Īstenībā es esmu baigais malacis. Nupat, kāpjot augšā pa trepēm, man pretī izskrēja tāds gandrīz liels vilks, un man pat nebija nekādu baiļu izraisītu reakciju. Nekā, mierīgi pagāju viņam garām, kamēr šamais ap manu maisu ostījās, līdz saimnieks viņu apsauca. Tāpat arī šodien sanāca noiet garām milzīgam rotveileram, kas gan bija pie pavadas, bet bez uzpurņa - the same. Un tā jau kopš vasaras beigām.
 Salīdzinājumam pavasarī bija epizōde, kad, ieejot Uzvaras parkā un ieraugot, ka gabaliņu preikšā savā vaļā kopā ar saimnieku pastaigājas liels un melns zvērs, es apgriezos un gāju atpakaļ. Panika toreiz bija līdz asarām.
 Tā, lūk. Kopš sadraudzējos ar Baibiņas suni, man ir ļoti veiksmīgi izdevies sevi beidzot pārliecināt, ka suņu galvenais dzīves uzdevums nav klupt man virsū pie pirmās izdevības and shit like that. Pirms kaut kādiem astoņiem, laikam, gadiem iegutā fōbija ir pārvarēta. :)

 Ekskursija uz Rimčika galveno noliktavu bija pat tīri interesanta. Tagad zināšu, kā lietas tur notiekās.

 Hokeja komentētāji gan šodien kaut kādi galīgi neentuziastiski. Vai arī man tikai tā liekas?