Konkrētās konfektes viņam tikušas iedotas 9. maijā līdz ar ordeņa [65 gadi kopš Dižās Uzvaras] un gan jau vēl sazin kā saņemšanu - kara veterāns, kā nekā. Nu lūk, tātad, viņš man saka, lai paņemu konfekti, piebilst, kā tās ir dabūjis... un sāk runāt par kara gadiem. Nē, no sākuma bija 9. maija filozōfijas garā par fašismu, vēstures sagrozīšanu, iedomāto okupāciju utt. Es jau vēl biju pietiekami dumja, lai oponētu, taču dīvainā kārtā dažās lietās viņš piekrita. Tad par pašreizējo politiku mazliet, par ko vairāk gan runāju es. Un tad beidzot sākās monolōgs par kara gadiem. Pusstundu es klausījos [pasīvi, tb, izrādot klausīšanās pazīmes], knapi kājās stāvot, jo baidījos, ka apsēšanās viņu iedrošinātu runāt vēl ilgi. Sāka jau mesties reāli sūdīgi no stāvēšanas, tāpēc kabatā uz aklo sāku zvanīt vecākiem, lai pārzvana. Vajadzēja iemeslu tikt prom. Un i to tas nebija viegli.

 Jā, es zinu, ka esmu ļauns un nekam nederīgs cilvēks. Vai tad man grūti pasēdēt pāris stundiņas, ja neviena cita, ar ko parunāt viņam nav? Pati sev nepatīku par to. Pēdējais vecvecāks ar fantastisku atmiņu bagāžu un viena stulba mazmeita.