Šajās dienās izspēlēju Dreamfall: The longest journey, par ko īstenībā esmu visnotaļ sajūsmā. Stāsts pilnīgi aizrāva. Ar detaļām izstrādātāji arī labi pastrādājuši - gan vizuāli, gan pie tēliem, gan visā visumā. Sūdīgi tikai, ka spēle tik īsa, jo pamatā ir dialōgi, kas, starp citu, arī ir interesanti. Tāda sajūta, ka tā ir drīzāk saucama nevis par spēli, bet par kaut kādu interaktīvo piedzīvojumu - skaties, paspēlē un skaties tālāk. Lai vai kā, ļoti gribu turpinājumu, jo nobeigums bija viens pamatīgs cliffhanger. Nemaz nerunājot par to, ka sliktie šķietami īsteno savu evil plan, galvenā varone nomirst [visticamāk], un nav skaidrs par to, kas patiesībā noticis ar daļu citu personāžu. Žēl tikai, ka turpinājums netiek plānots kā normāla, liela spēle, kā rādās.

 Būtībā ir vēl tāda lieta, ka Dreamfall pati par sevi ir otrā daļa. Respektīvi, pirms tās ir The longest journey, kas pēc lōģikas arī būtu jāspēlē pirmā, lai stāsts būtu pilnīgāks. Nu tad lūk, es visu izdarīju ačgārni un patiesībā esmu ļoti priecīga, ka to darīju. Vakar sāku TLJ un pēc pirmajām minūtēm jau aizvēru to ciet. Totālās point-an-click spēles galīgi nav mans, un galvenā varone man arī nepatika vizuāli [pretēji Dreamfall, kurā ir cita]. Starp citu, uz vāka viņa, manuprāt, izskatās totally awesome. The point is, būtu es tiešām sākusi ar TLJ, līdz Dreamfall nemaz netiktu.