Saturīgs komentārs :)
Jā, it kā jau tā ir, ka esmu brīvs cilvēks un tam visam mani tā kā raustīt nevajadzētu. Bet vienalga apziņa tāda sūdīga par to, ka man tāda neienteresētība. Tomēr vecvecāks. Ar veciem cilvēkiem jau it īpaši nekad nevar zināt, cik ilgi viņi vēl būs te - un tad pēc tam es sev pārmetīšu, ka mājās garlaikojos, bet ne reizi nevarēju aiziet tepat pāri pagalmam pie viņa, pasēdēt, parunāt, paklausīties. Es jau tā tur cenšos neiet, jo tad paliek viņa žēl - visa dzīve pamatā ir gulēšana gultā un ēst gatavošana. Ik pa laikam meitas vai kāds cits atnāk, bet tik un tā pamatā tā ir gulēšana klusumā. Un tad pēc tam, kad viņa vairs nebūs, man būs žēl, ka nevarēju [t.i., varēju, bet izvēlējos to nedarīt] viņu iepriecināt.