8/10/10 07:42 pm Ne bez čakarēšanās, bet šodien noslēdzu īres līgumu un man ir jaunā dzīvokļa atslēgas! ^^ Kad pirmoreiz tur iegāju, sajūta bija, kā ieejot bērnudārzā vai kādas bērnu vasaras nometnes telpās - visur bija bērnu zīmējumi, tjip, taurenīši, puķītes u. tml., ieskaitot astoņkāji [ar daudz vairāk kājām] virtuvē. Var redzēt, ka iepriekš tur bērniem dota vaļa. Bet nekas, tagad vaļa ir man, un es drīkstu darīt visu, ko vien gribu, tāpēc - tur būs forši un krāsaini, kad viss būs izmēzts, sakopts, salabots un sakrāsots. Par laimi, tur jau ir pamatmēbeles, so, uz tā rēķina varēs ietaupīt. Viena no foršākajām lietām - tur ir ļoti silts, kas nozīmē, ka nebūs jāvīstas segās vēsākos un nostaļģiskos vakaros, varēs mierīgi sēdēt šortiņos uz palodzes virtuvē un pīpēt. Un turpat blakus ir Uzvaras parks, kas nozīmē, ka sabadūšu skrituļslidas un varēšu tajos pašos vakaros iet braukāties. Bērnībā man patika to darīt, bet nebija īsti daudz piemērotu trašu skrituļošanai tuvumā. Tagad būs sportiņš skriešanas vietā. Bet nu, bet nu, bet nu - man vairs nebūs ikdienā jābrauc ar vilcieniem, kas ir pats galvenais!
Un, kad gandrīz biju Jelgavas stacijā mājupceļā, uzrakstīja Kārlis. Viņam tieši sanāca Jelgavā būt, tāpēc piedāvāja satikties. Džīz, nebijām tikušies kopš janvāra, ja atmiņa mani neviļ. Nobijām četras stundas kopā tā tīri čomiski. Uzzināju, ka viņa draudzene patiesībā visu zina pat mūsu mazo afēriņu, un tāpēc tagad baidās par Kārli. Hi hi, un tagad iedomājieties, kā viņai ir zināt, ka viņas draugs uz Rīgu izbrauc no Dobeles vienos, braucot caur Jelgavu, kurā dzīvo - kas? Jup, es. Un Jelgavā viņš iesprūst un ierodas Rīgā piecas stundas vēlāk. Es neesmu ļauna pēc idejas, bet tāds maziņš maitas smīniņš tik`n`tā. Vajag savas lietas sargāt tā, lai nebūtu jāraustās. Heh, bet galu galā pastāv variants, ka par viņa iesprūšanu Jelgavā neviens pat nelikās ne zinis. Lai vai kā, domāju, ka, sākot ar rudeni, varētu uzturēt biežākus kontaktus ar Kārli. Ja ne dēļ kā vairāk, tad kaut vai tāpēc, ka viņš laikam ir man tuvākais cilvēks Rīgā. Vismaz es viņam pārsteidzoši daudz par sevi stāstu visādus sīkumus, domas un atmiņas. |
What does not kill you, makes you stronger.
What does kill you... Well, it just kills you.
8/8/10 05:38 pm Dublis #2. Ēdu identiski tādas pašas brokastis kā pirms divpadsmit stundām tādos pašos traukos un apstākļos, tikai šoreiz tās actually ir pēc pamošanās.
No rīta mani vēl aizsūtīja pēc produktiem, kad taisījos likties gulēt. Njā, nekad nebiju gājusi uz veikalu no mājām svētdienas rītā TIK sasodīti agri - pusdeviņos. Kā tāds zombijēns nepilnu pusstundu staigāju apkārt pa maximu un mēģināju saprast, ko man gribētos, jo kaut ko tiešām gribējās. Ok, es zināju, ka gribu ķiploku grauzdiņus, bet tur nebija normālu, tāpēc es truli riņķoju apkārt un blenzu plauktos. Smieklīgi, ka es beigās paņēmu vienkārši sulu. Khm, man te tagad skaipā tiek sniegtas baigās atvainošanās un skaidrošanās. Moš tomēr varētu rīt satikties, ja jau tāpat Rīgā darīšanas. Tikai viņa dēļ gan es nebrauktu. |
8/4/10 09:15 pm Šodien vēl vairāk pārliecinājos, ka negribu, negribu, NEGRIBU atkal sākt braukāt katru dienu ar vilcieniem. Gaisā jau kādu laiku virmo ideja par dzīvokļa īrēšanu, un meklēšana sāk ieņemt nopietnu veidolu, lai arī divatā īrēt pagaidām visticamāk nesanāks. Ir pieskatīts viens jauks vienistabas dzīvoklītis netālu no skolas. Tagad tiek izmantota māsa kā ilggadējs Rīgā strādājošs mākleris. *evil* Būtu tiešām kolosāli, ja izdotos atrast labu un salīdzinoši lētu variantu. Lai arī viena, lai arī jāceļas, lai arī jāgatavo, lai arī jāuzkopj, tas būs labi.
|
8/4/10 11:24 am Njā, gulēt vienai pašai lielā gultā, protams, ir nesalīdzināmi ērtāk, nekā, piemēram, mašīnā pussēdeklī, bet secināju, ka, guļot ar kādu kopā, man ir tik ļoti vieglāk aizmigt, ka dēļ tā vien jau ir vērts paciest neērtības. Mājās varu svaidīties stundām, grozīties, besīties, domāt u. tml., bet - izrādās, ka es varu aizmigt arī bez tā visa. |
8/3/10 11:22 pm Ņu ko, rīt braucu uz RTU slēgt līgumu. Vismaz šoreiz es zinu, ka šo programmu pabeigšu, kaut tā nav gluži mans favorīts. Kaut kā nebūt izmocīšu, lai arī cik traki nebūtu - bezrotācijas budžets tomēr ir laba lieta. Žēl, ka nekur citur netiku, neskatoties uz to, ka tur bija daudz mazāks pietiekumu skaits, bet nu tik`n`tā baigais prieks par sevi, ka esmu 25. no 760 pieteikumiem. ^^
Bet šodien mazliet turpināju wīkendu ārpus mājām. Viena no jaukākajām daļām - vakariņas. Silts, kārtīgs ēdiens, ko nebiju ēdusi kopš piektdienas. Vispār sen nebija Čiļļikā būts. Lai vai kā, cerams, ka atgriezīsies režīms ar siltām ēdienreizēm vismaz vienreiz dienā, jo jūtos tiešām slikti, sevi šitā čakarējot. Man patīk, kā iesākas augusts. Ja tā viss arī turpināsies - būs lieliski. Vismaz nenožēlošu, ka atkal nojuka lidošana pie Edmja, kas tieši bija plānota uz šo mēnesi. Ps. Šodien atkal glaudīju suni, šoreiz jau mazliet lielāku. Damn, es tiešām progresēju! |
8/3/10 03:44 pm Ir tik patīkami būt atkal tīrai, gludai un ar acu ēnām. Pat nezinu, kura no trim man pietrūka visvairāk šajās dienās.
Yeah, kaut kā nebūt pārvarēju dīvāna pievilkšanas spēku, piecēlos, kaut būtu gribējies turpināt gulēt vismaz līdz vakaram, un ielīdu dušā. Tagad esmu gatava iet ārā un turpināt dzīvot. Bet tas šampūns tomēr smaržo kaut kā īpatnēji. Viņam tā smarža būtu labāk piestāvējusi, nekā man, lai arī tas ir tjip sieviešu šampūns. |
7/27/10 06:37 pmViļņi jūrā gan bija pamatīgi. Un vējš. Un mākoņi. Gandrīz kā pirms apmēram gada... Tikai tad viss bija savādāk. |
7/27/10 05:41 pm Kwīī, kwī, ir beigusies dokumentu iesniegšana/pieteikumu apstiprināšana un provizōriskie rezultāti rāda, ka iegūšu 26. no 30 budžeta vietām vienā no programmām, kurās pieteicos studijām RTU. Programmā, kurā par budžetu studēt pieteikušies 758 cilvēki un kas ir trešā populārākā šogad RTU, kā izrādās. Tiesa, žēl, ka nevienā citā vispār netiku iekšā, pārbaudīju, bet nu ja šitā viss patiešām būs un es patiešām tikšu pie tās budžeta vietas, tad man būs tīri pieklājīgs diplōmiņš iegūts. Par velti, turklāt, bezrotācijas budžeta dēļ, kas ir tieši tas, uz ko cerēju, iesniedzot pieteikumu tieši RTU. Nu jā, vēl šodien biju jūrā ar vecākiem. Nebūtu tur bijušas tās aļģes vai arī tik maz cilvēku, man būtu paticis labāk. Ir man tāda stulba fōbija peldoties, ka man virsū līķi uzskalos vai arī ka kaut kam tādam uzkāpšu. Tāpēc arī kaut kā ne visai patīk peldēt vienai, cenšos būt blakus kaut vai svešai kompānijai, ka tik cilvēki. Pazīstamā kompānijā jau, protams, ir foršāk, bet tādas ekstras ir reti pieejamas. Lai vai kā, braucot atpakaļ uz Jelgavu, uztaisīju manevru, no kura man patiešām dūša papēžos saskrēja. Latgalē pa tām apdzīšanām uz šosejas i to drošāk jutos... Vpročem, braucu pa Kauguriem, izgriežas man tieši priekšā viens no pagalma, es šamajam eju garām un pretī nez no kurienes uzrodas cita mašīna. A ko es, gāzi grīdā un spraugā starp apdzīto un pretīmbraucošo iekšā. Whew, bet tas tomēr bija adrenalīniņš. Labi, ka Volvō ir jaudīgāks motōrs, ar Audjiku laikam neko tādu nemēģinātu nemaz. Taču viss ir labs, kas labi beidzas. |
7/25/10 01:07 pm Virtuvē tiešām nekā nav. Ķiploku grauzdiņi nešķita laba ideja, tāpēc salāpījos ar actimel`u un briestu morāli iešanai uz veikalu. |
7/25/10 12:34 pm Īstenībā es nezinu, ko gribu darīt tagad. Atbraucot mājās, es biju izmirkusi sviedros, tāpēc domāju, ka līdīšu dušā uzreiz. Tagad esmu izžuvusi, pie kompja sēžot, un nogurums liek par sevi manīt. Tagad gribētos arī pasnaust. Visam pa vidu ir bada sajūta vēl no vakarvakara, taču vājums tāds, ka grūti pat līdz virtuvei aiziet. Turklāt nezinu, vai tur man kas normāls ēdams ir. Tā ka šobrīd ir smaga trilemma starp dušu, gultu un veikalu.
Vēl man ļoti gribas atvest Audjiku mājās no garāžas, bet garāžas atslēgas ir dārzā, bet tas ir pārāk tālu. Nu un, protams, būtu feini ar kādu tuvu cilvēku pačillot. Patīkami, ka pēdējā laikā man actually sāk patikt sabiedrība. |
7/24/10 10:16 pm Esmu atpakaļ no četrām svelmes pilnām dienām Latgalē. Šodien kādas deviņas desmit stundas sanāca šoferēt pa pusLatviju, bet vismaz pa Latgales kalnainajiem&līkumainajiem ceļiem bija interesanti braukt. Bet nu jā, taisnību sakot, šis ir tikai ķeksīša ieraksts, jo neko drukāt negribas. |
7/20/10 11:13 pm Besī, ka nemāku tā kompakti sakrāmēt somas. Vienmēr esmu vai nu apkrāvusies vai ar piebāztu somu, bet tai pat laikā ar sajūtu, ka nekas nav lieks. Tā arī šoreiz - priekšā četras dienas ar nakšņošanu civilizētā kempingā, bet es esmu sastūķējusi vidējā izmēra sporta somu līdz malām. Gribētos varēt tā vienkārši, ar pustukšu somu ielekt mašīnā un braukt. Riebjas justies kā ēzelim / izlepušai blondīnītei.  |
7/18/10 07:52 pm Divpadsmit non-stop stundu miegs gultā, protams, nav salīdzināms ar vakarrīta pasnaušanu mašīnā, taču arī tā, kā par brīnumu, nebija peļama. Šobrīd es priecājos, ka kļūdījos, uzskatīdama, ka no pamatīgās izmīcīšanas koncerta pirmajās rindās šodien sāpēs visas maliņas. Šobrīd ir labi - esmu izgulējusies un varu bezsāpīgi pārvietoties. |
7/18/10 05:44 am Jaukas pārmaiņas ikdienai - biju aizlaidusies uz ziemeļiem aukstumu meklēt šajā nedēļas nogalē. Nē jau, patiesībā uz ziemeļiem, jo tur atrodas Salacgrīva. Pat nepamanīju, cik ātri pagāja šīs divas dienas.
Pasākums pats par sevi ir tiešām foršs. Nākamgad noteikti mēģināšu gūt vairāk, šitā bija tāda checking things out. No visām dziesmām un māksliniekiem uz skatuvēm tā pa īstam paķēra tikai viens gabals. Toties Muse uzstāšanās laikā pēc pilnas programmas izbaudīju, ko nozīmē pazīstama grupa, liels koncerts, daudz cilvēku un atrašanās tuvu skatuvei. Un vēl man veicās - trīs reizes piedalījos momentloterijā un visas lozes bija pilnas. Citiem gan nē. :D Savukārt, nakts pelde jūrā pilnīgi sagrāva manas ilūzijas par jūru kā atvēsinājumu šajās dienās, jo ūdens ir sasodīti silts. Tiesa, kārtīgi arī nepeldējos, jo tur ir zāles un tumsā raustījos iet dziļāk. Nācās ōmistiski pietupties ūdenī. Man apnika rakstīt. Īsumā, viss ir labs, kas labi beidzas, and so is Positivus, so, tagad es gribu ēst. Sen nav ēsta normāla pārtika, u know. |
7/16/10 02:30 am Iegāju istabā, ieslēdzu gaismu un tur bija raibais, īstais taurenis. Brīdi stāvēju pasakā - gaismas staru ieskauta un taurenim apkārt riņķojot. Tik tiešām pārņēma burvīga sajūta, es vienkārši stāvēju zem lustras, smaidīju un griezos, ar skatienu sekojot taurenim. Galvā skanēja mūzika, un es totāli sajutos, it kā būtu kādā Disneja multfilmā brīdī, kad ir tā muzikālā daļa, kad visi dejo/dzied kā mūziklā. Skaists brīdis. Atgādina to rītu, kad pamodos un pirmais, ko ieraudzīju, bija tieši raibais taurenis, kas sēdēja uz aizkariem man blakus. Raibie taureņi man vienmēr liek pasmaidīt. |
7/15/10 01:04 am Īstenībā šis vakars ir neparasts. Es nepilnu stundu sarunājos ar tēti normālā sarunā. Abiem vienādi daudz runājot, par dažādām tehniskām lietām - mašīnām, motoriem, gāzes īpatnībām un pielietojumiem, kā arī variantiem Rīgas caurbrakšanai u. tml. Nemaz neatceros, kad pēdējoreiz būtu tā normāli sarunājušies, jo parasti gandrīz visa komunikācija ātri vien pāriet verbālā sadursmē un sarunās augstos toņos. Un demonstratīvu aiziešanu, izrādot nepiekrišanu un nesatricināmā ticībā savam uzskatam - to mēs abi darām. Pat vakariņas reizēm neiztiek bez skaļām diskusijām. Nudien, šitādi divi eksplozīvi, dominējoši, temperamentīgi cilvēki... Tieši tāpēc normālās sarunas, kas nebeidzas ar bļaušanu, aizstāvot savu viedokli, vai aiziešanu ir tik liels retums. Bet šovakar vēl tagad vairāk kā stundu vēlāk mēs joprojām komunicējam normāli. Eh, cik tas tomēr ir veldzējoši nerviem. Vispār runājot par dažādiem praktiskās fizikas un sadzīves jautājumiem, sapratu, ka patiešām gribu uz RTU studēt kaut ko tādu ar tehnisku ievirzi. Par spīti tam, ka vidusskolā fizikas nebija, es tomēr šo to saprotu. Nezinu, bet saprotu. Nezinot, piemēram, nekādus likumus par gāzēm vai sazin ko vēl, es paskaidroju, kāpēc gāzi no viena balōna nevar pilnībā pārliet otrā. Jā, es tiešām gribu tehniskas studijas. Kādu laboratōrijas darbu fizikā labprāt papildītu. Bet tikmēr mājās šovasar esmu kļuvusi par vīrieti, visādus darbiņus veicot, vai arī izdomājot radošus risinājumus dažādām problēmām. Lai vai kā, lai arī ko es izvēlētos studijām [jo pa šo gadu necik tālāk neesmu tikusi un šogad atkal nezinu, kur stāties], lai arī cik grūti tas nebūtu, tas būs vieglāk par to, kas bija. Kaut kā vienmēr licies vieglāk kaut vai risināt uzdevumus vai mācīties teōriju, nevis rakstīt eseju. |
7/14/10 10:58 pm Līdz ar divu jaunu krekliņu nopirkšanu šovakar es beidzot sapratu, ka tā ir mana mīļākā krāsa - koši tirkīzzila. Gadiem kaut kā dzīvoju ar pārliecību, ka nav man ne mīļākās krāsas, ne kā cita, ko parasti lieto vārdu savienojumā "mīļākais/-kā ...". Pavisam nesen tikai noformulējās arī mīļākie ziedi - baltas lilijas - un smarža - laikam greifrūtu. Iesāku jaunu dušas želeju ar greifrūtiem un vienkārši dievinu to smaržu. Bet par krāsu turpinot, saskaitīju, ka skapī ir tikai septiņi apģērbgabali tādā krāsā, kā arī mīļākie auskari. Gribētos vairāk, un izskatās, ka uz to arī eju. Tagad jau apzināti. Un vēl jau kādus divus gadus gribu istabas sienas pārkrāsot tirkīzzilas. Šobrīd istaba ir rōzā, un tāda ir jau vairāk kā divpadsmit gadus. Džīz, iedomājos, kāds svaigums istabā būtu, ja tomēr pārkrāsotu sienas. Tā tomēr ir viena skaista krāsa. Un šī gada krāsa, btw.  |
7/14/10 10:23 am Tā kā nav īsti ko darīt šobrīd, paspamošu vēl. Šajās dienās izspēlēju Dreamfall: The longest journey, par ko īstenībā esmu visnotaļ sajūsmā. Stāsts pilnīgi aizrāva. Ar detaļām izstrādātāji arī labi pastrādājuši - gan vizuāli, gan pie tēliem, gan visā visumā. Sūdīgi tikai, ka spēle tik īsa, jo pamatā ir dialōgi, kas, starp citu, arī ir interesanti. Tāda sajūta, ka tā ir drīzāk saucama nevis par spēli, bet par kaut kādu interaktīvo piedzīvojumu - skaties, paspēlē un skaties tālāk. Lai vai kā, ļoti gribu turpinājumu, jo nobeigums bija viens pamatīgs cliffhanger. Nemaz nerunājot par to, ka sliktie šķietami īsteno savu evil plan, galvenā varone nomirst [visticamāk], un nav skaidrs par to, kas patiesībā noticis ar daļu citu personāžu. Žēl tikai, ka turpinājums netiek plānots kā normāla, liela spēle, kā rādās. Būtībā ir vēl tāda lieta, ka Dreamfall pati par sevi ir otrā daļa. Respektīvi, pirms tās ir The longest journey, kas pēc lōģikas arī būtu jāspēlē pirmā, lai stāsts būtu pilnīgāks. Nu tad lūk, es visu izdarīju ačgārni un patiesībā esmu ļoti priecīga, ka to darīju. Vakar sāku TLJ un pēc pirmajām minūtēm jau aizvēru to ciet. Totālās point-an-click spēles galīgi nav mans, un galvenā varone man arī nepatika vizuāli [pretēji Dreamfall, kurā ir cita]. Starp citu, uz vāka viņa, manuprāt, izskatās totally awesome. The point is, būtu es tiešām sākusi ar TLJ, līdz Dreamfall nemaz netiktu. |
7/14/10 09:33 am Trešais rīts pēc kārtas, kad esmu augšā pirms vienpadsmitiem no rīta. Pie tam, pati mostoties. Nudien, kur palikusi vasara ar gulēšanu līdz vakaram, kad agrāk vienkārši fiziski nav iespējams izlīst no gultas? Eju gulēt tikpat vēlu, proti, līdz ar rītausmu vai pat saulīti, bet vienalga ceļos augšā. Pat nezinu, kas ir labāk. Iepriekš bija žēl nogulēto dienu, bet tagad to ir vienkārši daudz, lai sēdētu mājās visu laiku. Jāizmet līkums ar autō līdz bibliotēkai laikam šorīt. Tikai vēl vairāk kā stunda jāgaida. Un, runājot par auto - man beidzot ir jauna magnetōla un skaļruņi ielikti aizmugurē. Pofig par to, ka it kā runājām, ka Māris liks, servisā džeki ievilka visu, jo aizmugurē skaļruņu līdz tam nebija. Un vēl lielākus skaļruņus ielika, nekā plānots [jo patiesībā visu šito sarunāja vecāki, es tikai tiku nostādīta fakta priekšā, ka mašīnai ir pieraksts, bet tas nav svarīgi]. Nu lūk, un tagad ir [vēl lielāka] bauda braukt. :) Vakar nenoturējos un pabraucos pa Kalnciema šoseju mazliet - ātrums, vējš un knapi panesama skaļa mūzika. Protams, visu laiku tik skaļi neklausos, bet skan tomēr ideāli. Turklāt esmu tik ļoti atklausījusies čerkstošu/klusu pleijeri, ka sataisīju veselu DJ setu ar daudz, daudz diskiem. :D Patīk sajūta, ka jebkurā brīdī ir iespējams uzlikt tieši to, ko gribas. |
7/11/10 02:41 pm Paretam sanāk iet uz veikalu pēc pārtikas vectēvam. Parasti tas aprobežojas ar atnākšanu, noskaidrošanu, ko vajag, iešanu uz veikalu, produktu atnešanu, atlikuma+konfektes dabūšanu un iešanu prom. Šoreiz man nenoveicās ar konfekti. Konkrētās konfektes viņam tikušas iedotas 9. maijā līdz ar ordeņa [65 gadi kopš Dižās Uzvaras] un gan jau vēl sazin kā saņemšanu - kara veterāns, kā nekā. Nu lūk, tātad, viņš man saka, lai paņemu konfekti, piebilst, kā tās ir dabūjis... un sāk runāt par kara gadiem. Nē, no sākuma bija 9. maija filozōfijas garā par fašismu, vēstures sagrozīšanu, iedomāto okupāciju utt. Es jau vēl biju pietiekami dumja, lai oponētu, taču dīvainā kārtā dažās lietās viņš piekrita. Tad par pašreizējo politiku mazliet, par ko vairāk gan runāju es. Un tad beidzot sākās monolōgs par kara gadiem. Pusstundu es klausījos [pasīvi, tb, izrādot klausīšanās pazīmes], knapi kājās stāvot, jo baidījos, ka apsēšanās viņu iedrošinātu runāt vēl ilgi. Sāka jau mesties reāli sūdīgi no stāvēšanas, tāpēc kabatā uz aklo sāku zvanīt vecākiem, lai pārzvana. Vajadzēja iemeslu tikt prom. Un i to tas nebija viegli. Jā, es zinu, ka esmu ļauns un nekam nederīgs cilvēks. Vai tad man grūti pasēdēt pāris stundiņas, ja neviena cita, ar ko parunāt viņam nav? Pati sev nepatīku par to. Pēdējais vecvecāks ar fantastisku atmiņu bagāžu un viena stulba mazmeita. |
Powered by Sviesta Ciba