!" ... un arī "viens!" ... un es joprojām krāsoju vienu nelaimīgo logu. Tiesa, pa vidu bija pārtraukums, jo uznāca negaiss, un kaut kā īpaši negribējās sēdēt ceturtā&augšējā stāva logā, kur priekšā nav nekādu lielu koku or smth. Toties es forši nofeiloju, kamēr krāsoju, - tieši ar galvas vidu/augšu piespiedos tikko krāsotam rāmim. Lieki piebilst, ka cepuri es nebiju uzvilkusi. Nu nekas, kaut kā nebūt paberzēju matus ar vaitspirtu, tikko biju dušā un vajadzētu būt ok. Bet viegla panika sakarā ar dzīvokli ir tāpat - man ir fucking mazāk kā nedēļa laika, bet vēl nav ne griesti, ne tapetes, ne sienas pārējās telpās, kas nav istaba. Remontiņš laikam ievilksies.

 Huh, šodien pa dienu viņš kā vakar zvanīja, prasīja kompāniju, jo viņam prakse tieši blakus manām mājām un pārtraukums. Ok, tas vēl ir normāli. Bet vakarā viņš atkal gribēja satikties. Arī ar visu to, ka viņš beidzot sāka savu Quattro taisīt, respektīvi, varētu arī ar mašīnu padarboties, nevis uz pilsētu braukt... Un, kad viņam vakarā pateicu, ka rīt uz Rīgu jābrauc, viņš jautāja, cikos būšu atpakaļ. Šitik biežas tikšanās ir kaut kas sen [vai pat vispār] nepieredzēts, ja neskaita tās dienas, kad vienkārši kopā esam.

 Nu forši. Pajautāju tētim, vai viņš mājās plāno būt, jo mēs ar Baibiņu filmas skatīties taisāmies, un viņš tai savā smīniņbalstiņā pārjautā, vai tiešām ar Baibiņu. Ok, es saprotu, ka viņš mani ar Māri un ne tikai pāro, bet vai tāpēc džeki visu laiku jāšuj klāt? Nu kaut gan man jau nebūtu iebildumu pret kādu vēlo pasēdēšanu divatā... *wasntme* Starp citu, tās divas naktis vecāki laikam neuzķēra, vismaz nebija nekādu komentāru, kas parasti ir tāda tipa situācijās. Yay.

 Lol, un kā lai nesāk dienu ar domu par viņu, ja pirmais, ko šodien izdarīju, bija parunāšana ar viņu pa telefōnu? :D Vispār labi, ka viņš mani pamodināja, citādi vēl aizgulējusies būtu. Tagad vismaz ir laiks normāli piecelties un paspēt sataisīties līdz vieniem.

 Visu vakaru galvā skan šīs dziesmas piedziedājums. Sēžu un pie sevis dungoju: "... and I'm like.. f*ck you, ooo ..."  Ja vien nebūtu dzimuma neatbilstības tekstā, uzliktu kā zvanu toni. Jā, man vienmēr pielīp dīvainas/debīlas dziesmas un ne tikai. "Ō, sōl, espanjōl" arī joprojām pa galvu riņķo no vakardienas...

 Un vēl es nezinu, vai tas ir tikai tāpēc, ka matiem vakar pēc izmazgāšanas celiņu izšķīru otrā pusē, nevis tajā, kurā kopš neatminamiem laikiem biju šķīrusi, vai arī ne tikai tāpēc, bet no vakardienas man ārprātā patīk, kā izskatos. Arī tagad bez visiem acu zīmuļiem un tonālajiem. :)

 Gāju pa ielu un sapratu, ka jūtos labi. Ir tāda sajūta, ka pēdējā laikā viņš mani pamazām savāc atpakaļ visnotaļ burtiskā nozīmē. It kā es būtu visā tajā vientulības/sevis-žēlošanas/vienmuļības periōdā deformējusies plastilīna figūriņa, kam viņš tagad, turot sev klāt, piešķir atpakaļ īsto formu. Manī ir parādījusies tāda ne gluži viegluma, bet veseluma sajūta, pat mazliet mieram līdzīga. Un ir tik sasodīti patīkami justies labi vai gandrīz labi, nemelojot sev un neizliekoties!

 Mīļā miera labad satikos ar Ginekolōgu, lai atšujas beidzot. Tā jau džeks visnotaļ normāls, ja vien neizskatītos tik jaunāks par saviem gadiem. Labi, es savos divdesmit gados neesmu nekāda vecā, protams, bet, ja džeks, kuram ir 22, izskatās uz max 16, tad ir pagrūti viņu neuztvert kā sešpadsmitgadīgu. Lai nu kā, kaut kā nebūt pārdzīvoju tās divas stundas, tagad vismaz mieru liks. Cerams.

 Džīz, Ginekolōgs tikko atkal nobesīja, un es viņu beidzot pasūtīju. Viss likās jauki, kamēr domāju, ka ar to viss arī beigsies. Bet nē, viņš sāka lūgties, lai tomēr satiekamies. *headbang* pret galdu. Tam džekam nemaz nav pašcieņas, kas viņš par Lauvu vispār.