01:04 am Īstenībā šis vakars ir neparasts. Es nepilnu stundu sarunājos ar tēti normālā sarunā. Abiem vienādi daudz runājot, par dažādām tehniskām lietām - mašīnām, motoriem, gāzes īpatnībām un pielietojumiem, kā arī variantiem Rīgas caurbrakšanai u. tml. Nemaz neatceros, kad pēdējoreiz būtu tā normāli sarunājušies, jo parasti gandrīz visa komunikācija ātri vien pāriet verbālā sadursmē un sarunās augstos toņos. Un demonstratīvu aiziešanu, izrādot nepiekrišanu un nesatricināmā ticībā savam uzskatam - to mēs abi darām. Pat vakariņas reizēm neiztiek bez skaļām diskusijām. Nudien, šitādi divi eksplozīvi, dominējoši, temperamentīgi cilvēki... Tieši tāpēc normālās sarunas, kas nebeidzas ar bļaušanu, aizstāvot savu viedokli, vai aiziešanu ir tik liels retums. Bet šovakar vēl tagad vairāk kā stundu vēlāk mēs joprojām komunicējam normāli. Eh, cik tas tomēr ir veldzējoši nerviem. Vispār runājot par dažādiem praktiskās fizikas un sadzīves jautājumiem, sapratu, ka patiešām gribu uz RTU studēt kaut ko tādu ar tehnisku ievirzi. Par spīti tam, ka vidusskolā fizikas nebija, es tomēr šo to saprotu. Nezinu, bet saprotu. Nezinot, piemēram, nekādus likumus par gāzēm vai sazin ko vēl, es paskaidroju, kāpēc gāzi no viena balōna nevar pilnībā pārliet otrā. Jā, es tiešām gribu tehniskas studijas. Kādu laboratōrijas darbu fizikā labprāt papildītu. Bet tikmēr mājās šovasar esmu kļuvusi par vīrieti, visādus darbiņus veicot, vai arī izdomājot radošus risinājumus dažādām problēmām. Lai vai kā, lai arī ko es izvēlētos studijām [jo pa šo gadu necik tālāk neesmu tikusi un šogad atkal nezinu, kur stāties], lai arī cik grūti tas nebūtu, tas būs vieglāk par to, kas bija. Kaut kā vienmēr licies vieglāk kaut vai risināt uzdevumus vai mācīties teōriju, nevis rakstīt eseju. |