What does not kill you, makes you stronger.

 Pat nezinu, kas ir labāk. Iepriekš bija žēl nogulēto dienu, bet tagad to ir vienkārši daudz, lai sēdētu mājās visu laiku. Jāizmet līkums ar autō līdz bibliotēkai laikam šorīt. Tikai vēl vairāk kā stunda jāgaida.

 Un, runājot par auto - man beidzot ir jauna magnetōla un skaļruņi ielikti aizmugurē. Pofig par to, ka it kā runājām, ka Māris liks, servisā džeki ievilka visu, jo aizmugurē skaļruņu līdz tam nebija. Un vēl lielākus skaļruņus ielika, nekā plānots [jo patiesībā visu šito sarunāja vecāki, es tikai tiku nostādīta fakta priekšā, ka mašīnai ir pieraksts, bet tas nav svarīgi]. Nu lūk, un tagad ir [vēl lielāka] bauda braukt. :) Vakar nenoturējos un pabraucos pa Kalnciema šoseju mazliet - ātrums, vējš un knapi panesama skaļa mūzika. Protams, visu laiku tik skaļi neklausos, bet skan tomēr ideāli. Turklāt esmu tik ļoti atklausījusies čerkstošu/klusu pleijeri, ka sataisīju veselu DJ setu ar daudz, daudz diskiem. :D Patīk sajūta, ka jebkurā brīdī ir iespējams uzlikt tieši to, ko gribas.

 Šajās dienās izspēlēju Dreamfall: The longest journey, par ko īstenībā esmu visnotaļ sajūsmā. Stāsts pilnīgi aizrāva. Ar detaļām izstrādātāji arī labi pastrādājuši - gan vizuāli, gan pie tēliem, gan visā visumā. Sūdīgi tikai, ka spēle tik īsa, jo pamatā ir dialōgi, kas, starp citu, arī ir interesanti. Tāda sajūta, ka tā ir drīzāk saucama nevis par spēli, bet par kaut kādu interaktīvo piedzīvojumu - skaties, paspēlē un skaties tālāk. Lai vai kā, ļoti gribu turpinājumu, jo nobeigums bija viens pamatīgs cliffhanger. Nemaz nerunājot par to, ka sliktie šķietami īsteno savu evil plan, galvenā varone nomirst [visticamāk], un nav skaidrs par to, kas patiesībā noticis ar daļu citu personāžu. Žēl tikai, ka turpinājums netiek plānots kā normāla, liela spēle, kā rādās.

 Būtībā ir vēl tāda lieta, ka Dreamfall pati par sevi ir otrā daļa. Respektīvi, pirms tās ir The longest journey, kas pēc lōģikas arī būtu jāspēlē pirmā, lai stāsts būtu pilnīgāks. Nu tad lūk, es visu izdarīju ačgārni un patiesībā esmu ļoti priecīga, ka to darīju. Vakar sāku TLJ un pēc pirmajām minūtēm jau aizvēru to ciet. Totālās point-an-click spēles galīgi nav mans, un galvenā varone man arī nepatika vizuāli [pretēji Dreamfall, kurā ir cita]. Starp citu, uz vāka viņa, manuprāt, izskatās totally awesome. The point is, būtu es tiešām sākusi ar TLJ, līdz Dreamfall nemaz netiktu.

 Līdz ar divu jaunu krekliņu nopirkšanu šovakar es beidzot sapratu, ka tā ir mana mīļākā krāsa - koši tirkīzzila. Gadiem kaut kā dzīvoju ar pārliecību, ka nav man ne mīļākās krāsas, ne kā cita, ko parasti lieto vārdu savienojumā "mīļākais/-kā ...". Pavisam nesen tikai noformulējās arī mīļākie ziedi - baltas lilijas - un smarža - laikam greifrūtu. Iesāku jaunu dušas želeju ar greifrūtiem un vienkārši dievinu to smaržu. Bet par krāsu turpinot, saskaitīju, ka skapī ir tikai septiņi apģērbgabali tādā krāsā, kā arī mīļākie auskari. Gribētos vairāk, un izskatās, ka uz to arī eju. Tagad jau apzināti. Un vēl jau kādus divus gadus gribu istabas sienas pārkrāsot tirkīzzilas. Šobrīd istaba ir rōzā, un tāda ir jau vairāk kā divpadsmit gadus. Džīz, iedomājos, kāds svaigums istabā būtu, ja tomēr pārkrāsotu sienas.

 Tā tomēr ir viena skaista krāsa. Un šī gada krāsa, btw.